DŽERALDS DARELS: Muiža dzīvniekiem.

Tiklīdz Džersijas iedzīvotāji uzzināja, kāda barība mums vajadzīga, viņi sāka mūs gaužām dāsni apgādāt. Tā, piemēram, notika ar teļiem. Džersijā parasti bullī­šus nokauj tūliņ pēc piedzimšanas, un, iekams tur bijām ieradušies mēs, tos gluži vienkārši apraka, jo pārdot nebija vērts. Par to uzzinājām pavisam nejauši, kad piezvanīja kāds fermeris un, pats tam lāgā neticē­dams, apvaicājās, vai mums nederētu beigts teļš. Atbil­dējām, ka ļoti labprāt to saņemtu; atvedis teļu, viņš jautāja, vai mēs nevarētu izlietot vēl dažus. Tā mums turpat uz vietas atklājās brīnišķīga iespēja tikt pie svaigas gaļas — pie tādas, kas, raugoties no manu dzīvnieku viedokļa, bija labākā no labākajām, jo lopiņi bija tikko kauti (dažreiz vēl gluži silti), turklāt dzīv­nieki dabūja arī sirdis, aknas un citus iekšējos orgā­nus, kas barībā ļoti ieteicami. Pamazām vēstis izplatī­jās pa visu salu, un lāgiem — zināmos gadalaikos — saņēmām pa sešpadsmit teļiem dienā, fermeri brauca pat no salas viņa gala, lai mums tos atvestu. Citi, lai nepaliktu pakaļ, savukārt piedāvāja mums tomātus un ābolus, veda tos veselām mašīnām vai ļāva iet pašiem lasīt un ņemt, cik vien spējām aiznest. Kāds salinieks piezvanīja un sacīja, ka viņam esot «dažas» saulgrie- zes, kas patlaban nogatavojušās — vai mums tās no­derētu? Mēs kā parasti atbildējām — jā, un viņš iera­dās ar nelielu kravas mašīnu, uz kuras augstā kaudzē bija sakrautas milzīgas saulgriežu galvas, tā ka viss vezums izskatījās kā īsti saules rati. Saulgriezes vēl nebija pilnīgi nobriedušas, tātad sēklas bija mīkstas un pienainas; mēs vienkārši griezām galvas lielās šķē­lēs kā kliņģeri un devām vāverēm, mangustiem un put­niem. Tie kārīgi metās virsū mīkstajām sēklām un dzī­voja kā dzīrēs.

Taču tā visa bija parastā, normālā barība. Zooloģiskā dārza iemītnieku diētai ir vajadzīgs arī daudz kas visai neparasts, un te mums atkal nāca talkā salas iedzīvo­tāji. Kāda paveca dāma reizi vai divas reizes nedēļā ieradās mūsu zvērudārzā uz divriteņa, kas droši vien bija konstruēts vēl pirms grēku plūdiem, un nodzīvoja visu pēcpusdienu, sarunādamās ar dzīvniekiem. Tik­līdz pagadījos viņai acīs, viņa iespieda mani kaktā un vai veselu pusstundu no vietas stāstīja, kādus brīnumus šodien atkal pastrādājuši viņas mīluļi. Uzzināju, ka viņa ir tualetes uzraudze Sentheljerā. Kādu dienu sa­stapu veco dāmu, atgriezies no pastaigas, kurā biju savācis vāverēm mazliet ozolzīļu. Viņa kā apburta no­raudzījās vāverēs, kas tupēja uz pakaļkājām un, ķepi­ņās grozīdamas, grauza zīles. Viņa ieminējās, ka zinot vairākas kapsētas, kurās augot lieliski ozoli, un no­zvērējās nedēļas nogalē pati atvest vāverēm zīles. Un tiešām — svētdienā viņa ieradās, enerģiski mīdama sava senlaicīgā divriteņa pedāļus; velosipēdam priekšā bija grozs, līdz malām piebērts ar lielām zīlēm, un aiz­mugurē diezgan nemākulīgi piestiprināta liela soma. Pēc tam viņa ik nedēļu regulāri atveda pa zīļu kravai, tā ka vāveres gluži izlepa un sāka pat vākt zīles uz midzeni un gatavot krājumus.

Cita veida barība, ko allaž ar pateicību saņemam, ir tā, ko varētu saukt par «dzīvo barību», proti, spīļastes, mitrenes, sienāži, kodes un gliemeži. Arī šās barības sagādāšanā mums daudzi nāk talkā — nes uz zoolo­ģisko dārzu ievārījuma burkas ar mitrenēm un citiem sīkiem kukaiņiem, biskvītu kārbas ar gliemežiem, no

kuriem cilvēki, protams, šķiras ļoti labprāt. Spīļastes, mitrenes un tamlīdzīgu radību dodam sīkākiem rāpu­ļiem, abiniekiem un dažiem putniem. Gliemežus izba­rojam lielākajām ķirzakām, kuras tos kāri nokrauk- šķina kopā ar visu čaulu.

Protams, lai papildinātu to dzīvnieku kontingentu, kurus biju ieguvis Rietumāfrikā un Dienvidamerikā, va­jadzēja iepirkt no dažādiem avotiem vēl daudzus citus dzīvniekus. Visinteresantākais no iepirktajiem neapšau­bāmi bija jau pirmāk minētais putns Trampijs jeb tau­rētājs. Viņš pats ne tikvien bija iecēlis sevi zooloģiskā dārza klauna kārtā, bet darbojās vēl ari par «iekārto­tāju». Tiklīdz bijām atveduši kādu jaunu dzīvnieku, Trampijs to mistiskā veidā uzzināja un, savā nodabā vervelēdams, palēkdamies skrēja šurp, lai palīdzētu jau­najam iekārtoties. Viņš nostāvēja pie krātiņa (ja vien bija iespējams — pašā krātiņā) veselu diennakti, līdz nosprieda, ka nu jaunpienācējs jau jūtas kā mājās un viņš var lēkšot atpakaļ uz zīdītājdzīvnieku mītni un uzsākt parasto apgaitu. Dažkārt Trampija iekārtotāja

tieksmes noveda viņu visai riskantās situācijās, bet viņš laikam bija pārāk vientiesīgs, lai apjaustu briesmas. Kad baltapkakles pekari Huanu un Huanitu ielaida pirmoreiz aplokā, Trampijs tūdaļ bija klāt, lai palī­dzētu tām iekārtoties. Cūkas nelikās gar viņu ne zinis; tā Trampijs nostāvēja savas divdesmit četras stundas un aizgāja. Bet vēlāk, kad Huanam un Huanitai at­skrēja pirmie sivēni un viņi bija tos pirmoreiz izveduši aplokā, Trampijs līksmi pārlidoja pār sētu, lai ari ma­zajiem palīdzētu iekārtoties. Huans un Huanita, kas šādu uzvešanos nebija ņēmuši vērā, kamēr tā attiecās uz viņiem, tagad Trampija interesē par sivēniem saska­tīja kādu apslēptu ļaunu nolūku. Sarus sacēluši un ilkņus kā kastaņetes klakšķinādami, abi metās virsū Trampijam, kas stāvēja uz vienas kājas un labsirdīgi vēroja sivēniņus. Trampijs spēji atjēdzās, un viņu glāba vienīgi viltīga izmaņa un mežonīgs lēciens. Kopš tās reizes viņš vairs nemēģināja iekļūt pekari aplokā. Kad mēs aizdambējām strautu un applūdušajā pļavā izvei­dojām mazu ezeriņu melnkakla gulbjiem un koskoroba gulbjiem, kurus biju atvedis no Dienvidamerikas, Tram­pijs ieradās pārbaudīt darbu, un, kad beidzot ielaidām gulbjus ezeriņā, viņš, par spīti visiem mūsu iebildu­miem, nostāvēja divdesmit četras stundas līdz potītēm ūdenī, lai palīdzētu gulbjiem iekārtoties. Šķiet, gulbji tam nepievērsa ne mazākās uzmanības, bet Trampijs bijā priecīgs, ka varējis izlīdzēt.

Jauns ieguvums mums bija arī glītais pusaugu man- drilu tēviņš Friskijs. Ar savu zilsarkano dibenpusi un zilsarkano degunu viņš tiešām izskatās jauks. Kad jūs pieejat pie viņa krātiņa, viņš raugās jums pretī spožām dzintarkrāsas acīm, it kā izbrīnā kustina uzacis un tad, izgrūzdams klusus ņurdienus, pagriežas un nodemon­strē savu mugurpusi, pats šķielēdams pār plecu, lai redzētu, kādu iespaidu šis krāšņais saulriets uz jums atstāj. Friskijs, gluži tāpat kā visi viņa ciltsbrāļi, ir ļoti ziņkārīgs, un kādā jaukā pavasara dienā šī ziņ­kārība kļuva viņam liktenīga. Mēs patlaban pārkrāso­jām pērtiķu krātiņiem griestus tīkamā krēmkrāsā, un Friskijs visu laiku vēroja šo operāciju ar neatslābstošu interesi. Viņš acīmredzot domāja, ka krāsas podā ir kaut kas ļoti garšīgs, droši vien pienam, līdzīgs, ko būtu vērts tuvāk izpētīt. Taču viņam tas nekādi neizdevās, jo krāsotājs egoistiskā nesmalkjūtībā ne mirkli nešķīrās no trauka. Bet pacietība aizvien tiek atalgota, un pēc pāris stundām Friskijam pavērās lielā iespēja. Pēc kaut kā aiziedams, krāsotājs uz brītiņu atstāja krāsas podu bez uzraudzības, un Friskijs nekavējoties izman­toja izdevību. Izbāzis roku cauri režģiem, viņš sagrāba poda malu un vilka uz savu pusi. Nākamajā mirklī Fris­kijs aizrijies sāka sprauslāt, jo viņam pāri nolija vesela krāsas šalts, un viņš ieraudzīja, ka ir pārvērties krētn- krāsas mandrilā. Ari mēs maz ko varējām līdzēt, jo nav iespējams izvest pusaugu mandrilu no krātiņa un izvan- not kā pūdeli. Kad krāsa bija sakaltusi un klāja viņa kažoku kā cietas bruņas, Friskijs izskatījās tik nožēlo­jams, ka nolēmām ievietot viņu blakus krātiņā, kurā dzīvoja babuīnu pērtiķiene ar divām drilu mātītēm, cerēdami, ka tās palaidni notīrīs. Kad ielaidām Fris- kiju krātiņā, pērtiķienes izbijušās blenza uz viņu, un pagāja krietns brīdis, līdz tās iedrošinājās viņam tu­voties. Tomēr, atklājušas, kas ar Friskiju noticis, visas trīs sapulcējās viņam apkārt un aizrautīgi sāka viņu mazgāt un post. Nelaimīgā kārtā krāsa bija tā sakal­tusi, ka visām trim pērtiķienēm vajadzēja likt lietā spēku, un, kad pēc divām dienām visa krāsa bija nost, tai līdzi bija aizgājusi arī laba tiesa Friskija kažoka. Tagad mums krēmkrāsas mandrila vietā bija puspliks un mazliet nokaunējies mandrils.