Džeralds Darels: Tiešā trāpījumā

Likās neticami, ka vienas dienas laikā esam spējuši nofilmēt visu sērijai nepieciešamo materiālu. Vēl bija vajadzīgi vienīgi daži ainavas kadri, un nākamajā dienā nofilmējām arī tos. Filmēšana fantastiskajās Hermanesa klintīs bija galā, tāpēc mēs atgriezāmies Džersijā.

Šeit bijām iecerējuši filmēt klinšaino krastu dzīvi. Kaut ari sala ir tikai deviņas reiz piecas jūdzes liela, tās krasta līnija ir neparasti robaina, un rezultātā pat tik mazai teritorijai veido­jas milzīgi gara klinšaina piekraste. Turklāt jūra visapkārt salai ir samērā maz piesārņota un bēguma laikā atkāpjas veselas trīsdesmit četras pēdas, tādējādi atklādama akriem vien apbrī­nojamu, akmeņainu dīķīšu, kuros ņudz visa iespējamā jūras dzīvība.

Jūra ir brīnišķīga pasaule. Tā šķiet gluži kā cita planēta, jo turienes dzīvības formas ir tik atšķirīgas un savdabīgas, tik ap­brīnojami košas un krāsainas. No dabaspētnieka viedokļa, jūras krasts ir aizraujoša ekosistēma, kurā daudzi radījumi mīt vispretrunīgākajos apstākļos, - reizēm vairāku pēdu dziļumā zem krācošajiem viļņiem, reizēm - pilnīgā sausumā. Protams, tie daudzos un dažādos veidos pieskaņojas tik sarežģītai dzīvei. Piemēram, vienkāršās jūrasbļodiņas - tik parastas, ka bieži tās paliek neievērotas. Viņas perfekti pielāgojušās šādiem apstāk­ļiem. Jūrasbļodiņu teltsveidigā čaula apbrīnojamā kārtā veidota tieši tā, lai pretotos viļņu spēcīgajām gāzmām. Pašam dzīvnie­kam izveidojusies apaļa, muskuļota pēda, ar ko tas spēcīgi pie­ķeras akmeņiem. Mēģinādams ar rokām atraut molusku no klints, ikviens var pats pārliecināties, cik spēcīgs ir jūrasbļo­diņu tvēriens. Muskuļotā pēda veidota kā īpašs piesūceknis, kas arī ļauj dzīvniekam sīksti pieķerties virsmai. Visapkārt jūrasbļodiņas ķermenim kā aizkari izvietojušās īpašas žaunas. Ja bēguma laikā šie trauslie veidojumi izžūtu, radība nespētu elpot un nobeigtos. Taču čaula piekļaujas akmenim tik nevai­nojami, ka saglabājas ūdens rezervuārs un tādējādi līdz bēgu­mam tiek nodrošināts žaunām nepieciešamais mitrums. Savukārt ciešā piekļaušanās akmenim iespējama tikai tāpēc, ka jūrasbļodiņa ar pēdu un čaulu trinas gar to. Tādējādi tiek pa­nākts divējāds efekts: griežoties apkārt, gliemis atrod pēc formas pieskaņotu akmeni, kā arī spēj ciešāk piekļauties virsmai.

Ganīdamās jūrasbļodiņas lēni pārvietojas pa ūdenszāļu klā­tajiem akmeņiem, izbāzušas ārpusē mazās galvas ar taustekļu pāri, un šūpo ķermeņus no vienas puses uz otru. Tādā veidā darbu sāk radula - radījuma mēle. Radula ir lentveida orgāns, ko klāj mikroskopiski, raupji zobiņi, ar kuru palīdzību glie­mene nobrucina aļģes un ūdenszāles. Jūrasbļodiņas ganās plašā lokā visapkārt nofiksētajai mājiņai. Protams, ir ļoti sva­rīgi, lai, sākoties bēgumam, dzīvnieks tiktu atpakaļ čaulas pa­tvērumā un paglābtos no izžūšanas; šā iemesla dēļ gliemenes izstrādājušas noteiktus mājas instinktus. Kā šie instinkti dar­bojas, joprojām paliek noslēpums - neliekas, ka tiem ir kāds sakars ar radījuma diezgan ierobežoto redzi, ožu vai tausti. Ir jauki apzināties, ka pat tādam radījumam kā parastā jūrasbļo­diņa ir savi, joprojām neatklāti noslēpumi un ka dabaspēt- niekam - amatierim joprojām ir mīklas, ko risināt un varbūt pat atklāt. Jūrasbļodiņu seksuālā dzīve mulsina visus, izņemot pašas gliemenes. Kā jau daudzi jūras radījumi, tās samērā viegli spēj mainīt dzimumu, un ir pierādīts, ka jaunie dzīvnieki parasti ir tēviņi, savukārt vecākie - pārsvarā mātītes. Daudzas jūrasbļodiņas piedzimst par puisīšiem un līdz pusaudža gadiem ir vīrieši, bet tad kļūst par sievietēm un tādas paliek līdz mūža galam. Līdzās šim noslēpumainajam dzimumu stā­voklim jūrasbļodiņas arī uzvedas atšķirīgi no citiem piekrastes gliemjiem - tās vienkārši izkaisa savus pēcnācējus jūrā; mazuļi tur attīstās par sīciņu, bezbēdīgi peldošu planktonu, kamēr sāk tvert dzīvi nopietnāk un pieķeras akmeņiem.

Tāpat kā jūrasbļodiņas, pusmitru un pussausu dzīvesveidu piekopj daudzi citi radījumi: dažādi gliemji, mitrenēm līdzīgās ligijas, smilšu sānpeldes, visdažādākās jūraszāles un daži sūkļi, kā arī daudzi kuģurbēji. Taču tieši caurspīdīgajos dīķīšos, ko starp akmeņiem atstāj aizplūstošais bēguma vilnis, var atrast viskrāsainākos un neparastākos radījumus. Šeit atklājas ne tikai dīvainas vairošanās metodes, bet arī ģeniāli aizsardzības paņēmieni un satraucoši barības iegūšanas veidi. Piemēram, parastā jūraszvaigzne. Šis radījums ne tikai pašas spēkiem spēj atraut vaļā divvāku gliemi (uzdevums ne pa jokam, ja vien kādreiz esat mēģinājuši atvērt austeri), bet ari pamanās iz­stumt uz āru savu vēderu, iegremdēt to pietiekami plaši atvēr­tajās čaulas pusēs un sākt gremošanu. Ir arī kāds tunikāts ar jauku, austrumniecisku nosaukumu oikopleura - sīciņš, kur­kulim līdzīgs radījums, kas prot iegūt barību pavisam neparastā veidā. No gļotām tā veido īpatnējas lamatas planktonam, kuras izskatās pēc sīciņa, resna un caurspīdīga dirižabļa, un, asti lun­cinādama, pati sēž tajā iekšā. Luncināšanas rezultātā ūdens straumes plūst cauri abām lūkām dirižabļa galos; abas lūkas ir klātas ar aizsargsietu, kuram cauri spēj izkļūt vienīgi vismazā­kās slkbūtnes. Dirižabļa iekšpusē iebūvēti vēl citi gļotu filtri, kas sagūsta mikroskopiskos, planktonu veidojošos organis­mus. Šajās gļotainajās lamatās izveidota arī avārijas izeja, pa kuru oikopleura var izbēgt ienaidnieka uzbrukuma gadījumā.

Ir milzumdaudzas barības ieguves metodes un tikpat daudz arī aizsardzības un dzīvības glābšanas paņēmienu - sākot no ūdens iešļākšanas acīs, ko pieskaršanās gadījumā izmanto jūras anemones, un beidzot ar kājas nomešanu muskuļu saraušanās rezultātā, uz ko spējīgs piekrastes krabis, ja to noķer aiz ekstre­mitātes (vēlāk tā ataug). Astoņkāji, kalmāri un trauslie jūras zaķi spēj izšļākt tintes mutuļus, tādējādi apmulsinot ienaidnieku un padarot to aklu, kamēr paši aizbēg. Jūraszvaigzne var atļauties cīņā zaudēt vairākus starus, jo pavisam viegli spēj ataudzēt to vietā jaunus. Ķemmes gliemene aizbēgšanai no ienaidnieka iz­manto reaktīvo principu, izšļācot tik spēcīgu ūdens strūklu, ka tās čaula aiztraucas vairākas collas uz priekšu pa jūras dibenu.

Zemūdens sekss ir daudzējādā ziņā mulsinošs. Piemēram, austere parasti sāk dzīvi kā vīrietis, tad pārvēršas par sievieti, un visbeidzot, lai radītu galīgu apjukumu, turpmākajā dzīves gaitā pamīšus ražo gan spermu, gan olšūnas. Tunikātam ar ēr­mīgo nosaukumu doliolum ir ļoti sarežģīts dzīvesstāsts. No olas vispirms izšķiļas kurkulim līdzīgs kāpurs, kas vēlāk pārtop par muciņai līdzīgu radījumu. Pēc tam noteiktā vietā uz dolio­lum ķermeņa sāk veidoties pumpuri. Ar laiku pumpuri pār­vietojas astei līdzīgu izaugumu galos un peld, kurp vecāki tos velk. Ar laiku atvases pamazām pārvēršas par tādiem pašiem mucveidīgiem radījumiem un beidzot atraujas no vecāku ķer­meņiem.

Nav brīnums, ka Džonatans, redzēdams piekrastē un dī­ķīšos tik bagātīgu dzīves ritmu, zināmā mērā apstulba. Laiks, kas Unstā bija mums tik labvēlīgs, tagad pilnīgi sabojājās. Pūta auksts vējš, un jūra, kas Džersijas apkārtnē nekad nav bijusi īpaši silta, tagad kļuva ledaina, nemanīja ne mazākā saules at­spulga. Mēs katru rītu braucām uz piekrasti un drebēdami stā­vējām starp dīķīšiem, lai gaidītu sauli. Tikko mākoņi kaut mazliet sakustējās, mums ar Lī vajadzēja raut nost kurpes un zeķes, uzrotīt bikšu galus, grābt ciet tīklus un spaiņus un mes­ties iekšā ledusaukstajā jūrā.