Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā

Klints malā, kur zeme pietiekami mīksta rakšanai, bija At­lantijas strupiķu īpašā vieta. Te viņi ar spēcīgajiem knābjiem un nagiem raka savas alas. Atlantijas strupiķi simtiem tupēja klints malā un gandrīz vai ļāva sev kāpt virsū; tikai tad tie lai­dās prom, strauji sizdamies spārniem un nostiepuši aiz sevis pēdas kā mazas, oranžas galda tenisa raketes. Zaļās klinšu malas noklāja simtiem šo komisko, gāzelīgo putnu, kuri tupēja, taisni izslējušies, un likās valkājam glītu, melnbaltu smokingu un milzīgu, oranžsarkani svītrainu karnevāla degunu knābja vietā; aina šķita kā ieskats klaunu konferencē. Lai skatu padarītu vēl smieklīgāku, daudzi putni bija tikko atgriezušies no tāljūras zvejas (Atlantijas strupiķi lido pēc zivīm pat trīssimt kilometrus tālu), un viņu košie knābji bija pilni ar ņurņikiem. Zivtiņas bija rūpīgi sakārtotas visgarām knābim un nokārās abās pusēs kā ūsas. Visneparastākais bija tas, ka ņurņiki knābjos bija novietoti glīti viens otram līdzās kā sardīnes bundžā. Kā putni pamanās zivis saķert un vēl tik pedantiski sakārtot, tas nudien uzskatāms par neparastu varoņdarbu.

Tālāk klints malā mēs satikām divus vīrus, kas nodevās ār­kārtīgi dīvainai nodarbei - Atlantijas strupiķu zvejai. Zināju, ka nomaļos zemes nostūros ļautiņi kļūst īpaši ekscentriski, taču nekad vēl nebiju redzējis kaut ko tamlīdzīgu. Apsēdušies zemē, viņi lēni šļūca uz klints malu, kur sapulcējušies svinīgā izskata putni piesardzīgi vēroja cilvēku tuvošanos. Vienam no vīriem rokās bija garš miets ar cilpu galā. Noskatījis kādu At­lantijas strupiķi, viņš uzmanīgi līda tam tuvāk, rūpīgi manev­rējot ar cilpu, līdz dabūja to ap vienu no putna oranžajām kā­jām un tad putnu, kurš plivināja spārnus un ķērca, parāva uz savu pusi. Tiklīdz medījums bija sasniedzams, otrs vīrs to sa­grāba. Es nodomāju, ka šādi izturēties pret putniem nudien ir dīvaini. Tomēr vēlāk, kad piegājām tuvāk, es ieraudzīju, ka vīri ap putnu kājām apliek gredzenus. Šie gredzeni ir Atlantijas strupiķu pases jeb identifikācijas kartes. Ja kāds atrod slimu vai beigtu putnu, vai vienkārši noķer to tīklā, gredzens vēstī, kad un no kurienes putns nācis. Attiecībā pret putniem tā ir tāda kā bi­rokrātija, taču paplašina mūsu zināšanas par jūras putnu noslē­pumaino dzīvi tālu no piekrastes, kamēr vairošanās sezona vēl nav iestājusies.

Abi rezervāta darbinieki mums stāstīja, ka uz Hermanesa klints ligzdojot simt tūkstoši Atlantijas strupiķu un tos iespē­jams apgredzenot tikai vairošanās sezonā, kad putni uzturoties piekrastē. Viņi pasniedza man noķerto Atlantijas strupiķi, lai es ar to rokā varētu teikt "kameras uzrunu", komentētu šo putnu dzīves īpatnības. Ļoti drīz atklāju, ka Atlantijas strupiķi varbūt izskatās komiski un mazliet plānprātīgi, taču lieliski prot sevi aizstāvēt. Es paņēmu vienu rokās diezgan nevērīgi, un resnais, kā bārdasnazis asais knābis acumirklī sagrāba manu īkšķi kā liels žurku slazds, vienlaikus putna asie nagi (gluži kā kaķim) saskrāpēja manu roku skrandās. Pabeidzis savu stās­tāmo, es jutos vairāk nekā priecīgs palaist vaļā kareivīgo ekrāna zvaigzni un ļaut, lai Lī sniedz pirmo palīdzību manām saplo­sītajām rokām.

- Un nu, kad šis Atlantijas strupiķis man gandrīz izgāzis zarnas, - es vērsos pie Džonatana, - kādus pārsteigumus tu vēl esi man pietaupījis?

- Tagad kāpsim lejā, - Džonatans atbildēja.

- Kurā vietā? - es noprasīju.

- Tepat, - viņš teica, norādīdams uz klints malu, kas, ciktāl es spēju novērtēt, veidoja spēju krauju pret jūru sešsimt pēdu zemāk.

- Bet tu taču teici, ka tur ir taka, - es iebildu.

- Ir jau ari, - Džonatans apgalvoja. - Ja pienāksi tuvāk malai, tu to ieraudzīsi.

Juzdams vēderu raujamies čokurā, es piesardzīgi piegāju pie klints malas. Starp zāles puduriem lejup līkumoja tikko ma­nāma stldziņa - izskatījās, it kā kaut kad, sensenos laikos, pa klints sienu lejup būtu steberējis ieskurbušu kazu bars, lai no­dotos dievs vien zina kādām alkoholiskām orģijām.

- Tu to sauc par taku? - es apvaicājos. - Ja es būtu kalnu kaza, varbūt tev piekristu, bet neviens sievietes dzemdēts cilvēks pa to lejā netiks.

Kamēr es runāju, Kriss, Deivids un Braiens ar smagajām mugursomām plecos pagāja man garām un nozuda lejup pa rē- gaino taku.

- Lūk, - Džonatans teica, - nekādas vainas. Vienkārši no­mierinies. Es gaidīšu lejā. - Viņš cēlā gaitā bezrūpīgi nosoļoja lejup pa pilnīgi stāvo klints sienu. Mēs ar Lī pavērāmies viens otrā. Es zināju, ka ari viņu moka bailes no augstuma, tomēr ne tik lielā mērā kā mani.

- Vai mūsu līgumā ir minēts kaut kas par kāpšanu no klin­tīm? - es vaicāju.

- Droši vien sīkajā drukā, - Lī skumīgi noteica.

Noskaitījuši īsu lūgsnu, mēs sākām kāpienu.

Dažādās pasaules malās daudzkārt bijuši gadījumi, kad mani pārņēmušas bailes, bet šī kraujā klints bija visšausminošākais, ko jebkad tiku piedzīvojis. Pārējie bija kā pastaigādamies aiz- soļojuši pa šo tikko samanāmo taku kā pa platu, līdzenu liel­ceļu, kamēr es līdu uz vēdera, kā neprātā tverdamies pie zāles kušķiem un kusliem augiem, kuri - es skaidri zināju - pēc ma­zākā pieskāriena atrausies no klints sienas; pa sprīdim vien taustījos pa sešas collas plato taku, izmisīgi cenzdamies neska­tīties lejup uz gandrīz pilnīgi kraujo nogāzi, - manas rokas un kājas pamatīgi drebēja un viss ķermenis mirka sviedros. Tā bija gaužām nožēlojama izrāde, es kaunējos pats no sevis, bet neko nespēju iesākt. Bailes no augstuma ir neārstējamas. Kad sasniedzu leju, mani kāju muskuļi trīcēja tik stipri, ka vajadzēja desmit minūtes sēdēt zemē, pirms spēju paiet. Es ad­resēju dažas rupjības Džonatana senčiem un izteicu vairākus ierosinājumus (diemžēl praktiski neīstenojamus), ko viņam vajadzētu ar sevi darīt.

- Re nu, leja tu tiki pavisam labi, — Džonatans mierinaja. - Tagad atliek vienīgi raizēties par tikšanu augšā.

- Negrasos to darīt, - es skarbi atteicu. - Tu varētu nosūtīt mums lejā telti un nodrošināt pārtikas sainīšu piegādi. Mēs ar sievu paliksim te uz dzīvi kā Unstas vientuļnieki.

Patiesību sakot, tādam nolūkam šī būtu gluži fantastiska vieta. Lejā, kur izbeidzās tā sauktā taka, pletās ar velēnām klāts līdzenums, pa kuru abos virzienos varēja iet gar klints sienu. Krasta līniju veidoja milzu laukakmeņu gūzma, daži no tiem bija vidējas istabas lielumā, un starp akmeņiem vilnīja, putoja un krāca tumšzilā jūra. Cik vien tālu saredzams, akmeņainā piekraste mudžēja no putniem, tie virpuļoja gaisā mums virs galvas kā gigantiskas sniegpārslas. Klaigu kakofonija bija ap­brīnojama. Itin visur uz klintsradzēm plecu pie pleca tupēja kairu grupiņas. Daudzas no tām starp pēdām auklēja savu vie­nīgo plankumaino brīnišķīgās krāsās tērpto olu. Olas bija zaļas, brūnas, dzeltenas, dzeltenbrūnas, plankumainas un lā- sumainas - divu vienādu nebija, gluži kā nav vienādu pirkstu nospiedumu. Kairas grūstījās savā starpā un arī ar jaunajiem putniem, viņu dīvainajiem, ņurdošajiem kliedzieniem atbalso­joties starp klintīm. Mēs bijām ieradušies par vēlu, lai novē­rotu kairu brūtēšanos, taču viņu īpatnējos rituālus es kā ap­burts biju vērojis citur. Droši vien visdīvainākā aplidošanas daļa ir putnu grupu savdabīgā deja jūrā. Viņi izvijas un griežas jūras viļņos, tad pēkšņi kā pēc noslēpumaina signāla visi reizē ienirst, un deja turpinās zem ūdens. Putnu bari arī reizēm no­dodas neparastiem lidojumiem - ap simt putnu liels bars tad griežas, vijas, ceļas un krīt kā viens vesels. Nav iespējams ap­tvert, kādus nemanāmus signālus tie dod cits citam, lai panāktu šo neparasto sinhronitāti, taču tik nevainojamas saskaņas pa­nākšanai kādi signāli noteikti ir nepieciešami.