DŽERALDS DARELS - ĶENGURENA CEĻŠ

Kamēr Kriss ar Dzimu filmēja Lielo Bertu visdažādāka­jos rakursos, mēs abi ar Džekiju pagājāmies atpakaļ, lai vēl mazliet papriecātos par dziedošajiem dubļu ezeriņiem; beidzot filmēšana bija pabeigta, un mēs izkāpām no iele­jas. Augšā es vēlreiz apstājos un pametu skatienu lejup uz krokoto, izvijušos klintāju, šņācošajiem tvaika stabiem un spīdīgajiem dubļu ezeriņiem, visa šī krāšņā, neparastā ai­nava tagad tin|s miglā, kas bija sabiezējusi pēc Lielās Bertas izvirduma. Redzētais man atsauca atmiņā kādu Gistava Dorē ilustrāciju, un šobrīd es nemaz nebrīnītos, ja pēkšņi aiz klints pleca parādītos dinozaurs, kas dodas pa­vāļāties dubļu ezeriņā.

Pēc Rotoruā pavadītās nakts (mēs tomēr neizvārījāmies savās gultās, kā visai pesimistiski bija pareģojis Džims) mūsu ceļš veda tālāk uz Velingtonu, kas atrodas Ziemeļ- salas pašā dienvidu galā.

Kad ceļā jau bija aizvadītas vairākas stundas un mums visiem bija apnikuši nemitīgie saucieni «skaties!», jo mēs vēl arvien redzējām tikai tās pašas peļkājītes vai žubītes, Braiens beidzot pagrieza mašīnu uz kāda ceļa, kas veda gar lielu, rāmu ezeru, kura krastos slējās vareni koki; te mēs beidzot ieraudzījām Jaunzēlandes putnus. Protams, arī šis ezers bija melno gulbju apsēsts, tomēr te viņu ne­bija tik daudz, ka viņrspētu padzīt no barošanās un lig­zdošanas vietām vietējos putnus; mēs priecīgi izlēcām no lendrovera, apbruņojušies ar kinokamerām un binokļiem, un sākām rosīgi darboties: Kriss un Džims filmēja» mēs ar Džekiju un Braienu novērojām putnus, Braiens turklāt mums nosauca še dzīvojošo' putnu sugas un īsi pastāstīja paf to dzīvesveidu un izplatību. Visparastākie un arī paši skaistākie» putni te bija Jaunzēlandes dižpīlēs, vairāki pāri šo pīļu barojās seklajos ūdeņos pēdas trīsdesmit četrdes­mit atstatu no mums. Mūs ļoti pārsteidza lielā atšķirība starp Jaunzēlandes dižpīļu tēviņu un mātīti, tā ka no pirmā acu uzmetiena tos it viegli varēja noturēt par divu dažādu sugu putniem. Tēviņa galva, kakls un krūtis bija .spīdīgi melnas, arī mugura melna, bet ar tikko pamanāmu baltu svītrojumu, vēders spilgtā sarkanrudā krāsā, ari ar tievām, baltām svītriņām. Pretējs krāsu salikums bija mā­tītei — mugura melna, ar tievām, baltām svītriņām tāpat kā tēviņam, krūtis un vēders sarkanrudi, ar baltām svītri­ņām, bet galva un kakls pilnīgi balti. Tā kā es šīs skaistās pīles skatīju pirmoreiz, sākumā noturēju mātīti par tēviņu, jo viņas spalvu tērps izskatījās košāks un greznāks, bet Braiens tūlīt lika man saprast, ka esmu maldījies. Un to­mēr šķiet savādi, ka mātītes apspalvojums ir tik acīs krī­tošs, jo viņai taču paredzēts bīstamais uzdevums izperet mazuļus, un te maskēšanās tērpam ir sevišķi liela nozīme.

Līdzas Jaunzēlandes dižpīlei otra plaši izplatīta Jaun­zēlandes putnu suga bija tumšais krīklis, tomēr par krīk- |iem jāsaka: tie bija daudz piesardzīgāki, jo peldēja ne­lielos bariņos tālu no krasta, tā ka mums nācās samierinā­ties ar pāris īsiem mirkļiem, ko mēs varējām tiem uzmest caur binokļiem. Tumšie krīkļi bija mazi, glīti, padrukni putni ar īsu, strupu knābi, viņi peldēja ātri, it kā bēguļo­dami. Galva un kakls melni, ar iesarkani violetu lāsmo- jumu augšdaļā un zaļganu lejāk, virs ūdens redzamā ķer­meņa daļa melna. Tumšo spalvu tērpu tīkami atdzīvināja balta josliņa uz spārniem, pelēkzilais knābis un spilgti dzeltenās acis.

Aizvadījuši vairākas stundas patīkamās nodarbībās pie ezera, mēs no jauna sēdāmies lendroverā un aizbraucām hdz Velingtonai. Tur iekārtojāmies kādā viesnīcā, kuru, tāpat kā pārējās mums zināmās Jaunzēlandes viesnīcas, nekādā ziņā nevar nosaukt par labu. Tas, ko mēs tur re­dzējām un izjutām, bija asā kontrastā ar tīro, neviltoto sirsnību, draudzību un viesmīlību, kura mums tika izrādīta ik uz soja šajā zemē.

Piecēlušies rīta agrumā, braucām uz piekrasti. Braiens gribēja, lai mēs pirms aizbraukšanas no Ziemeļsalas katrā ziņa apmeklētu Kapiti, mazu saliņu tālāk jūrā, kur ierīkots pilinu rezervāts. Viņam laikam bija apnikusi mana mū­žīga paušanās par visur sastopamajiem dziedātājstrazdiem un melnajiem mežastrazdiem, tāpēc viņš centās man iegalvot, ka Kapiti saliņā es patiešām redzēšu vietējās tipiskās Jaunzēlandes putnu sugas.

Mcs nobraucām smilšainā liedagā "pie nelielas bangot- iios. Tieši mums pretī gulēja gara, kupraina sala, no­augusi ar biezu mežu; palsajā rīt? gaismā Kapiti vīdēja tumša un drūma, pavisam nepievilcīga.

Džims lūkojās uz putojošām bangām un ar acīm no­mērīja attālumu līdz salai.

— Kā mēs tur nokļūsim? — viņš norūpējies vaicāja. — Varbūt peldus?

— Nē, nē. Džordžs Fokss — salas uzraugs — aizvedīs mūs savā motorlaivā, — Braiens paskaidroja, ielūkoda­mies pulkstenī. — Kuru katru minūti viņam jābūt klāt.

Mēs izkrāvām liedaga smiltīs filmēšanai sagatavoto aparatūru un sākām gaidīt; drīz vien no salas atdalījās iumšs punkts un, lēkādams pa viļņiem, nāca uz mūsu pusi. Džims vēroja laivas šūpošanos ar augošu satrau­kumu,

— Man piemetīsies jūras slimība, — viņš sacīja aizkapa balsī.

— Nieki, — atteica Kriss, — nav jau nekādi lielie viļņi, un, braucot tik mazu gabaliņu, tev nemaz nebūs slikta dūša.

— Kad es dienēju armijā, man reiz kļuva slikti, kravas mašīnā ceļoties pāri Reinai, — Džims cienīgi paskaidroja.

Uz brīdi iestājās klusums, jo šis ārkārtējais paziņojums bija atstājis uz mums zināmu iespaidu.

— Negribu, lai mani uzskata par galīgu muļķi, — es sacīju, — tomēr nespēju iedomāties, kā tev varēja kļūt slikti kravas mašīnā, ceļoties pāri Reinai, Kas tā bija par mašīnu, varbūt amfībija?

— Nē, — atteica Džims, — mēs braucām pa pontonu tiltu, un tilts šūpojās augšā, lejā, augšā, lejā.

— Nu, nu! — pārsteigts iesaucās Kriss,

— Man bija piemetusies jūras slimība, — Džims palika pie sava.

Es paspiedu viņam roku un sacīju:

— Jūtos lepns, ka pazīstu tādu cilvēku, kuram pieticis drosmes braukt pāri pontonu tiltam armijas mašīnā, par spīti uznākušajai jūras slimībai, Tad nav jābrīnās, ka mēs karā uzvarējām.

Pa to laiku motorlaiva, pārvarējusi krasta bangas, iepeldēja seklumā, laivas priekšgals ar klusu čirkstoņu iedūrās smiltīs. No stūrmaņa kabīnes iznira Džordžs Fokss un, pārlēcis pāri laivas malai, brida krastā ar mums sa­sveicināties. Viņš bija plecīgs maza auguma vīrs ar brūni iedegušu, vēju ārdētu seju un zilām, skaidrām acīm. Sā­kumā viņš likās visai atturīgs, pat nerunīgs, bet pēc tam man bija izdevība pārliecināties, ka tāda nav viņa īstā daba. Džordžs izturējās piesardzīgi, jo pēdējā laikā viņa salu bija apciemojuši pārāk daudzi naturālisti, kuri vēlē­jās apskatīt putnus, taču, kā izrādījās, lielākā daļa šo cil­vēku bija nejēgas. Tāpēc katru jaunu dabas mīļotāju un kinoļaužu grupu Džordžs Fokss uzņēma ar šaubām un neuzticību, iekams viņi nebija sevi apliecinājuši nopietnā darbā.

Motorlaiva jautri šūpojās viļņos, veikdama nepilno pus- jūdzi, kas Kapiti saliņu atdalīja no cietzemes; Džims sa- drūmis sēdēja stūrmaņa kabīnē, no viņa sejas izteiksmes bija nojaušams, ka neko labu viņš no mums negaida. Mēs tomēr laimīgi sasniedzām mazo piestātni, nekādu starp­gadījumu nebija. Tuvumā aplūkota, saliņa izskatījās vēl nepievilcīgāka nekā no tālienes. Virs mums slējās stāva, klinšaina nogāze, apaugusi ar tumšza]u dienvidu diž­skābaržu mežu, kas likās nedabiski kluss un pamests.