Džeralds Darels: Tiešā trāpījumā

Džeralds Darels

Tiešā trāpījumā

Domāju, ka ir nepieciešams sniegt kādu racionālu izskaidro­jumu tik jokainam grāmatas nosaukumam [1] .

Ja prasīsiet padomu vārdnīcai par vārda "shoot" daudzajām nozīmēm, kaut kur pa vidu starp "iesist vārtus" un "dzīt asnus" atradīsiet apzīmējumu "fotografēt vai uzņemt filmu". Tādējādi grāmatas nosaukuma ideja radusies (jo šī ir hronika par filmē­šanu gada garumā, ar ko noņēmās mana sieva Lī un es pats), vei­dojot trīspadsmit pusstundu garas sērijas televīzijas programmai ar nosaukumu "Dabaspētnieks amatieris".

Pirms kāda laika mani rosināja uzrakstīt grāmatu, ko varētu nosaukt "Dabaspētnieka - amatiera pilnīga rokasgrāmata". Es nekavējoties iebildu pret vārdu "pilnīga" nosaukumā. Teicu, ka ikviens, kas raksta rokasgrāmatu un pasludina to par pilnīgu, uz­prasās uz nepatikšanām, bet lietot vārdu "pilnīgs" saistībā ar dabu, kurā atklājumi tiek izdarīti ātrāk, nekā tos iespējams pie­rakstīt, vispār ir bīstami, lai neteiktu vairāk. Tāpēc tika nolemts grāmatu nosaukt vienkāršāk - "Dabaspētnieks - amatieris".

Sākumā bija iecerēta neliela brošūra, kas veltīta vienīgi Britu salām. Tad kāds ierosināja, ka būtu jauki iekļaut arī Eiropu, vēlāk kāds cits daiļrunīgi ierunājās, ka šādā grāmatā nepieciešams aprakstīt Amerikas dabu, tad vēl kāds apgalvoja, ka pilnīgi obligāti jāietver arī Austrālija un Jaunzēlande, Dienvidāfrika un zemes tā­lāk uz ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem un rietumiem. Tobrīd viss projekts sāka šķobīties.

Es zināju, ka nespēšu rakstīt tādu grāmatu un veikt tai nepie­ciešamos pētījumus, tāpēc ierosināju Lī, lai viņa pārstāj tikai labi izskatīties un meklē rokā savu filosofijas zinātņu doktora grādu (kas nebija lietots kopš mūsu laulībām), izvēdina to un uzņemas pārraudzīt projektu, kas apjoma un vēriena ziņā nupat jau drau­dēja pārspēt "Britu enciklopēdiju". Mana sieva čakli ķērās pie darba un, izstrādājusi grāmatas struktūru (mēs to sadalījām pa ekosistēmām, nevis pa valstīm, kas nebūtu ne parocīgi, ne biolo­ģiski pamatoti), ķērās pie gigantiskā uzdevuma - pārskatīt tūk­stošiem grāmatu, daudzkārt pārbaudīt visu informāciju (jūs ne­spējat pat iedomāties, cik pretrunīgas ir dažādu dabaspētnieku teorijas), kā arī apzvanīt neskaitāmus zinātniekus padomu mek­lējumos.

Visa šī informācijas gūzma nogūla uz rakstāmgalda, un mans uzdevums nu bija pārvērst to, izsakoties Lī netaktiskajiem vār­diem, par manu "purpura prozu".

Grāmatas pabeigšana prasīja mazliet vairāk nekā divus gadus, un, vienīgi pateicoties Lī pacietībai un iecietībai, šis pasākums ne­beidzās ar laulības šķiršanu. Grāmata nekavējoties guva milzu pa­nākumus, un mēs, pašapziņā starodami, atzvēlāmies sēdekļos un uzskatījām, ka esam pelnījuši brīvdienas. Taču visi bija par grā­matu tādā sajūsmā, ka nepaguvām ne attapties, kad jau bijām pie­krituši pēc tās materiāla veidot televīzijas programmu. Tagad - gandrīz astoņpadsmit mēnešus vēlāk - arī šis darbs ir pabeigts.

Programmas producente bija Paula Kvigleja (mums zināma kā Kvigersa) - mēs viņu mīlējām un jau sen pazinām, bijām kopā strādājuši Maurīcijā un Madagaskarā, veidojot televīzijas pro­grammu "Šķirsts dodas ceļā". Paula bija maza auguma slaida sie­viete ar tumšu, sprogainu matu ērkuli, uzrautu pekinieša degunu un tām īpašajām acīm, kas varēja izskatīties gan zilas, gan zaļas - atkarībā no tā, kas viņai mugurā. Viņai bija arī neticami garas skropstas, kādas redzētas tikai žirafēm. Papildus parastajam, ļoti patīkamajam un sievišķīgajam soprānam, kādā viņa mēdza runāt, Paula spēja ari aurot tā, ka neapšaubāmi iegūtu pirmo vietu jeb­kurās heroldu sacensībās; mums tas bija ļoti izdevīgi, jo netikām budžetā paredzējuši rāciju vai ruporu iegādi. (Ja Paula atradās komandā, neviens no šiem balss pastiprinātājiem mums nebija vajadzīgs.)

Programmai bija divi režisori - Džonatans Hariss un Alistērs Brauns. Alistēram vajadzēja uzņemt septiņas, Džonatanam - sešas sērijas. Alistērs izskatījās izcili kārtīgs, jo matu līnija atkāp­joties bija piešķīrusi viņa pierei cildenas proporcijas. Viņa gaiš­zilās acis aiz briļļu stikliem mirdzēja tik noslēpumaini kā Balto Bruņiniekam [2] (vismaz mūsu iztēlē), turklāt viņš gandrīz nepār­traukti smaidīja. Alistēram bija paradums turēt galvu piešķiebtu uz vienu pusi un lēni griezt to riņķi, tā precīzi atgādinot "Pakārto" no Taro kārtīm. Viņa paradums runāt aprautos, šķietami savstar­pēji pilnīgi nesaistītos teikumos apgrūtināja sazināšanos ar viņu, taču tajos brīžos, kad mūsu režisors tiktāl uzbudinājās, ka izklau­sījās runājam patagoniešu valodā, Paula, par laimi, darbojās tulka lomā. Džonatans, gluži pretēji, bija tumsnējs, savā ziņā tikpat kvēli nikns un pievilcīgs kā Hītklifs [3] , runāja piesmakušā balsī un tik sīkumaini, ka pirmajā mirklī likās īsts pedants, līdz atklājās viņa šķelmīgais humors.

Joprojām nav skaidrs, vai divu režisoru nodarbināšana bija laba vai slikta doma. Protams, tas piešķīra jautru sacensības garu - tomēr, ja diviem režisoriem ļauj vaļu, tie sāk pārlieku aizrauties, un šajā konkrētajā gadījumā abi ņēmās sacensties, kurš piespiedīs mūs ielaisties bīstamākās, šausminošākās afērās, un bez Paulas maigās gādības mēs ar sievu varbūt vairs nestaigātu pa šo zemi; ja režisors ieņēmis galvā ideju par kādu epizodi, viņu nekas vairs neatturēs, un mēs drīz atklājām, ka abu acīs esam kļuvuši par patēriņa būtnēm. Šāda veida attieksmi precīzi raksturo Hičkoka izteiciens - "es nesaku, ka aktieri un aktrises ir lopi, es vienkārši uzskatu, ka pret viņiem jāizturas kā pret lopiem". Lai nu kā, ta­gad ir mana kārta atspēlēties.

Visu pasākumu padarīja riskantu fakts, ka ne Paula, ne Alis­tērs vai Džonatans nebija dabaspētnieki. Mēs drīz atklājām, ka viņu zināšanas par dabu varētu ietilpināties olu biķerītī, atstājot vietu vēl arī olai. Visi trīs ar lielām grūtībām un pēc krietnām pārdomām spēja atšķirt peli no žirafes, krabi no haizivs, vardi no žņaudzējčūskas un tauriņu no ērgļa, bet tad arī viņu spējas bija izsmeltas. Taču darba procesā atklājās, ka mūsu komanda piln­veidojas un iemanto rudimentāras, tomēr reālas zināšanas par dabu, un tas viesa cerību par sekmēm, jo šīs programmas mērķis bija likt ikvienam cilvēkam visā pasaulē - deviņgadīgam vai deviņ- desmitgadīgam - atvērt acis un kļūt par dabaspētnieku - amatieri.

Par spīti daudzajām grūtībām, ar kādām saskārāmies, esam priecīgi par šīs programmas tapšanu. Ļoti gan šaubos, vai mēs būtu ķērušies pie tāda pasākuma, ja zinātu, ko nāksies pārdzīvot. Tomēr apceļot pasauli uz kāda cita rēķina ir viena no dzīves bau­dām - īpaši man, jo daudz ko no redzētā un filmētā es jau biju piedzīvojis, toties Lī tas viss bija jauns, un prieks bija vērot viņas sajūsmu.

Lai nofilmētu programmas trīspadsmit sērijas, mēs divpa­dsmit mēnešu laikā nobraucām četrdesmit deviņus tūkstošus jūdžu - no Kanādas Klinšu kalniem līdz Panamai, no Dienvidāf- rikas līdz Britu salu vistālākajam ziemeļu nostūrim. Nobeigumā gribu pateikt tiem cilvēkiem, kuri uzskata mūsu dzīvesveidu par laisku un eksotisku: kaut arī šādi ceļot ir aizraujoši, trīspadsmit televīzijas sēriju veidošana ir sasodīti grūts un nogurdinošs darbs, la pēc šāda projekta pabeigšanas mēs vēl spējām palikt draugi, tas uzskatāms par vienu no pasaules lielākajiem brīnumiem.