DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.

Kad atgriezāmies zooloģiskajā dārzā, mums vaja­dzēja pārvākt Delilu no kastes, ko tā straujos tempos ārdīja, pagaidu krātiņā, jo viņas īstā mītne patlaban vel nebija gatava. Sās procedūras laikā viņa paspēja parādīt laipnību vismaz vienam no kalpotājiem, atmu­guriski iegrūzdamās tam lielos. Kad jums lielos sadu­ras vairāki simti ārkārtīgi aso dzeloņcūkas adatu, sa­jūta nebūt nav patīkama. Pa to laiku, kamēr Delilu novietoja pagaidu būrī, gadījās vēl vairāki citi inci­denti, un visa zeme bija nobārstīta ar dzeloņiem, jo Delila, tāpat kā visas dzeloņcūkas, mētāja tos uz vi­sām pusēm, tiklīdz radās kaut niecīgākais ierosinā­jums.

Vecais nostāsts, ka dzeloņcūkas varot ar dzeloņiem šaut kā ar bultām, ir blēņas. īstenībā viss notiek šādi. Dzeloņi, kuru garums dažkārt sasniedz četrpadsmit collu, iestiprināti muguras ādā ļoti vaļīgi. Ja uzbrūk ienaidnieks, dzeloņcūka žigli apsviežas apkārt (jo visi dzeloņi pavērsti atpakaļ), iegrūž tos, cik dziļi spēdama, uzbrucēja miesā un pati raujas uz priekšu. Dzeloņi tiek ne tikai iegrūsti ienaidnieka miesā, bet arī viegli iz­rauti pašai dzeloņcūkai no muguras, tā ka cīņas bei­gās uzbrucējs izskatās pēc adatu spilventiņa. Šī akcija notiek tik strauji, ka cīņas karstumā neviļus tiešām rodas iespaids — dzeloņcūka savu ienaidnieku sašā­vusi pilnu ar asajām adatām. Delila šai jaukajai no­darbībai nodevās ļoti bieži, tādēļ, barojot viņu vai tīrot viņas krātiņu, allaž vajadzēja būt gatavam vienā mirklī pamest visu un lēkt, cik augstu un tālu vien iespējams.

Dzeloņcūkas, protams, ir grauzēji, un milzīgās ceku- lotās dzeloņcūkas, kas no Āfrikas izplatījušās arī Ei­ropā, tiek uzskatītas šeit par lielākajiem grauzējiem, jo augumā pārsniedz pat bebru. Tās ir arī lielākās dzeloņ­cūkas vispār: kaut gan pasaulē to sugu ir visai daudz, neviena tomēr augumā nespēj mēroties ar cekuloto dzeloņcūku. Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā vairā­kums dzeloņcūku dzīvo kokos, un Dienvidamerikas dzeloņcūkām pat ir tvērējastes, lai vieglāk būtu rāpaļāt pa kokiem. Pārējām Āfrikas un Āzijas dzeloņcūkām, kas ir samērā mazas un dzīvo uz zemes, ir pagaras astes, kam galā mīkstu dzeloņu pušķis — kā saru ota —, kuru tās satraukuma brīžos sparīgi žvadzina. Cekulotā dzeloņcūka, bez šaubām, ir ne tikai lielākā, bet arī reprezentatīvākā un skaistākā savas sugas pārstāve.

Drīz vien bija gatavs arī Delilas jaunais mājoklis, un tad pienāca lielā diena, kad mums vajadzēja viņu pārtransportēt no zooloģiskā dārza viena gala uz otru. Rūgta pieredze bija mūs mācījusi, ka nav vērts mēģināt Delilu iedzīt kastē. Viņa gluži vienkārši saslēja gaisā dzeloņus, sāka negantā niknumā urkšķēt un metās at­muguriski virsū visam, kas gadījās tuvumā, ar nere­dzētu izšķērdību bārstīdama dzeloņus veselām saujām. Viņai pietika pamanīt kasti, lai sāktu kā negudra stam­pāt ar kājām un žvadzināt dzeloņus. Bijām izdibi­nājuši, ka ir tikai viens veids, kā rīkoties ar Delilu: viņu izlaida ārā no krātiņa, un pēc tam divi slotām apbruņojušies cilvēki nesteidzīgi dzina viņu tālāk. De­lila dūšīgi devās uz priekšu kā muskuļaina, durstīga atlēte un, kamēr vien viņu vadīja pa līdzenu ceļu, šad un tad viegli piebikstot ar slotu, viņa varēja noiet labu gabalu.

So metodi nolēmām izmantot, lai pārvestu viņu uz jauno mitekli, un sākumā viss gāja itin labi. Delila raiti rikšoja pa galveno ceļu, un mēs abi ar Džere- miju slotām rokās nopakaļ. Laimīgi izdevās pagriezt dzeloņcūku ap stūri un ievadīt pagalmā, bet tad viņā pamodās aizdomas, ka viņa varbūt dara tieši to, ko mēs vēlamies. Juzdama, ka apdraudēts visas grauzēju cilts gods, Delila sāka joņot apkārt pagalmam kā cirka arē­nai, bet mēs ar Džeremiju — viņai pa pēdām. Tikko mēs, viņas vadīti, bijām sasnieguši pieklājīgu ātrumu, viņa piepeši apstājās un metās atpakajgaitā, tā ka mums vajadzēja lēkt sānis un izmantot slotas par aiz- sargieročiem. Jau pēc dažiem mirkļiem likās, ka mūsu ieroču koka daļās sadūries vairāk dzeloņu, nekā Delilai to jebkad bijis. Beidzot viņa tomēr no šīs spēles no­gura un bez turpmākiem izlēcieniem ļāva, lai aizdzenam viņu uz jauno krātiņu.

Jaunajā miteklī Delila laimīga un apmierināta no­dzīvoja trīs mēnešus, bet tad viņai uznāca vēlēšanās paceļot. Kādā spirgtā ziemas vakarā Delilai iešāvās prātā, ka plašajā pasaulē varbūt ir kaut kas tāds, kā nav viņas būrī, un tādēļ viņa, laizdama darbā lielos, līkos, dzeltenos zobus, izplēsa prāvu caurumu biezajā stiepļu pinumā, izspieda tam cauri masīvo rumpi un pazuda naktī. Gadījās, ka tieši tovakar biju aizgājis ciemos, tā ka visi nopelni lielajā operācijā «Dzeloņ­cūka» piekrīt Džonam.

Ap pusnakti māti pamodināja kāds auto, kas mežo­nīgi taurēja pagalmā zem viņas guļamistabas loga. Māte, izliekusies pa logu, ieraudzīja, ka atbraucis viens no mūsu tuvākajiem kaimiņiem, fermeris, kas dzīvo otr­pus kalna. Viņš mātei pastāstīja, ka pa viņa pagalmu staigājot kāds liels un, spriežot pēc rūcieniem, nikns zvērs. Vai mēs nevarot kaut ko darīt lietas labā? Māte, kurai piemīt īpašība allaž iedomāties visļaunāko, bija pārliecināta, ka izbēdzis Leo, un aizskrēja modināt Džonu. Džons pēc apraksta nosprieda, ka vainīgajai jābūt Delilai; aši paķēris slotu, viņš ielēca zooloģiskā, dārza mazajā kravas mašīnā un aizbrauca uz fermu. Tur priekšā, protams, bija Delila, kas, savā nodabā urkšķēdama un dzeloņus žvadzinādama, pastaigājās mēnesnīcā. Džons paskaidroja fermerim, ka vienīgā iespēja aizdabūt dzeloņcūku atpakaļ uz zooloģisko dārzu ir dzīt viņu pusjūdzes lielo ceļa gabalu ar slotu. Kaut gan fermerim šāda metode šķita visai dīvaina, viņš tomēr bija ar mieru aizbraukt atpakaļ mūsu ma­šīnu, ja Džons apņemtos tikt galā ar Delilu.

Tā Džons, ģērbies tikai pidžamā, sāka ar slotu dzīt rukšķošo, dzeloņus žvadzinošo Delilu pa šauro, mēnes­

nīcas apspīdēto ceļu uz māju pusi. Džons teica, ka ne­kad savā mūžā neesot juties tik muļķīgā stāvoklī, jo sastapis vairākas automašīnas ar vēlīniem braucējiem, un visi apturējuši automobiļus un izbrīnā pavērtām mu­tēm noskatījušies, kā pidžamā tērpies vīrietis ar slotu dzen pa ceļu nepārprotami protestējošu dzeloņcūku. Esmu pārliecināts, ka dažs labs no šiem braucējiem, mājās ticis, nozvērējās nekad vairs nedzert; galu galā neviens taču nav sagatavojies klusā, cienījamā apvidū nakts vidū satikt uz ceļa saniknotu dzeloņcūku un ār­kārtīgi uztrauktu vīrieti naktstērpā. Beidzot Džonam tomēr izdevās Delilu sveiku un veselu nogādāt mājās, kur viņš to, cūkai par lielu nepatikšanu, ieslodzīja ogļu pagrabā. Tam, kā viņš vēlāk paskaidroja, vismaz esot cementa klons un divas pēdas bie­zas granīta sienas, un, ja nu Delila spētu iz­lauzties ari no turienes, tad viņa brīvību nopelnījusi un viņš vairs nekustināšot ne pirkstu, lai viņai to atņemtu.

Mazliet vēlāk Delila mums sagādāja raizes gluži ci­tādā sakarā. Tā kā zooloģiskajam dārzam nepieciešama visāda veida reklāma un televīziju šai ziņā var uzskatīt par vienu no labākajiem popularizēšanas līdzekļiem, centos to izmantot, cik spēju. Kāds televīzijas režisors man reiz sacīja, ka būtu laimīgs cilvēks, ja varētu ga­tavot izrādi, kurā nedarbotos ne televīzijas diktors, ne profesionāli aktieri. Es viņa nostāju sapratu, bet viņš nezināja, ka var būt vēl kas daudz grūtāks nekā strā­dāt ar televīzijas diktoru un profesionāliem aktieriem. Viņš nekad nebija veidojis raidījumu ar savvaļas dzīv­niekiem un nezināja, ka salīdzinājumā ar šīm grūtībām visas diktoru un aktieru iedomas un untumi ir tīrais sīkums. Ja dzīvniekus grib parādīt televīzijas raidījumā, tie vai nu uzvedas tik drausmīgi, ka raidījuma beigās no jums ir palicis pāri viens vienīgs trīcošs nervu ka­mols, vai ari izturas tik priekšzīmīgi, ka nav programmā nemaz ko rādīt. Lai būtu kā būdams, režisors tikpat paliek zaudētājs, un, manuprāt, ikvienu, kas grib ķer­ties pie šāda pasākuma (es to saku visdziļākajā pārlie­cībā), draugiem jau laikus vajadzētu saudzīgi, bet bez ierunām nogādāt tuvākajā psihiatriskajā slimnīcā. Ja jūs ļausiet viņam raidījumu novadīt, viņš tikpat savas