DŽERALDS DARELS: Muiža dzīvniekiem.

Jaunpienācējs bija arī mūsu lauva, kuram bija dots tradicionālais, gadu gaitā pārbaudītais vārds Leo. Viņš bija viens no slavenajiem Dublinas zooloģiskā dārza lauvām un droši vien piederēja bezmaz vai piecdesmita­jai nebrīvē dzimušajai paaudzei. Kad Leo atveda pie mums, viņš nebija lielāks par mazu sunēnu, tādēļ no­vietojām viņu zīdītājdzīvnieku mītnē, taču lauvēns auga tik ātri, ka bijām spiestj meklēt viņam plašāku telpu. Tikko bijām iekārtojuši ērtu krātiņu šimpanzēm un no­spriedām novietot Leo tur, kamēr uzbūvēsim viņam pašam savu krātiņu. Leo pārveda uz jauno vietu, pārvešana veicās laimīgi, un viņš tur jutās ļoti labi. Kad lauvē­nam sāka veidoties krēpes, es priecīgi vēroju, ka viņš būs blonds lauva — pieredze bija mani mācījusi, ka lauvām ar gaišām krēpēm atšķirībā no tumši krēpaina- jiem aizvien ir jauks, kaut ari pamuļķīgs raksturs. Leo ar savu uzvešanos šo teoriju pilnīgi apstiprināja. Vi­ņam krātiņā bija nolikts garš baļķis rotaļām un liels, melns gumijas spainis, kurā lēja ūdeni dzeršanai. Sis spainis lauvam ļoti patika; padzēries ūdeni, viņš spaini apgāza un izlēja atlikušo ūdeni zemē, bet pēc tam sāka trauku pliķēt ar savām lielajām ķetnām, ripināt pa krātiņu un lēkt tam virsū kā medījumam. Reiz dārzā mani apturēja kāda dāma un jautāja, vai mēs Leo esot paņēmuši no cirka. Nedaudz pārsteigts, es atbildēju, ka ne, un pavaicāju, kādēļ viņa tā iedomājusies.

— Tādēļ, — viņa atteica, — ka viņš prot tik intere­santus trikus.

Es konstatēju, ka Leo neizprotamā veidā bija uzstī­vējis gumijas spaini galvā un tagad lepni pastaigājās ar s.avu jauno cepuri pa krātiņu.

Otrajā mūža gadā Leo pēc pamatīgām pārdomām bija nācis pie slēdziena, ka lauvas pienākums ir rēkt.

Nevar teikt, ka viņš būtu pārlieku labi zinājis, kā tas darāms, tādēļ nolīda sava krātiņa tālākajā kaktā un sāka klusītēm vingrināties, jo pats bija par šīm savām jaunajām spējām visai iztrūcies, un, tikko kāds parā­dījās tuvumā, tūliņ apklusa un izlikās, ka neko nav da­rījis. Kad Leo beidzot bija panācis tembru, kas viņam pašam patika, un prata jau arī kontrolēt elpu, viņš kādā burvīgā mēnesnīcas naktī sniedza mums pirmo kon­certu. Mēs visi bijām sajūsmināti, ka Leo beidzot kļuvis par īstu lauvu. Lauvas rēkoņa atgādina troksni, kāds rastos, ja milzīgā tukšā mucā zāģētu malku. Pirmā ieklepošanās un rūcieni ātri seko cits citam, un jūs va­rat iedomāties, kā zāģis griežas kokā; tad klepošana aprimst, rēcieni kļūst garāki un pēkšņi apklust, un jūs instinktīvi gaidāt, kad dzirdēsiet pārzāģēto bluķi no­krītam zemē. Mums par postu, Leo ar savām jaunajām spējām tik ļoti lepojās, ka nevarēja nemaz sagaidīt nakti, lai iepriecinātu mūs ar saviem vokālajiem snie­gumiem. Ar katru vakaru viņš sāka rēkt agrāk un ag­rāk un turpināja augu nakti ar piecu minūšu intervālu starp diviem rēcieniem, laikam, lai pats apcerīgi ieklau­sītos. Reizēm, kad Leo bija sevišķi labā formā, likās, ka viņš sēž turpat jūsu gultas galā un dzied jums se­renādi. Mēs visi jutāmies mazliet nomākti. Ja atvēra guļamistabas logu un uzkliedza: «Leo, rimstiesh, tad izdevās viņu uz kādu pusstundu apklusināt; bet pēc tam viņš droši vien nosprieda, ka mēs to neesam do­mājuši nopietni, un sāka no jauna. Tas mums visiem bija .grūts laiks. Tagad Leo iemācījies rēkt zināmā mērā diskrētāk, taču joprojām ir tādas naktis — īpaši pilnmēness laikā —, kad vienīgais glābiņš ir paslēpt galvu zem spilvena, klusībā nolādot to stundu, kad man ienāca prātā dibināt pašam savu zooloģisko dārzu.

Jau pirmajā gadā nopirkām arī divus Dienvidāfrikas pingvīnus — Dilliju un Delliju. Gribu tūliņ piebilst, ka kristījuši viņus neesam mēs; kad pingvīni ieradās pie mums, uz būra bija uzkrāsoti šie vārdi. Netālu no galvenā ceļa koku paēnā bijām ierīkojuši viņiem dīķi, un viņi šķita visai apmierināti. Protams, Trampijs pa­vadīja veselu diennakti aplokā kopā ar pingvīniem un likās drusku neapmierināts ar to, ka dīķis ir par dziļu, lai viņš varētu piebiedroties Dillijam un Dellijai. Kad

Trampijs bija palīdzējis pingvīniem iekārtoties, viņam tie ļoti iepatikās un viņš ieradās vizītē katru rītu; viņš nostājās ārpus stiepļu pinuma un izgrūda savu dīvaino, izlocīto kliedzienu, bet Dillijs un Dellija saslēja knāb­jus stāvus gaisā un brēca pret debesīm kā divi jukuši ēzeļi.

Es lāgā nezinu, kad un kāda iemesla dēļ radās plaisa šajā jaukajā draudzībā, bet vienu rītu ieraudzījām, ka Trampijs ielido pingvīnu nožogojumā un dodas ne­gantā uzbrukumā Dillijam un Dellijai. Spārnus izpletis, spalvas sabozis, tas metās pingvīniem virsū knābdams un plēsdams, līdz tie (kaut arī bija divreiz lielāki par Trampiju) bija spiesti meklēt glābiņu dīķī. Trampijs nostājās dīķa malā un triumfāli klaigāja. Mēs izdzinām Trampiju no iežogojuma un pamatīgi izbārām; viņš bez­rūpīgi saglauda spalvas un vienaldzīgi aizsoļoja. Pēc tam vajadzēja viņu cieši uzmanīt, jo viņš izmantoja jebkuru iespēju, lai pārlidotu stiepļu pinumam un uz­bruktu Dillijam un Dellijai, kuri, tiklīdz viņu ierau­dzīja, histēriski metās ūdenī. Taču vienu rītu mērs bija pilns. Trampijs bija aizlidojis pie pingvīniem ļoti agri, un tuvumā nebija neviena, kas varētu aizsargāt Dilliju un Delliju, taču pingvīniem mūžīgie uzbrukumi beidzot bija apnikuši, un tie devās pretofensīvā. Laikam vienam no tiem bija izdevies ar veiksmīgu knābienu izsist Trampiju no līdzsvara un iegrūst dīķī, no kura viņš ar savām samirkušajām spalvām nespēja izkulties. Bija pienācis pingvīnu triumfa brīdis, un, kad Trampijs bez­palīdzīgi pērās pa ūdeni, pingvīni riņķoja tam apkārt un nežēlīgi cirta ar asajiem knābjiem. Kad atradām Trampiju, viņš vēl joprojām peldēja dīķī, asiņodams no daudzām knābienu brūcēm un tik tikko spēdams notu­rēt galvu virs ūdens. Mēs steigšus aiznesām viņu uz mājām, nosausinājām un apkopām brūces, bet viņš to­mēr bija ļoti slims un vārgs, un pār zooloģisko dārzu nolaidās drūma nomāktība, jo visi domāja, ka Trampijs mirs. Pārmaiņu nebija arī nākamajā dienā, un es uz­skatīju, ka spēle zaudēta. Taču trešās dienas rītā, dzer­dams tēju, pēkšņi, sev par lielu pārsteigumu, izdzirdu labi pazīstamo taures saucienu. Izlēcu no gultas un palūkojos pa logu. Pie lavandu dzīvžoga pagalmā stā­vēja Trampijs, kaujā cietušais un izpluinītais taurētājs, kas gan vēl joprojām mazliet piekliboja, tomēr nebija zaudējis lepno izskatu, it kā visa šī valstība piederētu viņam. Es, uzsaucu Trampijam sveicienu, un viņš pa­meta spožu skatienu uz manu pusi. Tad viņš sapurināja izpluinīto spalvu rotu pēc sava prāta, skaļi, ķērcoši iesmējās un aizsoļoja kārtējā apgaitā uz zīdītājdzīv- nieku mītni.

Vēl viens jaunpienācējs, kas mums sagādāja diezgan daudz šādu un tādu raižu, bija Delila, liela cekulotā Āfrikas dzeloņcūka. No lidostas tā atceļoja pie mums kastē, kurā, šķiet, varētu ievietot divus degunradžus. Kādēļ viņa iesprostota tādā milzu lādē, mums kļuva skaidrs, kad tur ielūkojāmies un ieraudzījām, ka pat īsajā lidojuma laikā viņa ar lielajiem, dzeltenajiem zo­biem paspējusi bezmaz sagrauzt vienu kastes sānu. Kad Delila pamanīja, ka mēs skatāmies, viņa nobēra veselu virkni tik drausmīgu rēcienu un urkšķienu, it kā lādē būtu bars izbadējušos lauvu. Dzeloņcūka nikni stampājās ar kājām pa krātiņa grīdu un žvadzināja garās, melnbaltās adatas; to radītais troksnis atgā­dināja muskešu viesuļuguni. Skaidrs, ka Delila būs personība, ar kuru vajadzēs rēķināties.