DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.

Lauks, kurā notika šī operācija, bija liels un dub­ļains. Tajā nakts stundā un skaudrajā lietū tas atgādi­nāja vecu tanku apmācības laukumu, kas pamests, jo tanki pa to vairs netiek uz priekšu. Dubļi bija glumi un glīzdaini, kādi nekur citur Džersijas salā laikam nav sastopami. Pagāja pusotras stundas, līdz novilkām Klaudiju nost no tīruma, un, kad bijām nonākuši lauk­malē, jutāmies tā, kā droši vien senlaikos jutušies tie, kas uzcēla Stonhedžu, un patiesi bija jābrīnās, ka ne­viens no mums nedabūja bruku. Beidzot ar pēdējiem spēkiem izdzinām Klaudiju no tīruma un dabūjām zoo­loģiskā dārza robežās. Te gribējām vēlreiz mazliet at­pūsties un atgūt spēkus, taču Klaudijs nolēma — ja jau mēs esam viņu atdzinuši atpakaļ zooloģiskā dārza teri­torijā un droši vien atkal ieslodzīsirn aplokā, tad vairs nav ko kavēties. Viņš pēkšņi pietrūkās kājās un šāvās prom kā raķete, bet mēs visi izmisīgi turējāmies pie da­žādām viņa ķermeņa dalām. Likās patiesi smieklīgi, ka, pusotras stundas nopūlējušies par katru cenu piespiest tapiru vispār pakustēties, tagad turējāmies pie viņa resnā rumpja, lai piebremzētu, baidīdamies, ka savā parastajā stulbumā viņš, pilnā gaitā skrienot, var ietriekties kādā no granīta arkām un sadauzīties vai pat nosisties. Bijām pieķērušies pie Klaudija, kā sīkās zivteles piesūcas joņojošai haizivij, līdz beidzot ar bez­galīgu atvieglojumu izdevās bez turpmākām klizmām iestūrēt viņu aplokā; un tad mēs, nobrāzušies, nosaluši un dubļiem aplipuši, atgriezāmies savās guļamistabās. Es ierāpos siltā vannā, lai atgūtu spēkus, bet tur, snau­dulīgi gozēdamies, atcerējos, ka visjaunākais vēl priekšā: nākamajā rītā man vajadzēs zvanīt Leonāram di Fē un lūkot atvainoties par pusakru izbradātu ane­moņu un divpadsmit sadauzītām lecektīm.

Džekija, kā parasts, nejuta man līdzi. Kamēr es, augšpēdu gulēdams, baudīju siltās vannas jaukumu, viņa nolika man pa rokai lielu glāzi viskija un īsi re­zumēja mūsu nakts varoņdarbu.

— Pats esi vainīgs, — viņa sacīja, — tu taču tik ļoti gribēji šo sasodīto zvērudārzu.

Godājamais mister Darel,

Jūs esat ļaunākais cilvēks, kādu pazīstu. Vi­sām Dieva radībām jādzīvo brīvībā, bet Jūs,

rīkodamies pret Viņa gribu, tās iesprostojat. Kas jūs esat — cilvēks vai sātans? Ja tas būtu manā varā, es Jūs pašu ieslodzītu cie­tumā lidz Jūsu mūža galam …

Vienalga, vai jums pieder cūku ferma, putnu ferma, ūdeļu audzētava vai zooloģiskais dārzs, ir nenovēršams, ka jūsu dzīvnieki var sevi kaut kā savainot, var saslimt un arī nobeigties. Taču dzīvnieka nāves gadījumā cūku, ūdeļu vai mājputnu audzētāja situācija stipri atšķiras no stāvokļa, kādā nonāk cilvēks, kam pieder zooloģis­kais dārzs. Ja kāds, ieradies cūku fermā, apjautājas, kur palikusi baltā cūka ar melnajām ausīm, tad viņam pasaka, ka tā aizvesta uz tirgu. Jautātājs pieņem šādu izskaidrojumu nekurnēdams — tāds jau ir cūkas likte­nis. Šis pats cilvēks aizies uz zooloģisko dārzu, iemīļos tur kādu dzīvnieku, šad tad to apciemos un te kādu dienu savu mīluli vairs nesastaps. Tiklīdz viņam pa­teiks, ka dzīvnieks pagalam, viņā tūliņ radīsies vis­ļaunākās aizdomas. Vai tikai dārza iemītnieks kopts, kā nākas? Vai tam pietiekamā daudzumā dots ēst? Vai ataicināts veterinārārsts? Un tā joprojām. Tādā kārtā šis cilvēks jūs izprašņās kā Skotlendjarda ierēdnis, kas nopratina par slepkavību aizdomās turētu personu. Pro­tams, jo skaistāks bijis dzīvnieks, jo bargāka izvēršas pratināšana. Pēc šāda cilvēka domām, cūkas, mājputni un ūdeles var nobeigties, tos drīkst nokaut un tas viss ir dabiski, turpretī savvaļas dzīvniekiem lemta mūžīga dzīvošana, un vienīgi saimnieka nevīžība tos aizvadī­jusi uz laimīgākiem medību laukiem. Tas ļoti sarūgtina dzīvi, jo katrā zooloģiskajā dārzā, lai dzīvnieki tiktu cik labi baroti un kopti, kāds allaž aiziet bojā.

Savvaļas dzīvnieku ārstēšana jūs noved tādā sfērā, par kuru cilvēki, pat pieredzējuši veterinārārsti, zina ļoti maz, tā ka lielākoties ir jādarbojas ja arī ne tieši tumsā, tad mijkrēslī gan. Dažreiz dzīvnieks saslimst zooloģiskajā dārzā, bet dažkārt ierodas jau ar visu sli­mību, un bieži vien tā ir kāda sevišķi nelāga tropu kaite. Par tipisku uzskatāms gadījums ar mūsu gibonu Lūiju.

Lūija bija liela, melna gibonu mātīte ar baltām ro­kām; mums viņu atsūtīja kāds draugs no Singapūras.

Viņa bija bijusi galvenā zvaigzne mazā gaisa karaspēka zvērnīcā, kur, spriežot pēc viņas nepatikas pret cilvē­kiem, īpaši pret vīriešiem, ar viņu droši vien slikti ap­gājušies. Ievietojām viņu lielā krātiņā zīdītājdzīvnieku mītnē un cerējām, ka, labi un laipni izturēdamies, pa­mazām iemantosim viņas uzticību. Kādu mēnesi viss gāja gludi. Lilija ēda labi, atjāva caur krātiņa stiepļu režģi paglaudīt viņai roku, ik rītu modināja mūs ar līksmiem kara saucieniem, veselu sēriju skanīgu «hūp», kas pieauga līdz straujam kreščendo un tad saira tādā kā vājprātīga cilvēka irgāšanā. Kādu rītu pie manis ieradās Džeremijs un sacīja, ka Lūija esot slima. Devā­mies turp palūkoties un atradām viņu nožēlojamā izskatā sakņupušu krātiņa kaktā; ar garajām rokām viņa kā aizsargādama bija apskāvusi vidukli. Lūija raudzījās

manī ar gaužām žēlu skatienu, bet es lauzīju galvu, cenzdamies izdibināt, kas viņai varētu kaitēt. Nebija nekādu saaukstēšanās pazīmju, kustības normālas, kon­statēju vienīgi, ka urīns viņai ļoti tumšs un ar asu, nepatīkamu smaku. Tas norādīja uz iekšķīgu kaiti, un es nolēmu iebarot viņai antibiotikas. Mēs parasti lieto­jam tetramicīnu, jo tas iestrādāts biezā, saldā, koši sar­kanā mikstūrā, un mēs no pieredzes zinām, ka tai ne­spēj pretoties gandrīz neviens dzīvnieks. Daži pērtiķi, ja vien viņiem dotu, dzertu to veseliem galoniem. Lūija sākumā bija tik vārga, ka negribēja pat nākt tuvāk un nogaršot zāles. Beidzot ar diezgan lielām pūlēm pievi­linājām viņu pie režģiem, un es uztriepu tējkarotes tiesu mikstūras viņai uz plaukstas. Rokas tādiem kustīgiem koku iemītniekiem kā giboni, protams, ir ļoti svarīga ķermeņa daļa, un Lūija allaž ļoti rūpējās, lai viņas ro­kas būtu tīras. Arī tagad viņa nevarēja paciest spalvā šo lipīgo, sarkano vielu, tādēļ sāka roku laizīt, ar mazu pārtraukumu pēc katra mēles pieskāriena — lai izbau­dītu garšu. Kad roka viņai šķita pietiekami tīra, es pa­stiepu caur režģiem otru tējkaroti tetramicīna, un, man par lielu prieku, viņa arī to kāri izlaizīja. Sādu ārstē­šanu turpināju trīs dienas, taču, šķiet, tas nelīdzēja, jo Lūija neko neēda un acīm redzami kļuva vārgāka. Ceturtajā dienā man izdevās ieskatīties viņai mutē, un es ieraudzīju, ka visa mutes iekšpuse ir koši dzeltena. Nebija gandrīz nekādu šaubu, ka viņai ir dzeltenā kaite, kas mani ļoti pārsteidza, jo nezināju, ka mērkaķi un pērtiķi sirgst ar šo slimību. Piektajā dienā Lūija bez mokām nomira, un es nosūtīju viņas aizkustinošo ķer- menīti uz sekciju, lai pārliecinātos, vai mana diagnoze bijusi pareiza. Sekcijas rezultāts bija ļoti interesants. Lūija tiešām bija mirusi no dzeltenās kaites, taču to savukārt izraisījusi ieilgusi filārija, kas pilnīgi izpostī­jusi aknas; filārija ir smaga tropu slimība, kas vienlai­kus ar daudzām citām likstām var izraisīt arī aklumu un elefantiāzi. Mēs sapratām, ka būtu varējuši darīt ko darīdami, Lūija, jau ierazdamās pie mums, bija no­lemta nāvei. Tipiski bija arī tas, ka nebijām novērojuši nekādus slimības simptomus un, atvesta pie mums, Lūija šķita pilnīgi vesela.