Džeralds Darels: Tiešā trāpījumā

- Tā, - viņš teica, atzinīgi iemalkojis dzērienu, - rīt mēs kāp­sim baltajos kalnos - tie ir Hermanesa zemesragā, kur ir liela jūras kraukļu kolonija. Mēs kāpsim lejup pa klinti…

- Pag, pag, - es pārtraucu. - Pa kādu klinti? Neviens mani netika brīdinājis par klintīm.

- Ak, pa gluži parastu klinti, - Džonatans bezrūpīgi attrauca. - Tur dzīvo daudz visdažādāko putnu - kairas, Atlantijas stru- piķi, trīspirkstu kaijas un tā tālāk. Tā ir viena no lielākajām jūras putnu vairošanās kolonijām Ziemeļhempšīrā.

- Kas tā par klinti? - es neļāvos novirzīties no temata.

- Nu, mums jākāpj lejup pa to, - Džonatans paskaidroja, - ci­tādi netiksim pie putļiu filmēšanas.

- Cik tā ir augsta?

- Ne pārāk, - režisors izvairīgi noteica.

-Cik?

- Ak, nu… kādas četrsimt vai piecsimt pēdas, - Džonatans atteica, tad, ievērojis manu sejas izteiksmi, aši piemetināja, - ceļš lejup ir teicams, rezervāta darbinieki to visu laiku izmanto.

- Es jūs tiku brīdinājis, ka man no augstuma reibst galva, mister Haris, vai tā nebija? - es noprasīju.

- Jā gan.

- Zinu, ka ciest no kaut kā tāda ir muļķīgi, bet es tur neko nevaru darīt. Esmu mēģinājis ārstēties, bet bez panākumiem. Ja manām kurpēm piesit jaunus papēžus, man galva reibst vēl apmēram divas nedēļas. Lūk, cik spēcīgi tas mani ietekmē.

- Izsaku līdzjūtību, - Džonatans teica tādā tonī, kas nerosi­nāja ticēt teiktajam, - bet ar tevi viss būs kārtībā. Tas ir tik vienkārši, kā divus pirkstus apčurāt.

- Nevaru teikt, ka šī metafora būtu sevišķi izdevusies, - es dzēlīgi aizrādīju.

Nākamajā rītā mēs ārkārtīgi pārsteigti konstatējām, ka mā­koņi ir izklīduši un debesis gandrīz tikpat skaidras un zilas kā virs Vidusjūras. Džonatans jutās līksmi satraukts.

- Brīnišķīga diena filmēšanai, - viņš sacīja, kā pūce blenz­dams uz mani caur brillēm. - Kā tu jūties?

- Ja šā jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai manas bailes no augstuma pa nakti brīnumainā kārtā izzudušas, tad atbilde ir noliedzoša.

- Ar tevi viss būs kārtībā, - Džonatans tramīgi apgalvoja. - Tici man, takas ir teicamas. Cilvēki tās izmanto visu laiku un nekad nav bijis nekādu atgadījumu.

- Man ļoti nepatiktu radīt šim likumam izņēmumu, - es noteicu.

Piebraucām tik tuvu, cik vien iespējams, tad pa viršu un smaragdzaļās zāles klātajām nogāzēm devāmies lejup uz Her- manesa klintīm. Starp viršiem garāmlidojošu kukaiņu gaidās rasenes slēja savas nevainīgās, lipīgās sejiņas, gatavas sagūstīt

Siguiuas pilsētas BIBLIOTĒKA

un norit savus upurus, gluži tāpat kā daudzi sīciņi astoņkājaiņi starp raganu slotām līdzīgo viršu saknēm. Viscaur zaļajā zālē, ko aitas ganīdamās bija nograuzušas līdzenu kā spēļu lauku­mu, lielos daudzumos auga spilves. No attāluma lauks izska­tījās apsnidzis, bet, soļojot tam cauri, likās esam pilns ar mil­joniem zaķu ļipu, kas mirgo un plivinās, tiklīdz uzpūš vējš.

Mums virs galvas, milzīgos spārnus iepletušas, planēja šo­kolādes brūnas klijkaijas un piesardzīgi mūs vēroja, jo viršos slēpās viņu jaunuļi. Vienu putnēnu maza cālīša lielumā mēs pamanījām. Tas bija burvīgs mazulis - ar melnu seju un knābi un milzīgām, tumšām, jūtīgām acīm, klāts ar blāvi dzelten­brūnu pūku. Putnēns streipuļiem metās bēgt cauri viršiem, mēs ar Lī viņu vajājām, bet mazuļa vecāki piķēja lejup uz mums - kopskats bija nudien iespaidīgs. Sasprindzinājušas milzīgos spārnus, klijkaijas traucās lejup, vējam svilpjot spalvās, un izskatījās pēc dīvainām, kafijas brūnām Concordes lidma­šīnām. Pašā pēdējā mirklī, jau nonākuši pāris pēdu attālumā no mūsu galvām, lielie putni cirtās sāņus, ar loku atgriezās gaisā un atkal traucās lejup. Lī pa to laiku bija noķērusi mazuli, tāpēc vecāki savus uzbrukumus nu koncentrēja tikai uz viņu. Es zināju, ka klijkaijas ar vienu spārna belzienu spēj notriekt cilvēku no kājām, tāpēc paņēmu putnēnu pats, tādējādi piesais­tīdams sev pieaugušo putnu uzbrukumus; uzbrucēji katru reizi piķējot nonāca man aizvien tuvāk, vējam skaņi dūcot caur to spārniem. Sākumā es katru reizi instinktīvi sarāvos, bet tad at­klāju, ka putni paši raujas prom, ja ļauju tiem pielaisties kādu divpadsmit pēdu attālumā un tad pavēcinu tiem pretī roku.

- Nofilmēsim klijkaijas, kamēr tas burvīgais mazulis tup tev klēpī, - Džonatans ierosināja.

Tika uzstādīta kamera un man pie kakla nomaskēts mikro­fons. Šī rosība abas pieaugušās klijkaijas padarīja divtik ner­vozas, un tās vēl enerģiskāk bombardēja gan mani, gan kameru, pienākdamas bīstami tuvu. Kad kamera bija sagatavota, es notupos viršos un nosēdināju tuklo mazuli sev uz ceļiem. Tik­ko biju atvēris muti, lai sāktu aizraujošu lekciju par klijkaijām, kad putnēns pēkšņi pietrūkās kājās, ar knābi iecirta man īkšķi,

tā ka es aizmirsu savu sakāmo, un ņēmās skali un raženi ķēzi-

' > > >

ties man klēpī.

- Dabas nežēlīgais, baltais vaigs [6] , - džonatans deklamēja, kamēr es ar mutautiņu tīrīju sev no biksēm lipīgo, pēc zivīm smirdošo ķēpu. - Nedomāju vis, ka šo kadru mēs varēsim iz­mantot filmā.

- Kad būsi beigusi smieties, - es uzrunāju Lī, - tev varbūt patiktos aizvākt to stulbo putneli un palaist vaļā. Domāju, ka vienai dienai esmu bijis gana intīmās attiecībās ar klijkaijām.

Lī paņēma manu resno, izspūrušo draugu un nolika viršos apmēram desmit pēdas tālāk. Putnēns pieslējās uz savām plakanajām pēdām un, kājas iepletis, sakņupis metās bēgt, izskatīdamies pēc kažokā tērpušās pavecas, resnas dāmas, kas lēkšo pakaļ autobusam.

- Viņš ir tik jauks, - Lī ilgpilnā balsī teica. - Es vēlos, kaut mēs varētu viņu paturēt.

- Es gan ne, - atteicu. - Ķīmiskās tīrītavas rēķini mūs ie­dzītu bankrotā.

Klijkaijas, protams, ir vienas no graciozākajām plēsoņām debesis. Tās vajā citus putnus kā saules zeltīti pirāti, un dzenas pakaļ tik ilgi, kamēr tie ir spiesti atlaist savas noķertās zivis. Klijkaijas tad šaujas uz priekšu un gaisā pārtver laupījumu.

Klijkaijas ir tik prasmīgas jūraslaupltājas, ka ir pat zināmi gadīju­mi, kad tās noķērušas jūras kraukli aiz spārna gala, lai pie­spiestu palaist vaļā savu lomu. Klijkaijas ēd pilnīgi visu un ne­atsakās pat aplaupīt putnu mazuļus - vienalga, vai tie ir jūras kraukļi vai kairas, turklāt nobauda arī to olas un pašus putnēnus.

Mēs turpinājām ceļu; aitu bari atgādināja krējuma kunku­ļus uz zaļā velēnu galdauta, virs galvas spoži mirdzēja saule. Bijām silti saģērbušies, lai būtu pasargāti no Šetlendas salām raksturīgā bargā klimata, tāpēc tagad svīdām un vilkām nost mēteļus un puloverus. Drīz vien nogāze kļuva kraujāka un zem mums parādījās Atlantijas okeāns, zils kā genciānu ziedi. Vis­apkārt šaudījās akmeņčakstītes, viņu pēcpuses, dancojot mums pa priekšu, uzplaiksnīja kā mazas, baltas uguntiņas. Divi kraukļi, melni kā sēru lentes, lēni lidoja gar klints malu un sērīgi sakraucās. Augstu debesīs sastindzis trīsinājās cīrulis un skaļi, gari trellināja savu brīnišķīgo dziesmu. Ja krītošā zvaigzne spētu dziedāt, tā noteikti vīterotu kā cīrulis.

Drīz mēs nonācām pie klints kores. Lieli, gludi, zili viļņi ap­mēram sešsimt pēdu zemāk triecās pret krastu un spraucās starp akmeņiem kā baltu krizantēmu dobes. Gaisu pieskandi­nāja bangu krākšana un tūkstošu tūkstošiem jūras putnu klai­gas, kuri kā sniegputenis virpuļoja gar klintīm. Prāts mulsa no tāda daudzuma. Simtu simtiem jūras kraukļu, trīspirkstu kaiju, ziemeļu orkānputnu, Austrumatlantijas kormorānu, lielo alku, kaiju, klijkaiju, desmitiem tūkstošu Atlantijas strupiķu. Vai tie­šām jūra spēj nodrošināt pietiekami daudz zivju, lai pabarotu šo kakofoniski trokšņojošo spārnainu armiju un viņu neskaitā­mās ģimenes, kas bija noklājušas klinšu sienas?