DŽERALDS DARELS: Muiža dzīvniekiem.

paskaidrojums

Godājamais kungs,

esam spiesti pievērst Jūsu uzmanību faktam,

ka Jūs esat pārtērējis savu kredītu …

Vairākums bērnu sešu septiņu gadu vecumā parasti lolo nereālus sapņus par to, ka, lieli izauguši, kļūs par policistiem, ugunsdzēsējiem vai mašīnistiem, bet, kad es biju tajos gados, mani šāda godkāre nemocīja. Es loti labi zināju, ko gribu: es gribēju, lai man būtu pa­šam savs zvērudārzs. Tajā laikā man tā nešķita (un arī vēl tagad nešķiet) pārlieku nesaprātīga, nepiepil­dāma godkāre. Draugi un tuvinieki, kuri jau sen do­māja, ka man trūkstot kādas skrūvītes, jo es neizrā­dīju ne mazāko interesi ne par ko, kam nav kažoka, spalvu, zvīņu vai hitīna, šo vēlēšanos uzņēma tikai kā jaunu pierādījumu manai plānprātībai. Viņi cerēja: ja neveltīs nekādas vērības manām bieži izmestajām rep­likām par paša zvērudārzu, ar laiku varbūt es to aiz­mirsīšu. Taču, gadiem ritot, draugiem un tuviniekiem par šausmām, mana apņēmība iegūt pašam savu zvē­rudārzu kļuva arvien ciešāka, un beidzot, kad biju piedalījies daudzās ekspedīcijās, meklēdams dzīvniekus citiem zooloģiskajiem dārziem, es jutu, ka nobriedis laiks iekārtot pašam savējo.

No pēdējā ceļojuma pa Rietumāfriku biju atvedis līdzi krietnu baru dzīvnieku un novietojis tos savas māsas ārpilsētas mājas dārzā Bornmutā. Ēs viņai iegal­voju, ka dzīvnieki tur piemitināti tikai uz laiku, jo biju pilnīgi pārliecināts, ka ikviena saprātīga municipalitāte darīs visu, kas ir tās spēkos, lai piešķirtu platību zoo­loģiskajam dārzam, kura iemītnieki jau sagādāti. Pēc astoņpadsmit mēnešu ilgiem cīniņiem es vairs nebiju tik drošs par vietējo municipalitāšu progresīvajiem uz­skatiem, toties manai māsai bija nostiprinājusies nesa­tricināma pārliecība, ka viņas dārzs uz mūžīgiem lai­kiem izskatīsies kā kadrs kādā no vismežonīgākajām

Tarzāna filmām. Beidzot, morāli satriekts par vietējo varas iestāžu aprobežotību un, šķiet, patiesi neskaitāmo likumu un noteikumu iebiedēts, no kuriem Lielbritānijā jācieš ikvienam brīvam cilvēkam, es nolēmu izpētīt, vai ir kādas iespējas ierīkot zooloģisko dārzu Normandijas salās. Mani ieteica kādam majoram Freizeram, kurš, kā stāstīja, esot laipns cilvēks ar plašu vērienu; viņš izrā­dīšot man Džersijas salu un palīdzēšot izvēlēties pie­mērotu vietu.

Mēs abi ar sievu Džekiju aizlidojām uz Džersiju, kur Hjū Freizers mūs sagaidīja un aizveda uz savu dzim­tas muižu, šķiet, vienu no skaistākajām visā salā: pal­sajā saules gaismā snauda milzīgs dārzs; to apjoza augsta granīta siena, gar kuru lejup veselām kaskādēm slīga klinšu augi; šeit bija gan piecpadsmitā gadsimta arkas, gan kopti zālāji, gan puķu dobes, kas margoja visās varavīksnes krāsās. Apžogojums, dzīvojamā māja un saimniecības ēkas bija celti no skaistā Džersijas granīta, kas vizmo zeltītu rudens lapu liegajās krāsās; viss mirgoja saulē un izvilināja man, šķiet, vismuļķī­gāko repliku, kāda jebkad izteikta. Pagriezies pret Dže­kiju, es sacīju:

— Cik brīnišķīga vieta zooloģiskajam dārzam!

Ja Hjū Freizers, uz kura zemes es atrados, būtu sa- limis bez samaņas, viņu nevarētu vainot: šajā brīniš­ķīgajā apkārtnē iedoma par zvērudārzu, kādu cilvēki to parasti saprot (pelēks cements, krātiņi ar dzelzs rež­ģiem), varēja likties īsti zaimi. Taču, man par lielu brī­numu, Hjū Freizers nekrita ģībonī, viņš tikai jautājoši savilka vienu uzaci uz augšu un apvaicājās, vai es teikto patiesi esot domājis nopietni. Mazliet samulsis, atbildēju, ka biju gan tā domājis, taču steigšus pie­bildu — saprotu, cik tas neiespējami. Hjū sacīja, ka viņam tik neiespējami tas nemaz neliekoties. Viņš sāka man skaidrot: māja un zeme viņam kā privātpersonai esot pārāk liela un izmaksājot pārāk dārgi, un viņš labprāt pārceltos uz kādu mazāku lauku māju Anglijā. Vai es esot ar mieru saņemt šo īpašumu nomā sava zooloģiskā dārza ierīkošanai? Nespēju iedomāties pie­vilcīgāku vietu savai iecerei, un nebijām vēl beiguši lenču, kad līgums jau bija noslēgts un es biju kļuvis par jauno «lordu» Lezogras muižā Triniti draudzē.

Nav grūti saprast, kādu apjukumu un satraukumu vi­sos manos paziņās izraisīja šī vēsts. Vienīgais cilvēks, kas šķita atvieglots, izdzirdis jauno ziņu, bija mana māsa; viņa gan aizrādīja, ka šis pasākums esot tīrais ārprāts, tomēr tas atbrīvošot viņas dārzu no kādiem divsimt dažādiem džungļu iemītniekiem, kuri pašlaik diezgan smagi aptumšojot viņas attiecības ar kaimi­ņiem.

Visu vēl vairāk sarežģīja tas, ka, jāatzīstas, manos plānos neietilpa vienkāršs zvērudārzs ar parastajiem dzīvniekiem: mana zooloģiskā dārza mērķis bija sagla­bāt dzīvnieku sugas. Civilizācijas izplatība visā pasaulē daudzas no tām pilnīgi vai daļēji iznīcina. Lielajiem dzīvniekiem, kam ir komerciāla vērtība, vai tiem, kas pievilina tūristus, tiek veltīta vislielākā uzmanība. Taču dažādās pasaules malās ir bezgala daudz interesantu mazu zīdītājdzīvnieku, putnu un rāpuļu, kuru saglabā­šanai netiek darīts nekas, jo tie neder ne ēšanai, ne valkāšanai un par tiem neinteresējas arī tūristi, kas grib redzēt vienīgi lauvas un degunradžus. Liela daļa šo dzīvnieku pieder pie salu faunas, tādēļ to izplatības robežas ir šauras. Pietiek ar visniecīgāko uzbrukumu šīm vietām, un tie izzudīs uz laiku laikiem: nejauša žurku vai, teiksim, cūku introdukcija gada laikā spēj pilnīgi iznīcināt kādu salas iemītnieku sugu. Jāatceras tikai drontu liktenis, lai viss būtu skaidrs.

Visvienkāršākais problēmas atrisinājums būtu pa­nākt, lai šie dzīvnieki tiktu aizsargāti savās dabiskajās dzīves vietās un tā paglābti no iznīcības, bet tas bieži vien ir vieglāk pasakāms nekā izdarāms. Taču, kamēr vēl turpinās cīņa par šādas aizsardzības izveidošanu, ir kāds cits līdzeklis, ko var izmantot, proti, ieaudzēt šos dzīvniekus rezervātos un zooloģiskajos dārzos, kon­trolējamos apstākļos. Ja tad arī notiek visļaunākais un sugas iznīkst savās dabiskajās dzīves vietās, mēs vis­maz nebūtu tās zaudējuši uz visiem laikiem. Vēl vai­rāk — būsim ieguvuši rezervi, no kuras ieaudzējamos dzīvniekus kādreiz nākotnē varēs pārvietot atpakaļ to sākotnējās dzīves vietās. Man vienmēr ir šķitis, ka tai vajadzētu būt visu zooloģisko dārzu pamatfunkcijai, taču tikai pašā pēdējā laikā vairākums zooloģisko dārzu apjēguši šo patiesību un lūko kaut ko darīt. Es gribēju izmirstošo dzīvnieku glābšanu pārvērst par sava zoolo­ģiskā dārza galveno funkciju. Protams, zināju, ka tas, tāpat kā visas altruistiskās idejas, maksās daudz nau­das. Tādēļ bija skaidrs, ka sākumā, kamēr zooloģiskais dārzs vēl nespēs pats sevi uzturēt, tas jāveido uz tīri komerciāliem pamatiem. Tikai tad varēs ķerties pie gal­venā darba: ieaudzēt retos dzīvniekus.

Tādēļ šis būs stāsts par pūliņiem un pārbaudījumiem, sperot pirmos soļus pretī mērķim, kurš man šķiet ļoti nozīmīgs.

Dārgais mister Darel,

esmu astoņpadsmit gadus vecs, spēcīgs mie­sās, izlasījis Jūsu grāmatas, lūdzu nodar­bošanos Jūsu zooloģiskajā dārzā …

Aiziet uz zooloģisko dārzu kā parastam apmeklētājam ir viens, bet būt zvērudārza saimniekam un dzīvot tajā — pavisam kas cits: brīžiem šī laime var likties visai apšaubāma. Protams, tas dod jums iespēju jeb­kurā brīdī dienu vai nakti apciemot jūsu aizbildināmos, bet vienlaikus tas arī nozīmē, ka atrodaties darbā vi­sas divdesmit četras stundas un pēkšņi var izjukt tīka­mas pusdienas ar draugiem, jo kāds dzīvnieks ir salau­zis kāju vai rāpuļu mītnē kurinātāji nav bijuši savu uzdevumu augstumos, vai desmitiem citu iemeslu dēļ. Ziema, protams, jums ir vaļas laiks, dažreiz paiet vai­rākas dienas, kad dārzā neierodas neviens apmeklētājs, un beidzot sāk likties, ka zooloģiskais dārzs tiešām pie­der jums pašam. Tomēr šās izjūtas tīksmi krietni vien sabojā bailes, ar kādām jūs redzat krājamies kaudzē nesa­maksātos rēķinus un salīdzināt tos ar nullei līdzīgajiem ienākumiem par pārdotajām ieejas biļetēm. Toties vasa­ras mēnešos dienas ir tik piepildītas un apmeklētāju tik daudz, ka nemaz nejūtat, cik strauji aizrit laiks, un aizmirstat pārtērētos līdzekļus.