DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.

Visas čūskas barību uzņem vienādi, atšķiras vienīgi veidi, kā tās barību iegūst. Neindīgās un žņaudzējčūs­kas (piemēram, pitoni) sagrābj laupījumu ar muti un tad cenšas pēc iespējas ātrāk pāris reižu apvīties upu­rim apkārt, vienlaikus turēdamas to ciet un žņaugda­mas. Turpretim indīgās čūskas upurim iekož un gaida, kamēr inde iedarbosies; tas parasti notiek ļoti ātri. Tikko laupījumam beidzas nāves krampji, čūska sāk to ēst. Indes zobi atrodas čūskas augšējā žoklī, parasti mutes priekšpusē. Kad tie nav vajadzīgi, tie pieplok pie smaganām — gluži kā kabatas naža a'smens; tikko čūska paver muti uzbrukumam, zobi atkrīt vertikālā, izejas stāvoklī. Indes zobi ir vai nu ar cauru vidu kā injekci­jas adata, vai arī ar dziļu gropi zoba aizmugurē. Indes pūslītis, ar ko tie savienoti, atrodas virs smaganām. Čūska kožot saspiež pūslīti, un inde pa zoba dobo vidu vai pa gropi ieplūst zobā un līdz ar to brūcē. Lai arī uzbrukuma metodes ir dažādas, upuri visas čūskas no­rij vienādi. Apakšējais žoklis pie augšējā piestiprināts ta, ka čūska to pēc vajadzības var pārbīdīt; mutes un rīkles gļotāda, tāpat visa čūskas āda, ir ļoti elastīga, tādēļ čūska spēj aprīt dzīvnieku, kas ir krietni lielāks par tās galvu. Kad upuris nokļuvis kuņģī, sākas gau­sais sagremošanas process. Visu, ko čūska nevar iz­mantot, piemēram, spalvas, tā vēlāk vīkšķos atvemj. Nogalināta pitona kuņģī reiz tika atrasti četri ļoti cieti spalvu bumbuļi tenisa bumbiņas lielumā. Kad tos uzšķērda, katrā atrada pa mežacūkas nagam. Asie nagi būtu varējuši ievainot kuņģa gļotādu, tādēļ tie bija ietinušies mīkstā spalvu segkārtā.

Vairākumā zooloģisko dārzu mūsdienās čūskas baro ar beigtiem dzīvniekiem. Ne jau tādēļ, ka čūskām tas būtu veselīgāk vai labāk garšotu, bet gan lai nevaja­dzīgi izpatiktu plašajai publikai, kas iedomājas, ka baltā žurka vai trusītis cieš lielas mokas, ja to ievieto krātiņā pie čūskas. Es pats ar gandarījumu pārliecinā­jos, ka tās ir blēņas, jo redzēju kādā zooloģiskajā dārzā trusīti tupam pitonam (kurš droši vien nebija izsalcis) uz muguras un ārkārtīgi aukstasinīgi tīrām ūsas. Zoo­loģiskā dārza direktors man pastāstīja, ka baltās žur­kas, ja čūska tās uz vietas nenogalina un neapēd, tūliņ jāizvācot no krātiņa, jo citādi tās sākot čūsku grauzt.

Atšķirībā no čūskām, kas ir pasīvi un diezgan neiz­teiksmīgi radījumi, ķirzakas apveltītas ar visai spilgtu raksturu un inteliģenci. Viens šāds rāpulis bija mūsu mastigura, ko es iesaucu par Dendiju; tam ļoti garšoja pienenes. Ikviens laikam būs spiests atzīt, ka mastigu- ras nav skaistākie ķirzaku pārstāvji, un Dendijs bija sevišķi neglīts savas sugas eksemplārs. Tomēr tā dzī­vais raksturs darīja to pievilcīgu. Tam bija strupi no­apaļota galva, resns, plakans rumpis un smagnēja, īsiem, asiem dzeloņiem klāta aste. Kakls bija pagarš un tievs, tādēļ izskatījās, ka Dendijs būtu salikts kopā no divu izskatā pilnīgi nesaderīgu dzīvnieku fragmentiem. Tā krāsu varēja nosaukt vienīgi par intensīvu netīri brūnu. Dendijam tik ļoti garšoja pienenes, ka tā jau bija vai īsta mānija. Tiklīdz viņš ieraudzīja, ka es tuvo­jos rāpuļu mītnei ar kaut ko dzeltenu rokā, viņš metās pie krātiņa priekšējās sienas un sāka neganti skrāpēt stiklu. Ja man tiešām rokās bija pienene, vaja­dzēja tikai atbīdīt krātiņa sienu, un Dendijs, satrau­kumā elsdams, tūliņ uzlēca man uz delma; tad, acis aizvēris, tas izstiepa garo kaklu un atpleta žokļus — kā bērns, kas gaida, lai viņam iebāž mutē konfekti. Kad iebāzu pieneni ķirzakai mutē, viņa ārkārtīgā kārē sāka to košļāt; ārpusē palikušās ziedlapiņas izskatījās kā lielas, dzeltenas zaldāta ūsas. Izņemot Dendiju, neesmu pazinis nevienu citu ķirzaku, kas tiešām prastu rota­ļāties. Ja viņš gulēja smiltīs un es lēnām virzīju roku uz to pusi, it kā gribētu slepus viņam pielavīties, viņš, galvu piešķiebis, spožām acīm mani vēroja. Tiklīdz roka bija piezagusies pietiekami tuvu, Dendijs strauji pašāva asti līkumā, uzsita ar to man viegli pa roku, bet pats atlēca sānis jaunā pozīcijā un gaidīja, kad es triku atkārtošu. Man nav ne mazāko šaubu, ka tā bija īsta rotaļa, jo sitieni ar asti pa roku bija pavisam liegi, turpretim esmu redzējis, kā viņš belza ar asti citām ķirzakām, ne vien piespiezdams tās bēgt, bet pat tik spēcīgi, ka sitiena vietā izsprāga asinis.

Neilgi pēc šķiršanās no Dendija mums gadījās klizma ar tegueksīniem. Tās ir lielas, glītas un ļoti saprātīgas Dienvidamerikas ķirzakas. Tegueksīni izaug līdz trīs­arpus pēdu garumā, un āda tiem skaisti izrakstīta mel­niem un dzelteniem raibumiem. Tegusi, kā mēs īsuma labad tās dēvējām, ir ļoti atjautīgi un kareivīgi dzīv­nieki, un mūsu tegusu mātīte bija niķīgākais radījums visā rāpuļu mītnē. Sīm ķirzakām ir trīs uzbrukšanas veidi, un tās arī visus ar prieku liek lietā —• vai nu uz­reiz, vai pa vienam —, turklāt negaidot nekādu izai­cinājumu. Tās vai nu kož, vai skrāpē ar pakaļkāju spē­cīgi attīstītajiem nagiem, vai arī sit ar asti. Mūsu tegusu mātīte priekšroku deva uzbrukumiem ar asti. Tiklīdz atvērāt krātiņu, viņa jums tūliņ uzmeta niknu, neuzticīgu skatienu, atpleta rīkli un iešņācās, vienlai­kus savilkdama ķermeni pusmēness veidā kā loku. Tik­līdz pastiepāt pretī roku, viņa pēkšņi izstiepās un pa­šāva gaisā asti kā pātagu. Ja ķirzakai likās, ka ar šo aizsardzības metodi neizdosies jūs aizbaidīt, tā metās uz priekšu un centās sagrābt roku mutē. Ja tas izdevās, viņa ieķērās rokā un turējās sīksti kā buldogs, pievāk­dama arī papildspēkus — pakaļkāju asos, līkos nagus,

ar kuriem varēja sadīrāt jūsu ādu skrandās. Nedomāju, ka mūsu tegusa raksturs bija kāds izņēmums. Diezgan pamatīgi iepazinis tuvāk šīs ķirzakas savvaļas apstāk­ļos, varu secināt: tegusi ir visniknākie ķirzaku saimē un pie tam vēl tik kustīgi un atjautīgi, ka, turēti nebrīvē, tie ir spēks, ar ko nopietni jārēķinās. Mūsu rokas daudz dabūja ciest no šās ķirzakas astes, tā ka mēs nemaz pārāk nenoskumām, kādu rītu atraduši to krātiņā beigtu. Mani ļoti pārsteidza pēkšņā nāve, jo vēl pirms dažām dienām tā bija lieliskā kaujinieciskā noskaņo­jumā un mani stipri sakoda. Nolēmu izdarīt provizo­risku sekciju, lai lūkotu noskaidrot nāves cēloni. Atvēris kuņģi, es izbrīnījies atradu tur lielu daudzumu bālga­nas vielas, līdzīgu zivju pieņiem, kuru es noturēju par milzīgu audzēju. Gribēdams uzzināt ko tuvāk par šo no­slēpumaino audzēju, nosūtīju ķirzaku uz Angliju sīkā­kai sekcijai un ar interesi gaidīju rezultātus. Atbilde bija īsa un skaidra: baltā viela neesot nekāds audzējs, tie esot tīri tauki. Nāves cēlonis bijusi sirdstrieka aptau­košanās dēļ, un mums ieteica ķirzakas turpmāk tik bagā­tīgi nebarot. Tas, protams, bija pareizi, jo savvaļā tegusi ir ļoti aktīvi dzīvnieki. Tādēļ, iesprostoti ierobežotā pla­tībā, turklāt regulāri saņemot bagātīgu barības devu, tie pārlieku aptaukojas. Nozvērējos, ka ar nākamo te­gusu, kas tiks mūsu rokās, apiesimies pavisam citādi.

Sī iespēja radās drīz: kāds tirgotājs mums piedāvāja veselu pāri. Saņēmuši sūtījumu, redzējām, ka tie ir brīnišķīgi eksemplāri ar skaistiem rakstiem un spīdīgu ādu: tēviņam bija liela, masīva galva ar gaļīgiem žok­ļiem; mātītei galva bija garāka un slaidāka. Mums par izbrīnu, šīs ķirzakas nemaz neuzvedās kā tipiski tegusi. Tās nebija ne niknas, nedz nepieejamas, bet gan šķita mīlīgas kā kaķēni; visvairāk ķirzakām patika, ja tās, maigi šūpojot, auklēja uz rokām, tad tās tūliņ iesnau- dās. Vajadzēja tikai pieiet un nostāties pie krātiņa, un ķirzakas tūliņ kā negudras metās pret stiklu, cenzda­mās izlauzties tam cauri un tikt cilvēkam uz rokām. Iz­ņemot šīs vētrainās sabiedrisko tieksmju izpausmes, tām nebija nekādas vēlēšanās uzsākt aktīvu darbību; laiski izlaidušās, tās gozējās un laipnīgām acīm rau­dzījās uz cilvēkiem, kas parādījās rāpuļu mītnē. Šādas «drudžainas aktivitātes» rezultātā ķirzakas, protams, kļuva dienu no dienas resnākas, un, bažīgi vērodami to miesas svara pieaugumu, mēs nospriedām, ka jāuz­sāk kaut kas nopietns, ja negribam, lai ari šie dzīvnieki mirst ar sirdstrieku. Atbilde bija: kustības; tādēļ Džons ik rītu, kamēr pats strādāja, izlaida ķirzakas brīvībā, lai pastaigājas pa rāpuļu mītni. Sākumā — pirmās divas trīs dienas — pasākums veicās lieliski, abi tegusi elsdami un pūzdami ik rītu pāris stundu čāpoja pa rep­tiļu mītni. Bet tad tie atklāja, ka, pārrāpjoties pār zemu barjeru, var nokļūt bruņurupuču nodalījumā, virs kura dega infrasarkano staru spuldze. Tā nu katru rītu, tik­līdz izlaistas ārā, ķirzakas aizelsušās metās uz bruņu­rupuču aizgaldu, ierāpās tur un, iekārtojušās zem infra­sarkano staru spuldzes, nolikās uz guļu. Vienīgā iespēja tātad bija samazināt barības devu, un mēs savām ķir­zakām likām ieturēt tik konsekventu diētu kā divām ve­cīgām hercogienēm kūrortā. Būtu lieki piebilst, ka na­badzītēm tas gaužām nepatika, viņas caur stiklu žēla­baini noskatījās, kā pārējie rāpuļu mītnes iedzīvotāji bauda iecienītos gardumus: jēlas olas, maltu gaļu, beig­tas žurkas un kapātus augļus. Taču mēs nocietinājām savas sirdis, turpinājām stingro diētu, un drīz vien te­gusi atguva senāko grāciju un izskatījās daudz skais­tāki. Tagad ļaujam tiem ēst, cik vien grib, bet, kolīdz pamanām kaut mazākās korpulences pazīmes, tūliņ sākas diēta, kamēr atkal tiek atgūtas vēlamās for­mas.