DŽERALDS DARELS: Muiža dzīvniekiem.

gaitas beigs tur; pretējā gadījumā jūs būsiet vienīgi mazliet aizsteigušies priekšā notikumiem.

Viena no pirmajām programmām, ko iestudēju, bija veltīta primātiem, mūsu pērtiķu saimei, ar kuru mūsu zooloģiskais dārzs pamatoti lepojās. Pirmo reizi man radās iespēja parādīt milzīgajam Britānijas televīzijas skatītāju pulkam visu kolekciju — sākot ar sīciņajiem, lielacainajiem bušbēbijiem, turpinot ar lori un citiem Jaunās un Vecās pasaules pērtiķu sugu pārstāvjiem, līdz gorillām un šimpanzēm —, nobeigumā demonstrē­jot Homo sapiens manā personā. Nejutu ne mazāko bažu: visi pērtiķi bija ārkārtīgi rāmi un piejaucēti, buš­bēbiji atradīsies būros ar stikla frontālo sienu, lori tiks novietoti uz vertikāliem zariem, kur tie, skaidri zināju, saritināsies un gulēs, līdz es tos demonstrējuma laikā pamodināšu. Vismaz tā visam vajadzēja norisēt, taču diemžēl es nebiju apsvēris, kādu iespaidu uz dzīvniekiem atstās cejojums, jo Džersijas sala atrodas vienas stun­das lidojumā no Bristoles, kur bija jānotiek ierakstam. Kamēr dzīvnieki tika pārvietoti no krātiņiem kastēs, lidmašīnā aizvesti līdz Bristolei un nogādāti uz viņiem atvēlēto aktieru ģērbtuvi, viņi bija kļuvuši puslīdz his­tēriski. Es arī.

Tuvojās brīdis, kad bija jāsāk mēģinājums, un visus pērtiķus vajadzēja izvest no cejojuma būriem, aplikt viņiem jostas, pie kurām bija piestiprinātas saites ve­šanai, un pa vienam piesiet atsevišķos steliņģos minia­tūrai kūtij līdzīgā telpā. Pērtiķiem, kas allaž bija rāmi, loti mierīgi un uzvedīgi, ieraugot šo kūti, uznāca ko­lektīva nervu lēkme. Tie ķērca, tie koda, tie plosījās; viens pārrāva savu saiti un pazuda aiz augstas deko­rāciju kaudzes, no kurienes to, pilnā rīklē brēcošu un zirnekju tīkliem nojaukušos, izdevās izvilkt tikai pēc pusstundas ilga grūta cīniņa. Mēģinājums jau bija no­kavēts par piecpadsmit minūtēm. Beidzot visi pērtiķi bija iekārtoti savās vietās un cik necik nomierināti. At­vainojos režisoram un apgalvoju, ka tūdaļ "viss būs kārtībā, atlika vairs vienīgi iesēdināt lori paredzētajos zaros, un tas ar šādiem letarģiskiem radījumiem ir pa­veicams vienā mirklī. Atvērām būra durtiņas, domā­dami, ka vajadzēs vilkt ārā pusaizmigušus lori, bot tie abi izdrāzās mums pretī kā sacīkšu zirgi, nikni zibsnī- gām acīm, sašutumā draudēdami kaķa balsī. Iekams kāds paspēja ko jēdzīgu uzsākt, tie jau bija nošļukuši lejā pa koku stumbriem un plaši ieplestām mutēm un acīm aizbrāzās pa studiju kā viesulis. Operatori vienā mirklī pašķīda uz visām pusēm, tikai daži visdrosmī­gākie palika un izmantoja par ieročiem saritinātas avīžu lapas, lai abi bēgļi, tāpat kā pirmītējais, nepa­zustu dekorācijās. Pēc ilgas noņemšanās mums beidzot izdevās iesprostot lori atpakaļ būros, un dekorāciju darbnīcai nekavējoties tika dots rīkojums piestiprināt katra stumbra apakšējā galā kartona konusu tā, lai dzīvnieki netiktu uz grīdas. Mēģinājums bija nokavēts jau par veselu stundu. Pēdīgi varējām sākt, bet es pa to laiku biju kļuvis tik nervozs, ka viss gāja greizi vien; aizmirsu savu tekstu, lielāko daļu dzīvnieku no­saucu aplamos vārdos; pie mazākā troksnīša lēcu vai no ādas ārā, jo baidījos, ka atkal kāds ir izmucis; un, visbeidzot, lai sniegums būtu pilnīgs, šimpanze Lulu turpat man klēpī skaļi palaida bagātīgu urīna strūklu, pati izrādīdama dzīvu interesi par savu varoņdarbu. Kad devāmies ieturēt lenču, mums zem acīm bija zili loki, mūs mocīja mežonīgas galvas sāpes un ļaunas priekšnojautas. Režisors ar greizu smaidu centās ap­galvot, ka viss norisēšot labi, un es, ēzdams kaut ko, kas man likās garšojam pēc ceptām zāģskaidām, vi­ņam piekritu. Devāmies atpakaļ uz studiju, lai sāktu ierakstu.

Kaut kāda man nezināma iemesla dēļ montēt televī­zijas ierakstus iznākot pārāk dārgi vai pārāk kompli­cēti. Tādēļ viss ir gluži kā tiešā pārraidē: katra kļūda paliek ierakstā. Tas, protams, nepalīdz stiprināt paš­pārliecību; ja jāuzstājas kopā ar veselu baru tādu sve­šos apstākļos nonākušu, satrauktu dzīvnieku, kādi bija mani pērtiķi, cilvēkam jau pirms uzņemšanas sākuma nosirmo deniņi. Iedegās sarkana uguntiņa, valdīdams drebošās rokas, dziļi ievilku elpu, izmocīju vāru smaidu uz kameras pusi, it kā-es to mīlētu kā miesīgu māsu, un sāku. Man par brīnumu, pērtiķi uzvedās priekšzī­mīgi. Sāku jau justies drošāk. Bušbēbiji bija brīnišķīgi, un manī atausa sīks cerības stariņš. Nonācām līdz lori, un tie bija lieliski. Balss man vairs nedrebēja, pašam likās, ka tā skan noteikti, vīrišķīgi, autoritatīvi. Jutos savā elementā. Un tieši tajā brīdī, kad es ar entuziasmu sāku izklāstīt poto pašaizsardzības refleksus, — ticat vai neticat — pie manis pienāca studijas direktors un paziņoja, ka uzņemšanas ierīcē kaut kas sabojājies un mums viss jāsāk no jauna.

Pēc šādiem piedzīvojumiem, protams, tikai vājprā­tīgais riskēs uzstāties televīzijā vēlreiz. Bet es uzstājos vēl piecas reizes. Jāatzīst gan, ka šīs pārējās piecas vairs nebija tik nogurdinošas kā raidījums par pērti­ķiem, tomēr daži efektīgākie brīži vēl joprojām saglabā­jušies man atmiņā, jo reizēm es naktīs kliegdams pa­mostos un Džekijai mani jāmierina. Atceros, piemēram, atgadījumu ar putniem. Biju iecerējis aizvest uz stu­diju iespējami daudzu sugu putnus un parādīt, kā katra knābis piemērots putna dzīves veidam. Par «zvaigznēm» bija izraudzīti divi, kuri klausīja komandām. Viens no tiem bija kalnu kovārnis Dingls. Sis vārnu dzimtas pārstāvis mūsu dienās Lielbritānijā sastopams ļoti reti, un mēs bijām priecīgi, ka mums tāds pieder. Siem put­niem ir pavisam melns spalvojums, bet sarkanas kājas un srarš, līks, sarkans knābis. Dingls bija audzis pie cilvēkiem un pilnīgi piejaucēts. Otra «zvaigzne» bija kakadu, kuru viņa iepriekšējais saimnieks ārkārtīgas oriģiralitātes uzplūdā bija nosaucis par Kokiju. Sis kakadu pēc komandas, skali iekliegdamies, izpleta lie­lisko cekulu — varens skats. Pārējiem putniem, kas piedalījās raidījumā, nebija jādara nekas: tiem tikai vajadzēja sēdēt savās vietās kā dzīviem eksponātiem. Mana vienīgā problēma bija Dingls un Kokijs, bet tiem abiem es pilnīgi uzticējos.

Raidījumam vajadzēja sākties šādi: es stāvu, Dingls tup man uz rokas, un es stāstu par viņu. Mēģinājuma laikā viss izdevās teicami, jo Dingls, ja vien tam pa- leskā galvu, iegrimst transam līdzīgā stāvoklī un sa­stingst. Taču, kad vajadzēja sākt ierakstu, Dinglam pēkšņi šķita, ka nu jau diezgan ieskāts, un tieši tajā brīdī, kad iedegās sarkanā gaisma, viņš oacēlās spār­nos un nometās uz studijas griestu sijas. Pagāja vesela stunda, līdz ar kāpņu un gardumu — miltu tārpu, gaJas un siera (tas viņam ārkārtīgi garšo) — palīdzību izde­vās Dinglu nomānīt lejā; pēc tam viņš uzvedās nevai­nojami — notupēja man uz rokas kā izbāzenis. Viss gāja jauki, kamēr nonācām pie Kokija. Es pieļāvu kļūdu, pastāstīdams skatītājiem, kas tagad notiks; pār­raidēs ar dzīvniekiem to nekad nedrīkst darīt. Pieci miljoni skatītāju nepacietīgi gaidīja, ka Kokijs papletīs cekulu un iekliegsies, un es izmisīgi centos viņu pārlie­cināt, lai to ari izdara. Aizritēja piecas mokpilnas mi­nūtes, bet Kokijs sēdēja savā laktā nekustīgs kā mu­zeja eksponāts. Kad izmisis beidzot pagriezos, lai dotos pie nākamā putna, Kokijs izrieza cekulu un zobgalīgi iebrēcās.

Sis tas atgadījās arī rāpuļiem veltītajā raidījumā. Te es jutu drošāku pamatu zem kājām, jo rāpuļi, kā zi­nāms, ir miegaini radījumi un nekādus sarežģījumus neizraisa. Un tomēr šis raidījums man izvērtās par tīrām mocībām. Biju saslimis ar gripu un studijā varēju ierasties, tikai pateicoties savam ārstam, kas mani bija piesūknējis ar dažādām nejaucībām, lai es spētu vaja­dzīgo laiku noturēties uz kājām. Taču, ja nervozējat — un es nervozēju vienmēr — un galva jums no daudza­jām antibiotikām dūc kā bišu strops, tad televīzijas skatītājiem drīz sāks likties, ka viņi noskatās aizvēstu­risku mēmo filmu. Pirmā mēģinājuma laikā operatori saprata, ka esmu slims un saspīlētā noskaņojumā, tādēļ pārtraukumā viņi pa kārtai iespieda mani kādā kaktā un centās uzmundrināt, taču ar gaužām niecīgiem pa­nākumiem vai pat gluži veltīgi. Sākās otrais mēģinā­jums, bet es jutos vēl nelādzīgāk. Aēīmredzot kaut ko vajadzēja darīt, un kādam bija pieticis atjautas atrast īsto glābiņu. Stāstīdams par bruņurupuču dzimtu, pie­minēju, ka dzīvnieka skelets ir it kā iemetināts bruņās. Lai to uzskatāmi parādītu, biju paņēmis līdzi ļoti skais­tas bruņas un skeletu. Bruņu apakšējā daļa bija pie­stiprināta ar eņģītēm kā durvis, un, paverot tās, atklā­jās visi bruņurupuča anatomijas noslēpumi. Pēc īsa ievada par bruņurupuču dzimtu atvēru bruņas un, sev par lielu pārsteigumu, ieraudzīju kartona strēmeli, uz kuras ar iespiedburtiem rūpīgi uzrakstīts: «BRĪVU VIETU NAV». Pagāja vairākas minūtes, iekams studijā atkal iestājās klusums, bet es tagad jutos daudz labāk, un mēģinājums tālāk ritēja pavisam raiti.