DŽERALDS DARELS: Muiža dzīvniekiem.

Zooloģiskā dārza diena parasti sākas jau pirms rīt­

ausmas; debesīs tik tikko pavīd dzeltenīga blāzma, kad jūs jau modina putnu dziesmas. Pusmiegā jūs pirmajā mirklī nesaprotat, vai atrodaties Džersijā vai vēl jopro­jām tropos, jo dzirdat līksmos treļļus, ko saulei pretī raida sarkanrīklīte, tiem piebiedrojas turako sulīgie, ska|ie, mazliet piesmakušie brēcieni. Tad līksmi iega­vilējas malnais strazds, un, kad tā dziesma izskanē­jusi, satraukti sāk tērgāt baltgalvas sīlis. Jo gaišākas kļūst debesis, jo daudzbalsīgāks vēršas milzīgais kos­mopolītu orķestris; strazds pūlas pārkliegt kariamas skaļo, valdonīgo balsi, un žagatas raganīgā žadzinā- šana kontrastē ar zosu gāgināšanu un dimantūbeles maigo, žēlo dūdojienu. Pat ja esat spējīgs pārciest šo muzikālo uzbrukumu un vēlreiz ielaisties snaudā, jūs no tā nežēlīgi izrauj dīvaina, trīcoša skaņa, kas atgā­dina telegrāfa staba dūkoņu stiprā vējā. Tas uz jums iedarbojas kā modinātājpulksteņa zvans, jo vēstī par Trampija ierašanos, un, ja esat bijis vieglprātīgs un atstājis logu vaļā, tad jums nekavējoties jādomā par aktīvu aizsardzību. Trampijs ir taurētājputns — putns ar pelēkiem spārniem, kuru viņa tuvākie draugi ornito­logu pasaulē pazīst ar nosaukumu Psophia crepitans. Zooloģiskajā dārzā viņš izpilda trejādus pienākumus — ir reizē gids, jaunatnācēju iekārtotājs un ciema muļ­ķītis. Trampijs izskatās, godīgi sakot, kā neizdevies cālis un atgādina Viktorijas laikmeta sērotāju: visu ķermeni sedz tumšas spalvas, bet ap kaklu it kā ap­sieta lāsmaina zīda kaklasaite. So ansambli nedaudz atdzīvina pelnu pelēkie spārni. Putnam ir dzirkstošas tumšas acis un stipri izliekta piere, kas it kā liecinātu par izcilām prāta spējām, kuru tam tomēr nav.

Trampijs tikai pašam vien zināmu iemeslu dēļ ir cieši pārliecināts, ka viņa galvenais pienākums esot ik rītu ielaisties saimnieka guļamistabā un informēt par visu, kas nakti noticis zooloģiskajā dārzā. Trampija motīvi nav tīri altruistiski, jo viņš cer, ka saimnieks par to viņam pakasīs galvu. Ja jūs esat vēl pārāk samiego­jies vai pārāk slinks, lai celtos augšā, tikko atskan viņa rīta sveiciens, Trampijs nolec no palodzes uz tualetes galdiņa, ekstravaganti to izdekorē, noskurina asti, pats sevi pacildinādams par paveikto, tad uzlec uz gultas un sāk soļot turp un atpakaļ, trinkšķēdams

kā noskaņojies čells, līdz pārliecinās, ka jūs uzmanīgi viņā klausāties. Un, pirms Trampijs paspējis atstāt uz mēbelēm vai paklāja vēl kādu interesantu vizītkarti, jūs esat spiests celties augšā, notvert viņu (tas nav nemaz tik viegli, jo Trampijs ir ļoti kustīgs, bet jūs — pusaizmidzis) un izgrūst ārā pa logu, bet pašu logu aizvērt, lai viņš nevarētu ielauzties no jauna. Kad nu Trampijs jūs tā pamodinājis, jūs miegaini prātojat, vai maz vērts līst atpakaļ gultā, varbūt labāk tūliņ ģērbties. Tad zem loga atskan pieci seši spalgi brēcieni, it kā tur kādam nožēlojamam soprānam grieztu rīkli pušu. Pametis skatienu uz samtaini zaļo mauru pa­galmā pie lavandu dzīvžoga, jūs ieraugāt pa rasoto zāli cēlā nopietnībā staigājam pāvienes, kurām apkārt drasē to laulātais draugs, griezdams piruetes, un viņa krāšņā, zalgojošā aste slienas pret sauli kā fantastiska, dzirkstoša strūklaka. Tad, nolaidis asti un atmetis at­pakaļ galvu, tas jau pašā rīta agrumā apdullina visu apkārtni ar sirdi satricinošiem kliedzieniem. Pulk­sten astoņos ierodas kalpotāji, jūs dzirdat, kā tie uz­sauc cits citam labrītu, kā grab spaiņi, švīkst slotas, bet visam pāri gavilē putni. Jūs apģērbjaties un doda­ties laukā dzestrajā, svaigajā rītā, lai paraudzītos, vai zvērudārzā viss kārtībā.

Lielajā divstāvu granīta ēkā, kur kādreiz atradusies sidra spiede, bet tagad ierīkota mītne pērtiķiem un ci­tiem zīdītājdzīvniekiem, allaž valda dzīva rosība un kustība. Gorillas ir tikko izlaisti no krātiņa, jo to nepie­ciešams iztīrīt, un joņo apkārt tikpat draiskulīgi kā bērni, kas tikuši ārā no skolas, cenšas noraut uzrak­stus, nogrūst no pamatnēm kaloriferus vai sadauzīt dienasgaismas spuldzes. Stefans ar slotu rokā nostā­jies sardzē, bargu skatienu vērodams pērtiķus, lai viņi nenodarītu pārāk lielu postu. Gorillu būrī apaļīgais, mūžam smaidīgais Maiks un rudmatainais Džeremijs ar Velingtonas hercoga degunu noņemas, vākdami ārā no krātiņa visu jucekli, ko gorillas iepriekšējā dienā tur sastrādājuši, un pilnām saujām kaisīdami krātiņā svaigas, baltas zāģskaidas. Viņi apgalvo, ka viss ir labākajā kārtībā, pagājušajā naktī nekādi bīstami sim­ptomi nav parādījušies. Visi dzīvnieki, jaunās dienas sākuma satraukti un iepriecināti, rosās pa saviem krā­tiņiem un sauc jums labrītu. Melnais Celebesas pērtiķis Etems, kas izskatās pēc īsta velnēna, iekāries režģos un, sveicienam zobus atņirdzis, kaut ko spalgi un jo­cīgi vāvuļo. Pūkainie mangusta lemuri ar oranžajām acīm lēkā no zara uz zaru, luncinādami garās, kuplās astes kā suņi, un sasaucas savā starpā; viņu skaļās

balsis ir apbrīnojami līdzīgas cūkas rukšķieniem. Ze­māk, lunkano asti zaram apvijis, uz pakaļkājām notu­pies binturongs Bintijs tādā pozā, it kā viņam tikko būtu piešķirts kādas pilsētas goda pilsoņa nosaukums, taču īstenībā viņš izskatās kā nevīžīgi sadiegts kāj- slauķis, kam vienā galā piestiprināta dīvaina galviņa ar gariem ausu pušķiem un apaļām, izvalbītām, diez­gan trulām acīm. Nākamais krātiņš šķiet tukšs, bet novelciet tikai ar pirkstiem gar stiepļu režģi, un tūliņ no salmiem izpopētās kastes izkūleņo vesels bars sīciņu pundurpērtiķīšu, kas čivina un vidžina kā kanārijput­niņi. Lielākais no tiem ir Ūsainis, imperatortamarīns, kura garās, sniegbaltās pulkveža ūsas majestātiski no- plīvo vien, kad tas jūs sveicina, plati ieplezdams muti un aši šaudīdams mēli uz augšu un leju.

Otrajā stāvā dažādu sugu papagaiļi sveic jūs ar ve­selu trokšņu kakofoniju: ar aizsmakušiem ķērcieniem, ar spiedzieniem, kas atgādina ierūsējušu durvju viru čīkstoņu, ar dažādiem saucieniem, kas variējas no «Es esmu ļoti skaists putns!» (pelēkais papagailis Suku) līdz Amazones papagaiļa Blanko piedauzīgajam ķēr­cienam «Hijo de puta!» («Staigules dēls!»). Tālāk nomi- tinātas genetas, kuru zeltainos kažokus rotā skaisti

šokolādes krāsas plankumi. Tās savā krātiņā slīd pa zariem kā dzīvsudrabs. Siem dzīvniekiem ir tik gari, slaidi un vijīgi ķermeņi, ka tie izskatās vairāk pēc čūs­kām nekā pēc zīdītājdzīvniekiem. Nākamajā krātiņā dzīvo koku ocelots Ķvīnija. Ķepiņas pazemīgi salikusi, tā noraugās jūsos ar lielām dzintarkrāsas acīm un liegi kustina astes galiņu. Bariņš spožacainu, rosīgu man- gustu ziņkārīgiem purniņiem enerģiski skraidelē pa krā­tiņu, lai rastos labāka ēstgriba. Sarainais bruņnesis laiski atlaidies augšpēdu; kustas vienīgi purniņš un ķepas un cilājas sārtais, krunkainais vēders, zvēriņš droši vien nogrimis burvīgos sapņos par lielām, ar ba­rību pildītām bļodām. Paskatoties uz viņu, jūs atcera­ties, ka laiks atkal noteikt viņam diētu, citādi viņš aiz resnuma drīz vairs nevarēs paiet, un varat klusībā pats ar sevi saderēt, cik apmeklētāju šodien atkal meklēs jūs rokā, lai pateiktu, ka bruņnesis guļ augšpēdu un tūliņ nobeigsies: rekordskaitlis ir piecpadsmit apmeklētāju vienā dienā.

Ārpusē spaiņa grabēšana un svilpošana vēstī, ka tu­vojas Seps, cirtains puisis ar neatvairāmu smaidu. Puiša īstais vārds ir Džons Melits, bet viņu bija iesau-