DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.

Ir ari tādi dzīvnieki, kuri, ja tiem izdodas izbēgt, sagādā visai lielas nepatikšanas. Piemēram varu pa­stāstīt par to neaizmirstamo nakti, kad Dienvidameri­kas tapirs Klaudijs kaut kā bija ticis laukā no aploka. Kalpotājs, kas viņam nesa vakariņas, gan bija rūpīgi aizvēris vārtiņus, bet nebija tiem aizstūmis priekšā bultu. Klaudijs, naktī pastaigādamies pa savu terito­riju, sev par lielu prieku, bija konstatējis, ka vārti, ku­rus viņš allaž uzskatījis par neiekarojamiem, tagad pa­devās, kad viņš tiem viegli piedūra snuķi. Viņš no­sprieda, ka ir ļoti piemērota nakts, lai dotos nelielā ekskursijā pa tuvāko apkārtņi. No Klaudija viedokļa, nakts patiesi bija ļoti piemērota, jo debesis bija darvas melnumā un lietus gāza tādām straumēm, kādas biju piedzīvojis gandrīz vienīgi tropos.

Pulkstenis rādīja jau divpadsmito stundu, un mēs patlaban posāmies gulēt, kad ieradās kāds visai sa­traukts un līdz ādai izmircis motociklists un sāka bun­got pa durvīm. Cenzdamies pārkliegt lietus šalkoņu, viņš sauca, ka sava motocikla prožektora gaismā tikko redzējis lielu dzīvnieku, kurš droši vien esot kāds no mūsējiem. Jautāju, kāds šis dzīvnieks izskatījies, un viņš atbildēja, ka viņam tas licies kā kroplīgs Setlen- das ponijs ar ziloņa snuķi. Man sašļuka dūša, jo zināju, cik tālu un cik ātri Klaudijs spēj auļot, ja vien rodas kaut niecīgākā izdevība. Biju izmeties kreklos, un kājās man bija čības, bet neatlika laika meklēt piemērotāku apģērbu, lai paglābtos no lietus, tādēļ ka motociklists Klaudiju bija pamanījis tīrumā līdzās mūsu muižai un es gribēju tapiru noķert, iekams tas aizklīdis pārāk tālu. Aizdrāzos uz dārza mājiņu un sacēlu kājās visus kalpotājus, kas tur dzīvoja. Dažādās ģērbšanās stadijās viņi drāzās ārā lietū, un mēs uzņēmām kursu uz tīrumu, kurā motociklists teicās redzējis nozūdam tapiru. Tas bija paprāvs zemes gabals, kas piederēja mūsu tuvā­kajam kaimiņam Leonāram di Fē. Leonārs bija mūsu vispacietīgākais un iecietīgākais kaimiņš, tādēļ cieši apņēmos, ka nepieļaušu, lai Klaudijs nodara viņa teri­torijā kādu postu, ja vien manos spēkos būs to novērst. Tiklīdz biju klusībā tā nosolījies, šausmās atcerējos, ka tieši šajā tīrumā, uz kuru, spriežot pēc dzirdētā, aizla- vījies Klaudijs, Leonārs pavisam nesen rūpīgi sadēstīja anemones. Varēju iedomāties, kas būs palicis pāri no kārtīgi sadēstītajiem maigajiem stādiņiem, ja tiem pāri brāzies četrsimt mārciņu smagais tapirs, zinot turklāt, ka tuvredzības dēļ viņa orientēšanās spējas ir visai vājas pat labākā laikā.

Līdz ādai izmirkuši, sasniedzām lauku un aplencām to. Protams, tur stāvēja Klaudijs, acīmredzot juzdamies tik laimīgs, kā sen nebija juties. Laiks viņam šķita ideāls, jo tapiram dzīve īsti jauki baudāma kļūst tieši vistrakākajās lietus gāzēs. Klaudijs apcerīgi gremoja prāvu anemoņu pušķi un izskatījās kā nodzīvojies Ro­mas imperators dušā. Ieraudzījis mūs, viņš uzsauca mums sveicienu — smieklīgi smalkā balstiņā iespie­dzās —, izklausījās, it kā ar slapju pirkstu būtu pār­vilkts pa piepūstu gaisa baloni!. Skaidrs — viņš bija priecīgs, mūs redzot, un domāja, ka mēs piebiedrosi­mies viņa nakts uzdzīvei, taču neviens no mums nejutās tam īsti noskaņots. Bijām izmirkuši līdz kauliem, sastin­guši aukstumā, un mūsu vienīgā vēlēšanās bija ātrāk un bez lieka trača aizdabūt Klaudiju atpakaļ aplokā.

Izmisīgi un, jādomā, visai veltīgi uzkliedzis: «Nenobra- dājiet dēstus!», devos savai tapira ķērāju komandai pa priekšu; vienotā, drūmi apņēmīgā frontē gājām virsū Klaudijam. Klaudijs paskatījās uz mums un laikam no mūsu izturēšanās noprata, ka neesam gluži vienis prā- tis ar viņu par izpriecām svešā tīrumā lietus laikā pus­divpadsmitos naktī, tādēļ, kaut arī nelabprāt, nolēma, ka viņam jāpošas prom. Pakavējies tikai mirkli, lai noplūktu vēl kumšķi anemoņu, viņš metās auļos pāri laukam, atstādams aiz sevis tādas posta pēdas, kādas var radīt vienīgi savā vaļā palaists iedarbināts buldo­zers. Avušies rīta čībās, ar dubļiem nošķiedušies, lēkšo­jām viņam pakaļ. Ātrumu bremzēja ne tikai dubļu dūk­stis, bet arī cenšanās skriet pa vagu starpu, nevis pāri puķēm. Atceros, ka skriedams nodomāju: būs jālūdz Leonāram, lai turpmāk stāda puķes retākās rindās, tas ievērojami atvieglotu pakaļdzīšanos izbēgušam zvēram. Klaudijs jau bija nodarījis lielu postu puķēm, taču ļau­nākais vēl bija priekšā. Tapirs spēji pagriezās un ne­skrēja vis uz nākamo lauku, kā bijām iecerējuši (tās bija zāļainas ganības), bet iedrāzās tieši Leonāra di Fē dārzā. Mēs apstājāmies, lai mirkli atvilktu elpu; lietus gāzās pār mums straumēm.

— Dieva dēļ, — es uzsaucu, — izdzeniet to nolādēto zvēru no dārza, iekams viņš tur nav visu nobradājis! — Nebiju to vēl izteicis līdz galam, kad dārzā vairākkārt pašķindēja plīstoši stikli, un tas mums nepārprotami vēstīja, ka tuvredzīgais Klaudijs, iedams savā parastajā gaitā, bija izbridis cauri Leonāra lecektīm. Pirms atjē­dzām, ko darīt, Klaudijs, konstatējis, ka Leonāra dārzs neatbilst viņa gaumei, izlauzās cauri dzīvžogam, atstā­dams nejauku caurumu tur, kur vēl nupat bija auguši skaisti apcirpti košuma krūmi, un možā riksī pazuda nakts tumsā. Viņa jaunizraudzītais virziens bija bīs­tams citādā ziņā, jo tagad viņš skrēja taisnā ceļā uz mūsu mazo ezeriņu. Savvaļā tapiriem ļoti patīk ūdens, tie ir lieliski peldētāji un var krietnu brīdi pavadīt, paniruši zem ūdens. Pēc domas, ka vajadzēs meklēt tapiru ceturtdaļakra lielā ūdens platībā piķa melnā, lie­tainā naktī, sakāmvārds par adatas meklēšanu siena kaudzē šķiet bāls un nenozīmīgs. Taču šī doma tai pašā mirklī bija iešāvusies prātā arī pārējiem manas koman­

das locek|iem, tādēj mēs sākām skriet, kā nekad mūžā nebijām skrējuši, un patiesi pēdējā mirklī panācām Klaudiju. Ticis klāt pie viņa apaļā dibengala, puslidus metos tam virsū un, pateicoties drīzāk aklai veiksmei nekā aprēķinam, paguvu viņu saķert aiz vienas pakaļ­kājas. Pēc pusminūtes karsti vēlējos, kaut nebūtu to darījis. Ar mežonīgu spērienu Klaudijs trāpīja man pa deniņiem, tā ka man zvaigznes vien gar acīm nošķīda, un tad sāka auļot, necienīgi raudams mani pa dubļiem līdzi, taču es jau biju tā izmircis, tā pārsalis, tā nojau- cies ar dubļiem un pārskaities, ka turējos pie viņa kā gliemis vētras laikā pie akmens. Mana neatlaidība tika atalgota — Klaudijam, manu svaru līdzi velkot, vaja­dzēja tik stipri samazināt ātrumu, ka piesteidzās ari pārējie un metās virsū tapiram kur nu kurais. Lielākās grūtības ar tapiru ir tās, ka praktiski nav kur pieķer­ties: ausis ir mazas, aiz tām viņu noturēt nevar, astīte niecīga, krēpju nav, tātad īstenībā vienīgā ķermeņa daļa, aiz kuras var tvert cerībā uz zināmiem panāku­miem, ir kājas, bet Klaudija stilbi bija resni un slapji

no lietus. Tomēr mēs visi stūrgalvīgi turējām tos ciet, kaut arī viņš slējās pakaļkājās, spēra un nikni šņāca. Tiklīdz vienam rokas paspruka vaļā, otrs tūliņ satvēra ciešāk, līdz beidzot Klaudijs nāca pie atziņas, ka šāda aizstāvēšanās metode ir aplama. Viņš mitējās griezties kā vilciņš, brīdi apdomājās, tad vienkārši nogūlās zemē un skatījās uz mums.

Noguruši un nomocījušies stāvējām viņam visapkārt un lūkojāmies cits citā. Mēs bijām pieci, un tiepīgais tapirs svēra četrsimt mārciņu. Viņu panest mēs nespē­jām, un bija skaidri redzams, ka no Klaudija paša ne­kādu palīdzību nav ko gaidīt. Viņš gulēja ar gaužām stūrgalvīgu izteiksmi ģīmī. Tas pauda: ja gribat mani dabūt atpakaļ uz zooloģisko dārzu, esiet tik laipni un aiznesiet. Nekādu papildspēku, ko pieaicināt, mums ne­bija, un izskatījās,» ka esam nokļuvuši strupceļā. Taču — ja Klaudijs domāja palikt pie sava, arī es netaisījos no cīņas atteikties. Nosūtīju vienu vīru uz mājām pēc virves. Protams, man būtu vajadzējis tūliņ paņemt līdzi šo sagūstīšanai nepieciešamo atribūtu, taču savā vientiesībā biju iedomājies, ka aizdzīsim Klau­diju atpakaļ uz aploku tikpat viegli kā kazu. Kad tika atnesta virve, mēs to cieši apsējām Klaudiiam ap kaklu, pārbaudījām, vai tā nevelkas cilpā. Man šķiet, ka dzir­dēju vienu no saviem izmirkušajiem vīriem murminām, ka cilpa gan būtu pats labākais. Divi no mums satvēra virvi, divi sagrāba Klaudiju aiz ausīm, piektais aiz pakaļkājām un ar milzu pūlēm uzslējām viņu kājās un pastūmām pēdas desmit uz priekšu, līdz viņš atkal sa­ļima. Bridi atvilkām elpu un ķērāmies klāt no jauna. Vēlreiz aizstūmām viņu soļus desmit, šajā procesā es pazaudēju čību un viens no mūsu komandas lielākajiem un smagākajiem vīriem spēcīgi uzkāpa man uz rokas. Mēs atkal atpūtāmies, grūtsirdīgi sēdēdami lietū un els­dami, kārodami uzpīpēt, un nežēlīgā vienprātībā no­spriedām, ka tapiriem patiesi nebūtu zemes virsū ko meklēt.