DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.

jums ir kaut kas līdzīgs milzīgai asins tulznai. Nesa­pratām, ko iesākt. Ja krupji nebūtu ūdens dzīvnieki un tiem būtu sausa āda, es slimajā vietā būtu injicējis pe­nicilīnu. Divdesmit četru stundu laikā abi krupji no­beidzās; ķermeņi tiem no vienas vietas bija noklāti ar sarkaniem asins un limfas pūslīšiem. Nosūtīju pipas sekcijai un saņēmu atbildi, ka tās nobeigušās no kādas neizpētītas slimības, ko dēvē par «sarkano kāju». Es instinktīvi nojautu, ka nāves cēlonim ir kāds sakars ar ūdeni, kurā mēs krupjus turējām: tas bija parastais krāna ūdens, taču ar skābu reakciju. Tādēļ pasūtīju jaunu pipu pāri, kurus turējām dīķa ūdenī. Pagaidām panākumi ir labi un krupju pāris jūtas lieliski. Varbūt mums laimēsies un piedzīvosim arī nārstu, ja vien tie neizdomās ko jaunu, lai pieviltu manas cerības.

Citas sugas abinieki, kuriem ir gandrīz tikpat intere­sants vairošanās veids kā pipām, ir mazās somainās vardes. Mums no Ekvadoras atveda piecas šādas skais­tas, apaļas vardītes ar burvīgiem zaļiem un melniem rakstiem. Tās labi iejutās, dūšīgi ēda, bet neizrādīja ne mazāko tieksmi vairoties. Ielaidām vardes lielākā re­zervuārā, kur tām bija prāvāka sauszemes un ūdens platība, un mūsu nodoms izdevās. Kamēr nav nārsta laiks, mātītes soma, kas atrodas muguras lejasgala, gandrīz nav manāma. Pamatīgāk ieskatoties, var ierau­dzīt ādā tikko jaušamu svītru ar viegli izrobotu malu, it kā āda būtu bijusi pārplēsta un pēc tam slikti sadzi­jusi. Taču, sākoties nārsta laikam, plaisa kļūst labāk saredzama. Vardes sāk kurkstēt, un drīz vien mātītes uzmeklē kādu attālāku kaktu un sāk ļoti interesantu procedūru. Ar lielu piepūli tās pārmaiņus atliec aiz muguras te vienu, te otru pakaļkāju, iebāž kāju pirk­stus somiņās un sāk staipīt ādu. Kad mātītēm šķiet, ka somiņas izstaipītas vajadzīgajā lielumā, viņas ir saga­tavojušās nārstam. Man neizdevās uzzināt, kā ikri no­kļūst somās, jo diemžēl šajā brīdī nebiju klāt. Redzē­jām vienīgi, ka mātītei somiņa bija līdz malām pilna ar ikriem, izskatījās, ka tai mugurā būtu uzdauzīts milzu puns. Mātīte nēsā ikrus, līdz kaut kādā veidā uzzina, ka tie pietiekami nogatavojušies, lai izšķiltos kurkuļi; tad mātīte pārvietojas no sauszemes ūdenī. Kurkuļi izšķiļas no želatīnam līdzīgajiem ikriem un peld projām, māte vairs neliekas gar tiem ne zinis. Mēs

konstatējām, ka kurkuļi ļoti labi spēj pārtikt no gaļas kripatiņām un baltajiem tārpiem, tiem mazajiem tārpi­ņiem, ko akvāriju īpašnieki audzē zivju barībai. Kad vardulēniem izauda kājiņas un tie iznāca uz sauszemes, mēs tos sākām barot ar augļu mušiņām un mazām slieciņām, līdz vardītes pieauga tik lielas, ka varēja jau ēst istabas un zilās mušas.

Abiniekus ir daudz vieglāk pavairot nekā rāpuļus, jo nav jāraizējas par mitrumu. Rāpuļi dēj olas ar perga­mentam līdzīgu čaulu, vieniem tā mēdz būt mīksta, ci­tiem — cieta. Ja krātiņā nav pareizās temperatūras un gaisa mitrums ir pārāk liels vai pārāk mazs, olas sa­turs vai nu sakaltīs, vai sāks pelēt. Kaut arī mums kādreiz ir laimējies pieredzēt rāpuļu olas izšķiļamies, izredzes tomēr allaž ir deviņdesmit deviņi pret vienu. Taču reiz mums izdevās izperināt dažas Dienvideiropas bruņurupuča olas, un tādēļ mēs ļoti lepojāmies. Sie bruņurupuči laikam gan ir vieni no izplatītākajiem istabas dzīvniekiem un pastāvīgi dēj olas apni­cīgi vienmērīgās laika atstarpēs, bet no tām gaužām reti izšķiļas bruņurupucēni. Domādams, ka šis perē­jums nebūs veiksmīgāks par visiem iepriekšējiem, Džons olām nepievērsa sevišķas uzmanības. Viņš ieraka tās smiltīs viena krātiņa dibenā, kur, pēc viņa domām, bija piemērota temperatūra. Pagāja nedēļa pēc nedēļas, līdz Džons beidzot olas pavisam piemirsa. Tādēļ jo lielāks bija viņa pārsteigums, kādu rītu ieraugot pa krātiņu ļēpojam mazu bruņurupucīti. Viņš pasauca mani, un mēs izkārpījām no smiltīm arī atlikušās olas. No se­šām olām četras bija šķilšanās stadijā. No vienas olas mazulis bija bezmaz jau izšķīlies, bet pārējie trīs bru­ņurupucēni tikko bija sākuši apstrādāt čaulu. Lai va­rētu ērtāk novērot šķilšanos, novietojām olas nelielā akvārijā uz trauka, kurā bija smiltis. Olas bija gandrīz galda tenisa bumbiņas lielumā un apmēram tādas pašas formas; pergamentam līdzīgā čaula bija cieta, un ma­zuļiem izlaušanās no ieslodzījuma acīmredzot prasīja lielu piepūli. Bruņurupucēnu, kurš bija izlauzis olas čaulā vislielāko caurumu, varēja iekšā labi saredzēt; tas griezās pa čaulu kā ritenis, pārmaiņus izmantodams gan priekškājas, gan pakaļkājas, lai paplašinātu cau­rumu. Uz deguna tam bija mazs ragvielas «knābītis».

Uzskata, ka bruņurupucēnam tas noder, lai dotu čaulai pirmo triecienu; vēlāk tas nokrīt. Taču neredzēju, ka šis mazulis vispār būtu izmantojis «knābi» — visu grūto darbu tas paveica ar priekšējām un pakaļējām kājām, bieži apstādamies, lai atgūtu spēkus. Pagāja trīsceturt- daļstundas, līdz tam izdevās izlauzties, ola pāršķēlās uz pusēm, un mazais bruņurupucēns aizvēlās pa smil­tīm ar vienu čaulas pusi kā cepuri uz muguras bru­ņām. Kad mazulis izšķīlās no olas, bruņas tam bija saburzītas, neizveidojušās un ļoti mīkstas, un katrs bruņurupucītis bija apmēram divšiliņu monētas lie­lumā. Taču jau pēc kādas stundas bija notikušas ievē­rojamas pārvērtības; likās, it kā tajos ar velosipēda sūkni būtu iesūknēts gaiss. Bruņas nebija vairs sapla­cinātas, tās bija kļuvušas gludas, cēli izliektas un iz­skatījās daudz cietākas, kaut arī īstenībā joprojām bija mīkstas kā samircis kartons. Tagad bruņurupucīši bija jau krietni prāvāki par pašu olu, un, ja es savām acīm nebūtu vērojis to izšķilšanos, nekad neticētu, ka tie pirms īsa brīža atbrīvojušies no tik maza krātiņa. Ievē­roju, ka izšķiļoties mazuļiem bija gari un asi nagi, jā­domā, lai palīdzētu izlauzties no olas čaulas. Taču ļoti īsā laikā nagi nodila līdz normālam garumam.

Biju pavadījis vairākas stundas, vērodams izšķilša­nās procesu, un nenožēloju nevienu mirkli. Jutu vis­dziļāko apbrīnu pret šiem mazajiem, apaļajiem un no­pietnajiem bruņurupucēniem, jo izlaušanās no olas nav nekāds vieglais darbs. Visvairāk mani uzjautrināja skats, kā mazais rāpulītis, brītiņu palauzis caurumu čaulā ar pakaļkājiņām, laiku pa laikam apgriezās ap­kārt, un nākamajā mirklī- caurumā iznira mazs, grum­bains, pabēdīgs ģīmītis, it kā bruņurupucēns gribētu pārliecināties, vai pasaule vēl ir turpat uz vietas un vai tā joprojām tikpat pievilcīga, kāda bija pirms brī­tiņa, kad tas palūkojās iepriekšējo reizi. Jutāmies ļoti laimīgi, ka mums izšķīlušies bruņurupucēni, bet vēl lai­mīgāki jutāmies tādēļ, ka Ralfs Tompsons, kas ilustrējis šo grāmatu, tieši šajā laikā ciemojās pie manis un varēja uzzīmēt izšķilšanās procesu no sākuma līdz beigām, turklāt viņš man apgalvoja, ka tas viņam sagādājis lielu prieku, kaut arī lielā karstuma dēļ, kas valda rāpuļu mītnē, viņam visu laiku bija aizsvīdušas brilles.

Godājamais mister Darel, vai Jūs savus dzivniekus arī izbāžat? Ja Jūs kādreiz vēlētos savus dzivniekus izbāzt, es Jums to varētu izdarīt, jo man ir liela pie­redze dzīvnieku izbāšanā …

Viena no daudzajām problēmām, kad atved jaunus dzīvniekus, ir viņu iejušanās process; kamēr dzīvnieki jaunajā krātiņā nejūtas kā mājās un jums neuzticas, tikmēr nevar teikt, ka tie pieraduši. Ir daudz dažādu veidu, kā padarīt jauno mitekli dzīvniekam par īstajām mājām, un gandrīz vai katrā gadījumā jārīkojas citādi. Reizēm jādod īpaši gardumi, lai dzīvnieks kārē pēc ēdiena aizmirstu bailes. Ja jaunais dzīvnieks ir ļoti ner­vozas dabas, krātiņā jānovieto kaste, kur tas var pa­slēpties, vai arī jāaizklāj krātiņam priekšā drāna, kamēr dzīvnieks būs atskārtis, ka jūs nedomājat darīt tam nekā ļauna. Gadās, ka jālieto visdīvainākās metodes, lai modinātu dzīvniekā uzticību, un tam par labu pie­mēru noder mūsu noņemšanās ar Topsiju.