Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā

Visā grāmatā palaikam ir izmantoti vairāki filmēšanas ter­mini. Riskēdams garlaikot lasītāju, es esmu izveidojis dažu vis­pierastāko terminu definīcijas, lai lieki nesamocītu tekstu, skaid­rojot tos vēlāk grāmatā.

1. Cienījamais mākslinieks - Lī vai es, vai jebkurš cits, kas ir gana dulls, lai pārstāvētu sēriju.

2. Tuvplāns - pilns ekrāns ar runātāja ilgos izlaidības gados nošņurkušo seju. Vai pilns ekrāns ar daiļumu, ja tā ir Lī.

3. Vidējais plāns - runātājs parādīts aptuveni no ceļgaliem uz augšu, detalizēti izceļot gadu gaitā izveidojušās gardu maltīšu un aromātisku vīnu sekas. Lī izskatās slaida kā izcili klīrīga mailīte.

4. Tālais plāns - paldies dievam, runātājs gandrīz nav saredzams, viņa defektus notušē liels daudzums koku, kalnu un citu dabas

sastāvdaļu.

>

5. Panorāma - kamera nežēlīgi seko runātājam no labās puses uz kreiso (vai otrādi), kamēr viņš staigā (vai klumburo), cenzdamies atcerēties savu tekstu un neiepīt mikrofona vadu krūmos.

6. Pievilktais kadrs - runātājs atrodas pusjūdzes attālumā, bet tad visnegaidītākajā mirklī kamera pēkšņi parādās divu pēdu attālumā no viņa sejas, un kadrā uzskatāmi redzams, ka stāstītājs nav izsukājis bārdu. Ar teicamu fokusējumu panākams, ka viņš izskatās vēl atbaidošāk, nekā pašam šķitis. Lī šādā brīdī kaitinoši parādās vēl lieliskāk nekā Džekija Onasis pēc ilgas diendusas, tvaika vannas un luksusa masāžas.

7. Kameras uzruna - runātājs cenšas skatīties uz kameru kā uz savu labāko draugu un vērsties pie tās mīļā balstiņā, nesajaucot tekstu.

8. Kļūme - gadās, ka kameras uzrunas laikā runātājs pasaka nevis "iesim uz upi", bet "ieliesim zupu", vai pieļauj tamlīdzīgu apla­mību. Kļūmēm diemžēl piemīt tieksme vairoties - tiklīdz viena izlabota, gadās otra, līdz runātājs aptver, ka buldurē galīgi aplam, tāpēc viņam jāiet atgulties zem koka, ļaujoties sievas lutināšanai un režisora dusmām.

9. Budžets - naudas summa, kas tā precīzi aprēķināta, lai nepie­tiktu projekta īstenošanai.

10. Pirksts ekrānā - kad runātājs piecpadsmitajā reizē beidzot sekmīgi ticis galā ar īpaši sarežģītu ainu, operators paziņo, ka kadrā noslēpumainā kārtā trāpījusies prāva apkārtējās ainavas daļa, tādējādi filma ir sabojāta un visu nepieciešams uzņemt no jauna, dodot runātājam iespēju pieļaut jaunas .kļūmes un saputrot tekstu. Ir zināmi gadījumi, kad nokaitināti cienījamie mākslinieki un režisori tāpēc pārgriezuši operatoriem rīkles.

Nima Provansā cieta no karstuma viļņa. Cilvēki bija pārgu­ruši, karstais gaiss, ko tie ieelpoja, nešķita apmierinām dzīves nepieciešamību. Pilsēta ar tās platajiem, koku ieskautajiem bulvāriem un šauru sānieliņu labirintu, kur oda pēc svaigi ceptas maizes, notekūdeņiem, augļiem, dārzeņiem un kaķiem, bija izplājusies zem cepinošajiem saules stariem un liegi vizēja.

Pilsētas centrā pletās romiešu arēna - kā viduslaiku kronis, kas, koraļļu nobružāts un saplaisājis, pēc tūkstoš gadiem iz­vilkts no jūras. Tā zvēroja saules nežēlīgajā speltē, un ikkatrā kroņa stūrītī un plaisiņas ēnā smagi dvašoja un plātīja knābjus baloži. No koka uz koku elsdami vilkās suņi, no mēlēm tiem strūkliņām tecēja baltas slienas. Lielajās, plankumainajās pla­tānās, kas auga abpus bulvāriem, nerimtīgi skanēja cikādes. Kafejnīcās glāzēs saliktais ledus kusa acu priekšā. Cik karsts bija? Pietiekami, lai arēnas smiltīs uzceptu vērsi. Pietiekami, lai Jardin de la Fontaine dīķos izvārītu olu. Pietiekami, lai uz jeb­kuras Nimas mājas jumta varētu grauzdēt maizi - vismaz

mums tā šķita. Ēnā temperatūra sakāpa līdz simt grādiem un vēl augstāk, ķermenis likās darināts no mitras gumijas - smir­dīgs un neciešams. Sidnejs Smits [4] reiz žēlojies - esot tik karsts, ka griboties novilkt miesu un sēdēt vienos kaulos. Mēs sapra­tām, kā viņš juties.

Pilsētas nomalē, kur sākās sažuvusi gariga [5] , mēs centāmies uzskaistināt savu namu. Sienas bija apdauzītas, kārniņi noņemti, durvis izgāztas. Šajā karstumā bija grūti strīdēties un pārliecināt mūrniekus, galdniekus un santehniķus, kad paši bijām svelmes pārņemti, noreibuši un pārguruši no neauglīga­jiem pūliņiem dzīt karsto gaisu cauri plaušām. Tajā brīdī pa­dzirdējām, ka visi "Dabaspētnieka - amatiera" uzņemšanai nepieciešamie kontrakti ir parakstīti un nekavējoties jāsākas filmēšanai. Pirmajā sērijā bija paredzēts stāstīt par dzīvnie­kiem, kas mīt kalnos un klinšainās krastmalās, turklāt mēs vēlējāmies akcentēt, ka gan jūras krasts, gan klintis pie tā ir atsevišķas zonas, kuras apdzīvo atšķirīgi dzīvi radījumi.

Runā, ka kontrasti esot noderīgi. Mēs nudien izbaudījām kontrastu. Pametām svelmē mirgojošo Nimu, pametām Pro- vansas "Punch and Judy" nazālos akcentus un lidojām uz Britu salu vistālāko ziemeļu galu - Unstas salu Šetlendā, kur gaiss bija maigs, ne siltāks par tikko slauktu pienu, un kurā izruna tik neskaidra kā kameņu maigā zumēšana.

Pēc parastā neaprakstāmā jucekļa, kas neizbēgami rodas, kad plānošanu uztic ekspertiem - ceļojuma aģentiem -, mēs pēkšņi apjēdzām, ka lidojam pāri maigi pasteļzaļai ainavai un, jau mazliet atvēsuši, nolaižamies uz Aberdīnas ar gudronu klātās šosejas. Tur mēs satikāmies ar uzņemšanas grupu. Ope­rators Kriss bija maza auguma drukns, bārdains virs, kurš ra­dīja ap sevi absolūtas kompetences gaisotni un izskatījās kā nācis no ilustrācijas kādā brīnišķīgā "Rūķu grāmatā". Skaņu operators Braiens ar tumšajiem, cirtainajiem matiem un izcili eleganto ārieni vairāk atgādināja bankas pārvaldnieku kaut kur Pendžā vai Surbitonā nekā cilvēku, kurš gatavs uz vēdera gulēt krūmos un brīnumainā kārtā gūstīt dabas radītās skaņas. Kriša asistents - glīts puisis, vārdā Deivids, - mani zināmā mērā šo­kēja. Nākdams cauri lidostas zālei, viņš izskatījās tikai par mata tiesu no nervu sabrukuma un vēl krietni sirgstam ar svētā Vita deju. Šķita savādi, ka puisis ar tik nelāgu kaiti iecelts par opera­tora palīgu. Tikai vēlāk, kad Deivids bija pienācis tuvāk, es atklāju, ka viņš austiņās klausās kaut kādu cilšu mūziku un pie- dejo ritmā līdzi; mana līdzjūtība pret cietēju strauji aprāvās.

Aberdlna bija skaista, jauka pilsēta ar svinīga izskata mā­jām, kuru pelēkie šīfera jumti atsauca atmiņā bītlu frizūras; gar ielu malām ierīkotas platas rožu dobes, puķu milzīgās, zīdaini maigās, daudzkrāsainās ziedlapiņas priecēja gan aci, gan nāsi. Mani ielīksmoja, ka nokļūšana īstajā laikā Šetlendā bija saistīta ar sarežģījumiem un tāpēc mums nācās no Aberdīnas lidot uz Lerviku - salas tālāko dienvidu punktu -, lai tad ar mikrobu- siņu dotos uz Unstu, pa ceļam divas reizes kā saldēdienu iz­baudot braucienu ar prāmi.

Pirmo pārsteigumu sagādāja krāsas. Tās bija tik maigas, it kā viss zaļais un brūnais būtu klāts ar kritu, lai tādējādi pada­rītu toņus blāvākus un pievilcīgākus; zemie mākoņi izskatījās gluži kā pelēkas un gaiši brūnas aitu vilnas kušķi, kas saķēru­šies dzīvžogos un ērkšķu puduros. Zemie pakalni bija gaiši, krē- mīgi smaragdzaļi, savukārt vietās, kur auga virši, - koši brūn- ganmēļi. Dzīvžogus gar ceļa malām zeltainus vērta gundegas un pienenes, šur tur uzliesmoja pa purpursarkanai zeltenei, bet mitrajās ielejās kā karogi pletās zeltaini īrisi zaļu, piķiem lī­dzīgu lapu armijas ielenkumā. Sazin kāda iemesla pēc man tas viss atgādināja Jaunzēlandē redzētos kailos plašumus un ceļus, pa kuriem nebrauca gandrīz neviena mašīna, - šai ainavai pie­mita tieši tāda pati pamestības dvesma. Atsevišķās vietās no zemes bija izrakti kūdras gabali - tur virši bija pārcirsti kā ar zobenu. Šis kūdras briketes, kas izskatījās leknas un tumšas kā plūmju kūka, bija sakrautas lielās, juceklīgās kaudzēs žāvēties netālu no mazajām fermām. Galu galā mēs nonācām pie sava moteļa jūras piekrastē; tikko bijām iekārtojušies, mums pievie­nojās Džonatans, tālredzīgi paķēris līdzi pudeli blāvi dzeltenā dievu nektāra - Glenmorangie*.