DŽERALDS DARELS - ĶENGURENA CEĻŠ

Domājot Kriss mēdza sēdēt pievērtām acīm kā vanags, viņš it kā paslēpās aiz lielā deguna un šajā brīdī atgā­dināja distrofisku lamu.

— Hm, — viņš beidzot nomurmināja. — Es gan gribētu vispirms ielūkoties scenārijā; ievestajiem dzīvniekiem, kas ir kļuvuši par zemes sodību, kā tu pareizi teici, tajā būs ievērojama loma, tāpēc es uzskatu, ka mums jāuzņem ar gulbjiem tik daudz skatu, cik vien iespējams,

— Melnie gulbji redzami Bristoles zooloģiskajā dārzā,— Džims ierunājās ar pilnu muti, — mēs viņus tur varējām uzfilmēt.,, nebija nekādas vajadzības dzīties uz Jaun­zēlandi .,. lieki tērēt nāudu .,, būtu aizbraukuši līdz Bris- tolei — un lieta darīta.

— Neklausies viņā, — Kriss cienīgi sacīja. — Opera­tori, ar retiem izņēmumiem, mēdz būt rupji un neaptēsti ļaudis.

— Ak tā gan?! — izsaucās Džims. — Es vismaz zinu, ka esmu neaptēsts —- un labi vien ir. Cilvēkam pašam sevi jāpazīst. Bet paskaties uz Krišu — tas savā dzīvē pielaiž milzum daudz kļūdu, taču nekad negrib atzīt, ka ir kaut kur kļūdījies. Es allaž saku: grēko, kamēr vari. Kas zina, rīt var ierasties kāds, kas gribēs tevi pārveidot, — kur tad tu glābsies?

— Es labprāt gribētu redzēt to cilvēku, kurš spētu tevi pārveidot, — Kriss nicīgi sacīja.

Tad mēs braucām pa grambainu ceļu lejā uz ezermalu, kur mūs gaidīja uzraugs ar laivu, ko darbina spēcīgs, uzkarināmais motors. Izsaiņojuši kinokameras un skaņu ierakstu aparātus, sakāpām laivā; Henrijs iedarbināja motoru, un_ laiva šāvās projām pa plašo, gludo ezera vir­smu pretī vislielākajam gulbju baram. Vispirms mēs gri­bējām uzņemt skatus ar gulbjiem, kuri ceļas spārnos, jo tā vislabāk būtu iespējams parādīt viņu iespaidīgo dau­dzumu". Henrijs vadīja laivu ar vislielāko ātrumu uz kādu vietu, kur bija melns no gulbjiem un ūdeni gandrīz vairs nevarēja redzēt; kad mūs no tuvākajiem gulbjiem šķīra vairs tikai ap simt jardu, motors tika izslēgts, un mēs slīdējām uz priekšu pēc inerces. Milzīgais gulbju bars steidzīgi peldēja projām, bet laiva 'tuvojās ar lielāku āt­rumu, tā ka pēc brīža daži bailīgākie putni jau cēlās spārnos. Tas bija signāls pārējiem, barā izcēlās panika, un tūlīt piecsimt sešsimt gulbju izmisīgi pūlējās izkļūt no ūdens, lai paceltos gaisā. Krāšņs skats, kad pelnu pelēkie un melnie gulbji ar sarkaniem, it kā zimoglakā mērcētiem knābjiem un kājām kūla ezera mierīgos ūdeņus un tad šāvās gaisā un riņķoja virs mums, ar spēcīgajiem spārniem saceldami tādu troksni, kas izklausījās kā ap­lausu vētra milzīgā zālē ar teicamu akustiku. Putni lidoja mums pāri izstieptiem kakliem, iezīmēdamies debesīs kā simtiem melnu krustu, baltie spārnu galiņi zibsnīja uz melno ķermeņu fona līdzīgi skrejošām uguntiņām. Drīz vien zilā debess bija riņķojošo gulbju pilna, tie virpuļoja virs mūsu galvām kā melns konfeti viesulis, un bija baisi noskatīties šajā putnu karnevālā, zinot, ka to radījusi nepārdomāta dažu gulbju pāru ievešana šajā zemē ne­daudz agrāk kā pirms simt gadiem. Te bija spilgts pie­mērs, pie kā noved cilvēku nemākulīga iejaukšanās dabas likumsakarīgajās norisēs.

Mēs vēl arvien slīdējām šurpu turpu pa ezeru, iztrau­cēdami'ne mazumu jaunāku gulbju, kuri, mums tuvojoties, negribēja krist panikā un lidot projām. Sie putni peldēja nesatricināmā mierā — īstā gulbju manierē, graciozi iz­liektiem kakliem, kārtīgi sakļautiem spārniem, kuri sa­plūda ar pārējo īpatnējo gliemežnīcas veida spalvu kār­tojumu. Taču pamazām, laivai piebraucot tuvāk, arī šie gulbji kļuva nemierīgi: spārni arvien tālāk atšāvās nost no ķermeņa, kakli liecās uz leju, līdz izstiepās pilnīgi taisni. Kad laiva jau atradās pavisam tuvu, putni izgrūda satrauktus kliedzienus, spēcīgi kūla ar spārniem ūdeni un, izniruši no putu vērpetēm, uzlidoja gaisā, vilkdami aiz sevis spīdīgās, koši sarkanās kājas.

Beidzot viss vajadzīgais materiāls par melnajiem gul­bjiem bija uzņemts, mēs varējām atgriezties krastā. Tikko bijām piestājuši malā, virpuļojošā gulbju gūzma atkal sāka nolaisties uz ezera, tā gludajā virsmā iedzinās plati ķīļi.

Savakuši un sasaiņojuši filmēšanas aparatūru, jutāmies apmierināti, jo mums bija izdevies uzņemt patiešām iespaidīgus skatus; atkal mūsu priekšā bija milzīgs tējas kails un grauzdētās maizītes; pienācīgi stiprinājušies, mēs varējām uzsākt jaunu — nākamo ceļojuma posmu. Mtisu tuvākais ceļamērķis bija kāda pilsēta ar nosaukumu Rotorua, tā droši vien ir viena no neparastākajām un nedrošākajām pilsētām pasaulē, jo uzcelta uz tādas zemes, ko varētu raksturot kā «vulkānu audzētavu».

Arēji pilsēta ne ar ko sevišķu neatšķiras no daudzām citām Jaunzēlandes pilsētām — jūsu priekšā tā pati izde­korētā Holivuda, kurā tiek uzņemta kovboju filma. Iebrau­cēju pārņem dīvaina sajūta: tā vien gribas palūkoties aiz koka mājiņām, kas rindojas gar galveno ielu, lai pārlieci­nātos, ka tās ir butaforijas. Taču visvairāk jūs pārsteidz kāda smaka, ko jūs piedēvējat miljonam pūstošu olu, bet, pāris reižu ievilcis to dziļi plaušās, atskārstat, ka esat ieelpojis tīru sēru. Cilvēks ar jutīgu degunu smaku izjūt tik spēcīgi, it kā tā būtu sataustāma ar- rokām. Parādās arī citas — ļaunu vēstījošas zīmes, kas liecina, ka šī pil­sēta tomēr nav tāda kā citas. Sur tur gar ietvju malām vai pat braucamās daļas vidū redzamas plaisas, no kurām mutuļodams izplūst balts tvaiks, it kā kaut kur zem bruģa būtu aprakta neliela tvaika mašīna, Ielu skati ar to, iegūst zināmu baisu pievilcību, kas tomēr var kļūt bīstama. Braiens pastāstīja, ka īsi pirms mūsu atbraukšanas kāds vīrs, remontēdams savu pagrabu, nejauši ar cērti uzsitis verdoša tvaika strūklu, kas viņu nonāvējusi. Pārmērīgā centībā viņš, tā sakot, bija pārdūris kāda vulkāna galveno - artēriju un par to samaksājis ar dzīvību. Džims, to dzir­dēdams, skaļi pieprasīja, lai mēs nenakšņojam Rotoruā, kā bijām paredzējuši, bet steigšus dodamies uz nākamo pilsētu, taču viņa priekšlikums tika noraidīts.

— Jūs visi esat traki, — viņš nešaubīgi apgalvoja, — pieminiet manus vārdus — rītā jūs pamodīsieties gultās kā novārīti paltusi. Un tad vēl šī smaka — kā cilvēks var kaut ko ieēst šādā smirdoņā? Te pat neko nevar izgaršot.

Jāatzīst, ka šai ziņā Džimam bija taisnība, jo it viss, ko mēs ēdām Rotoruā, nepārprotami garšoja pēc puvušām olām. Tas nekas, es mierināju savus biedrus, parastā Jaunzēlandes viesnīcā sēra smaka ievērojami uzlabo ēdiena garšu.

Kad bijām atraduši nakšņošanas vietu un parūpējušies par uzturu, Braiens veda mūs uz kādu ieleju, ko viņš no­sauca par «karstajiem avotiem»; man, atklāti sakot, ne sevišķi gribējās tos apskatīt, jo ar nosaukumu «karstie avoti» man saistās nelabas atmiņas par dažām briesmīgām vietām, kuras dzīvē esmu apmeklējis, — tur sirmgalvji un slimi, nevarīgi cilvēki — vīrieši un sievietes — klepodami un spļaudami invalīdu ratiņos pārvietojas no avota uz avotu, lai iesūktu sevī vispretīgākos (spriežot pēc smakas) ūdeņus, kas izplūst no zemes dzīlēm. Katram, kurš domā, ka pūšļošana mūsdienās vairs nepastāv, es sirsnīgi iesaku pabūt kādu laiku šajās kūrvietās, lai pārliecinātos par pretējo. Tomēr Braiena piedāvātie «karstie avoti» tik ļoti atšķīrās no tā, ko es biju redzējis, ka man būtu jānožēlo, ja neradusies izdevība tos apskatīt, jo tas, ko viņš parā­dīja, šķita gluži neticams.