Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā

Uz citām radzēm klints sienā dubļu un saknīšu ligzdas bija sabūvējušas trīspirkstu kaijas - glītas kautrīga izskata kaijas, ja citu sugu kaijas pametušas jūru un tagad meklē barību zemes iekšienē - seko arkliem vai rakņājas atkritumu izgāztuvēs, konservatīvās trīspirkstu kaijas nelokāmi palikušas jūras putni. Mazās trīspirkstu kaijas ir tik trausli, bikli radījumi, ka cilvēku zināmā mērā pārņem šoks, kad tās atver knābjus un ļauj at­skanēt savam aizsmakušajam ķērcienam, no kura tās guvušas savu jauko vārdu. Es ievēroju, ka Hermanesas trīspirkstu kaijas ir ļoti saimnieciskas; simtiem putnu, tupēdami ligzdās, ne­mitīgi noņēmās, pārkārtojot saknes, oļus un dubļus savu olu šūpuļos.

Lejpus trīspirkstu kaiju kolonijai starp lielajiem akmeņiem mitinājās skaistuļi lielie alki ar glīto, melnbalto apspalvojumu un slepkavnieku dunčiem līdzīgajiem knābjiem ar jaukiem, baltiem plankumiem. Viņi izskatījās pēc nevainojamu komer­santu kopsapulces. Tomēr reizēm kāds no putniem nostājās tādā kā ekstātiskā pozā, sacēla knābi pret debesīm un ņēmās to klabināt kā kastaņetes, kamēr partneris knibināja un posa viņa kaklu. Šādai procedūrai es personīgi neesmu redzējis nododa­mies nevienu komersantu - pat visjautrākajā noskaņojumā ne.

Vēl citās klints nogāzes vietās ligzdoja Ziemeļu orkānputni ar tumšpelēkām mugurām un astēm un baltām galvām un krūtīm. Kaut kas šo putnu izskatā jokaini atgādina baložus, un līdzību vēl vairāk izceļ Ziemeļu orkānputnu apaļās nāsis. Kaut arī izskatā lēnīgi, pat kautrīgi, viņi prot pasargāt savus mazu­ļus. Ja kāds iedrošinās pienākt par tuvu ligzdai, pieaugušie putni plati atver knābjus un izšļāc no mutes pretīgi smirdošu, lipīgu šķidrumu, turklāt dara to neparasti trāpīgi. Kad es pa­stāstīju Džonatanam par šo Ziemeļu orkānputnu paradumu, viņš par visu vari pūlējās pierunāt mani aizkāpt līdz kādai ligzdai, lai varētu nofilmēt, kā putnēna vecāki mani izmērcē. Paziņoju, ka kaut kas tāds manā līgumā pilnīgi noteikti nav pa­redzēts un ka es kategoriski atsakos visu turpmāko dienu smir­dēt pēc vaļu mednieku kutera. Teicu, ka klijkaijas mēslu traipi uz biksēm pilnībā izsmēluši manu gatavību iesaistīties šādos pasākumos.

Iedalījums zonās šajās klintīs bija pilnīgi acīm redzams. Pir­majā mirklī te izskatījās pēc gigantiska, neprātīgi juceklīga put­nu pūļa, taču, aplūkojot tuvāk, bija skaidri saskatāms, cik terito­rijas akurāti sadalītas. Austrumatlantijas kormorāni bija aizņē­muši pirmā stāva apartamentus, tālāk sekoja lielie alki, pēc tam kairas un alki. Uz augstākajām klintsradzēm rindās bija izvieto­jušās trīspirkstu kaijas un Ziemeļu orkānputni, bet pašās klinšu galotnēs mitinājās klauniem līdzīgie Atlantijas strupiķi. Plaisās un alās starp juceklīgajiem, šļakatu izmērcētajiem klintsbluķiem ligzdoja Austrumatlantijas kormorāni, putnu zaļganīgi melnās spalvas spīdēja kā nolakotas, zaļās acis mir­dzēja kā dārgakmeņi. Druknie, šokolādes brūnie mazuļi bailēs pieplaka zemei, kad mēs rāpāmies gar ligzdošanas vietām, bet viņu vecāki ar atplestiem knābjiem, zibošām acīm un saslie­tiem, izspūrušiem cekuliem zākāja mūs aizsmakušos ķērcie­nos. Es nodomāju, ka tikai īsts drosminieks uzņemtos bāzt roku viņu ligzdā, jo putnu knābji izskatījās asi kā naži.

Uz lielajiem akmeņu krāvumiem jūrā ligzdoja jūras kraukļi. Šie putni izskatījās ļoti līdzīgi Austrumatlantijas kormorāniem, atšķirība bija vienīgi spožajā bronzas krāsas apspalvojumā, baltajos vaigos un zodos. Viņi tupēja uz akmeņu radzēm, taisni izslējušies un gluži heraldiskā manierē iepletuši spārnus. Šādā veidā viņi precīzi atgādināja milzīgos vārtu stabus, kas apsargā piebraucamos ceļos senajās Francijas pilīs. Es nodomāju, ka jūras krauklis, šādi nostatījies, lai apžāvētos, izskatās savādi aizvēsturisks. Tādā pozā varētu būt tupējuši pterodaktili.

Tieši pretī savam novērošanas punktam dažus simtus pēdu no krasta mēs redzējām milzīgu krāvumu, kura forma atgādi­nāja gigantisku, plakaniski nostatītu Čederas siera šķēli. No tālienes tas pirmajā acu uzmetienā tiešām atgādināja apsni­gušu siera gabalu; tomēr tuvākā apskatē tas vairāk līdzinājās daudzās rindās sadalītai, ļoti nevīžīgai kamīna dzegai, uz kuras dučiem sakrautas šausmīgās, kādreiz populārās balta fajansa figūriņas ar uzrakstu "Dāvana no Bornmutas". Tā bija sullu pilsēta - balta klints, uz kuras ligzdoja tūkstošiem jūras kraukļu. Griezīgo, ķērcošo klaigu vilnis, kas plūda no klints, šķita gandrīz taustāms. Teikt, ka jūras kraukļu pilsēta bija rosīga vieta, nozī­mētu nepateikt neko. Salīdzinājumā ar to Ņujorka maksi- mumstundā izskatītos gluži sastingusi. Sullas reizē perēja, ba­roja mazuļus, flirtēja, kopojās, spodrināja spalvas un šķietami bez mazākās piepūles lidinājās, izstiepuši savus sešas pēdas garos spārnus. Tie bija iespaidīgi un ļoti skaisti putni ar krēmīgi baltu ķermeni, melniem kā ahāts spārnu galiem un oranžu galvu un skaustu. Ja, staigādami pa zemi, tie mazliet gāzelējās un izskatījās lempīgi, tad, atrāvušies no klintīm un aizslīdējuši pa gaisu, sullas tūlīt kļuva par ārkārtīgi elegantiem un iznesī­giem lidoņiem. Garie, slaidie spārni ar melnajiem galiem, smailā aste un dunča formas knābis piešķīra šiem lidaparātiem gludenu, nāvējošu izskatu. Mēs vērojām putnus slīdam lejup no debesu augstumiem līgani kā oļus pa ledu; spārnus praktiski nekustinādami, tie izmantoja dažādās gaisa straumes. Nolaidu­šies tik tuvu klintij, ka spārnu gali gandrīz skārās tai klāt, jūras kraukļi iegriezienā pēkšņi sakļāva spārnus un nosēdās tik veikli, ka piezemēšanās bridi ar aci nemaz nevarēja nofiksēt. Vienu mirkli tie bija lieli, melnbalti krusti gaisā - nākamajā jau sa­plūda ar citiem trokšņainajiem un rosīgajiem ņudzošas kolo­nijas iemītniekiem.

Mēs vērojām arī sullu apbrīnojamo zvejošanas tehniku tā­lāk jūrā. Viņi slīdēja gaisā kādas simts pēdas virs viļņiem, ar blāvajām acīm rūpīgi vērodami ūdeni. Pēkšņi zvejnieki sagrie­zās gaisā un šāvās lejup, izstiepuši milzīgos spārnus aiz mugu­ras un kļūdami par tādām kā dzīvām bultām. Milzīgā ātrumā ietriekušies ūdenī un uzšļākuši šļakatu pušķi, lielie putni no­zuda dzelmē, taču jau nākamajā mirklī atkal iznira ar zivi knābī. Skats, kā trīsdesmit vai četrdesmit sullas gandrīz vien­laicīgi ienirst pēc zivīm, patiesi ir elpu aizraujošs un iespaidīgs.

Mēs čakli strādājām visu dienu, filmēdami gigantisko putnu gūzmu, un pārtraucām darbu tikai tāpēc, lai ieturētu ļoti kāro­tās pusdienas, līdzpaņemtas piknika grozā. Laiks joprojām bija brīnišķīgs, no karstās saules un tās atspulga ūdenī mums vi­siem bija apdegušas sejas. Lī kļuva pat tik sarkana, ka uzslavēju viņas līdzību ar Atlantijas strupiķi parūkā; sazin kāda iemesla dēļ šis salīdzinājums viņu tomēr neuzjautrināja. Līdz vakaram mēs bijām nofilmējuši jūras putnus itin visās to dzīves si­tuācijās, un šī iespēja pavadīt veselu dienu tik tuvā kontaktā ar daudzām sugām patiesi bija uzskatāma par milzu panākumu; turklāt putni, žigli pieraduši pie cilvēku klātbūtnes, mūs pil­nīgi ignorēja un nodevās vienīgi saviem svarīgajiem uzdevu­miem: audzināja mazuļus, samīļoja partnerus un ecējās ar kaimiņiem gluži kā cilvēki.

Kad gaisma sāka dzist un debesis no gaišzilām vērtās lavan- das krāsā, mēs savācām ekipējumu un negribīgi pametām jūras putnu metropoli. Es neaprakstīšu savu svempšanos augšup klintī - pietiks, ja atzīšu, ka tā bija vēl nogurdinošāka par kā­pienu lejup. Ticis augšā, es pa velēnām aizrāpoju pēc iespējas tālāk no klints malas, apgūlos uz muguras un blenzu blāvajās vakara debesīs, kamēr Džonatans, izrādīdams tik reti sasto­pamo kristieša instinktu, sadabūja savā somā pudeli Glen­morangie un dāsni mani pacienāja. Pēc tam soļojām atpakaļ pa samtaino zāli cauri virsājam, kas mijkrēslī izskatījās pur- purbrūns; visapkārt zibēja spilves un nemitīgi švīkstēja milzīgo, tumšo klijkaiju spārni, lielajiem putniem pustumsā joprojām piķējot uz mums.