DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.

Nākamais dzīvnieks, kas mums sagādāja visai lielas grūtības, līdz iejutās, bija Freds — patas pērtiķis no Rietumāfrikas. Tas bija pilnīgi pieaudzis tēviņš, viens no lielākajiem savas sugas pārstāvjiem, kādu jel kad biju redzējis, un līdz šim bija mitis kādā ģimenē An­glijā. Man vienmēr paliks noslēpums, kā šie cilvēki varēja viņu izaudzēt tik lielu un viņš tos ne reizes ne­bija sakodis, jo Freda ilkņi ir vairāk nekā divas collas gari un asi kā bārdas naža asmeņi. Šķita, ka pirms ierašanās pie mums Freds bija paradis ik vakaru iet istabā un skatīties televīzijas pārraides.

Taču visbriesmīgākais bija Freda apģērbs. Patas pēr­tiķus klāj bieza, koši ruda vilna, bet Freds pie mums ieradās, tērpies šausmīgas, spilgti sarkanas krāsas adītā džemperī. Sī kombinācija lika nobālēt pat tiem zooloģiskā dārza kalpotājiem, kas par krāsu saskaņu nelikās daudz zinis.

Posta gals bija ar to, ka Freds skuma pēc televīzijas pārraidēm un braucieniem automašīnā un droši vien uzskatīja mūs par vainīgiem savā zaudējumā, tādēļ jau no paša sākuma ienīda mūs visus bez izņēmuma. Ja kāds tuvojās viņa krātiņam, viņš metās stiepļu pinumā un mežonīgi to purināja, atžņiebdams zobus negantā vieplī. Kamēr Freds nepagodināja mūs ar savu uzticē­šanos (necerējām, ka tas vispār kādreiz notiks), neva­rējām neko iesākt, lai atbrīvotu viņu no drausmīgās ja-

kas. Tā nu Freds ar sarkano jaku mugurā tupēja zaros savā bur! un neizrādīja mums ne mazākās piedošanas zīmes. Ar katru dienu stāvoklis pasliktinājās, jo džem­peris aizvien vairāk savēlās un kļuva aizvien netīrāks, un Freds izskatījās kā izniris no visnabadzīgākajām padibenēm. Izmēģinājāmies visādi atbrīvot viņu no ne- higiēniskā apģērba gabala, bet velti. Freds ar džemperi laikam lepojās un kļuva gaužām negants, ja lūkojām viņam to novilkt. Sākām jau rēķināt, cik ilgam laikam jāpaiet, lai adījums aiz vecuma sairtu, bet džempera adītāja bija izvēlējusies ļoti stipru dziju, un mēs skaidri sapratām, ka paies pāris gadu, līdz džemperis izjuks. Taču tad mums nāca talkā pats liktenis. Iestājās kar­stuma periods, un zīdītājdzīvnieku mītnē, kur uzturējās Freds, temperatūra sakāpa milzīgi augstu. Sākumā Fredam tas varen patika, bet tad kļuva par traku pat viņam, un mēs vērojām, ka viņš domīgi rausta savu džemperi. Nākamajā rītā ieraudzījām pretīgo apģērba gabalu glīti karājamies Freda krātiņā uz zara un ar gara koka palīdzību izķeksējām to ārā. Kopš tās dienas Freds kļuva daudz rāmāks; īsti uzticēties viņam neva­rēs nekad, bet tagad Viņš vairs, šķiet, neuzlūko cilvē­kus par ienaidniekiem.

Cits dzīvnieks, ar kuru mēs sākumā nezinājām, ko iesākt, bija Malabaras vāvere Milisenta. So vāveru dzimtene ir Indija. Tās ir vislielākās vāveres, apmēram divas pēdas garas, druknu augumu un garu, ļoti kuplu asti. Ķermeņa apakšpuse tām ir safrāndzeltena, bet virs­puse intensīvā mahagoni sarkanumā; ausu smailes rotā lieli melnu spalvu pušķi. Kā jau vāverēm klājas, arī Malabaras vāveres ir ļoti kustīgas, žiglas un ziņkāras, tikai atšķirībā no vairākuma šās dzimtas dzīvnieku tām nepiemīt kaislība sagrauzt visu, kas gadās pa zobam. Milisenta šajā ziņā, protams, bija izņēmums. Viņa bija cieši pārliecināta, ka daba viņai devusi lielu, koši oranžu ilkņu pāri vienīgi tādēļ, lai sagrauztu katru būri, kurā mita. Turklāt viņa to nebūt nedarīja bēgša­nas nolūkā, jo, izgrauzusi lielu caurumu krātiņa vienā pusē, tūdaļ pārvietojās uz otru pusi un sāka darbu no jauna. Milisenta mums izmaksāja bargu naudu, līdz beidzot iegādājāmies krātiņu, kas bija izsists ar skārdu, un tādējādi darījām galu vāveres nedarbiem. Taču, saprazdami, ka viņai pietrūks ierastās nodarbības, mēs likām krātiņā lielas malkas pagales, un viņa grauza tās pušu kā īsts motorzāģis.

Sākumā Milisenta bija visai mežonīga un, ne mirkli nevilcinādamās, cirta zobus pirkstos katram, kas bija pietiekami nepiesardzīgs, lai sagādātu viņai šādu iespēju. Vāveres negantību nespēja mazināt pat kārumi, ko viņai devām, piemēram, sēnes vai ozolzīles, tādēļ nospriedām, ka viņa pieder pie nepiejaucējamiem dzīv­niekiem. Taču tad atgadījās bēdīgs notikums: kādu dienu atradām vāveri guļam krātiņā bez samaņas. Nekādi īpaši simptomi nebija novērojami, un tādēļ bija ļoti grūti noteikt, kas viņai īsti vainas. Ja kādam dzīvnie­kam piemetas nenosakāma kaite, es parasti lietoju di­vus līdzekļus: iešļircinu antibiotiskās vielas un turu dzīvnieku siltumā. Tādēļ injicēju Milisentai antibiotikas un aiznesu viņu uz rāpuļu mītni, jo tā ir vienīgā vieta, kas tiek kurināta arī vasaru.

Pēc dažām dienām Milisenta atlaba, bet jutās vēl vi­sai vārga. Taču visdīvainākais bija pārvērtība viņas raksturā. No negantas cilvēknīdējas tā pēkšņi bija kļu­vusi par tādu Horno sapiens draugu, ka nenobrīnīlies. Vajadzēja tikai pavērt būra durvis, kad vāvere tūliņ metās jums rokās, maigi skrubināja pirkstus un no­pietni raudzījās acīs, viņas garās ūsas jūtu uzplūdā trīsēja. Vislabāk Milisentai patika apgulties uz rokas kā uz koka zara un zvilnēt tur stundām ilgi, ja vien to atļāva. Tā kā viņas raksturs bija tik ļoti mainījies uz labu, viņu ik rītus izlaida brīvībā un ļāva skraidīt pa rāpuļu mītni. Milisenta pavisam drīz atklāja, ka bru­ņurupuču nodalījumā atrodas viss, ko vien augsti cie­nījama Malabaras vāvere var vēlēties: tur bija infra­sarkano staru spuldze, kas izplatīja tīkamu, koncen­trētu siltumu; tur bija milzu bruņurupuču muguras, kas derēja par ideālu uzmešanās vietu; un tur vienmēr pār­pilnībā bija dārzeņi un augļi. Tā nu milzu bruņurupuči smagnēji čāpoja pa aploku, bet Milisenta tupēja tiem mugurā. Tiklīdz bruņurupucis bija ieraudzījis kādu kārdinošu augli un patlaban grasījās izstiept kaklu, lai to satvertu, vāvere nolēca zemē, pagrāba augli un uz­lēca atpakaļ viņam uz muguras bruņām, pirms bruņu­rupucis vispār bija apjēdzis, kas notiek. Man šķiet,

milzu bruņurupuči jutās visai priecīgi, kad Milisenta bija pietiekami atlabusi, lai atgrieztos sīko zīdītājdzīv- nieku mītnē; ne tikai tādēj, ka vāvere bija diezgan smagi spiedusi to bruņas, ari pastāvīgā gardo kumosu nozušana no paša degungala droši vien bija stipri bo­jājusi bruņurupučiem nervus.

Jābrīnās, cik dažādi pierod pie nebrīves brīvā dabā notverti dzīvnieki (atšķirībā no cilvēku izaudzētiem sav­vaļas dzīvniekiem). Citiem vajag krietni ilgu laiku, lai iejustos, citi turpretim jau kopš pirmā brīža izturas tā, it kā būtu zooloģiskajā dārzā piedzimuši. Kāds tirgo­tājs atsūtīja mums brūnu vilnaino pērtiķu pāri, kuru bija saņēmis tieši no Brazīlijas. Redzējām, ka tēviņš ir lielisks eksemplārs — pilnīgi pieaudzis, gadus divpads­mit vai četrpadsmit vecs. Tas mūs pārāk neieprieci­nāja, jo sapratām, ka tik vecam pērtiķim pierašanai va­jadzēs daudz laika, tas varēja sākt nīkuļot un pat no­beigties. Ievietojām viņu krātiņā kopā ar draudzeni un

tad atnesām augļus un pienu. Tos ieraudzījis, viņš ļoti uztraucās, un, tikko atvērām krātiņa durvis, mums par ārkārtīgu pārsteigumu, tūliņ steidzās pretī un sāka ēst un dzert no traukiem, kurus vēl turējām rokā, it kā būtu dzīvojis kopā ar mums gadiem, nevis ieradies tikai pirms īsa brītiņa. Jau no paša sākuma viņš bija pavi­sam rāms, un jaunā dzīve viņam, šķiet, sagādāja īstu prieku.

Daudzi dzīvnieki, nokļuvuši jaunajos dzīves apstāk­ļos, izmisīgi cenšas izbēgt no saviem krātiņiem, turklāt nevis tādēļ, ka gribētu par katru cenu izkļūt brīvībā, bet gan tādēļ, ka ilgojas pēc ierastās apkārtnes — pēc ceļojuma būra, pie kura paspējuši pierast un kuru uz­skata par savām īstajām mājām. Reiz man gadījās dzīvnieks, kurš, pārvietots no ceļojuma šaurā būrīša plašā, labi iekārtotā krātiņā, trīs dienas to vien darījā, kā centās no tā izlauzties, un, kad beidzot izdevās, viņš taisnā ceļā devās uz veco būri, kur viņu vēlāk atradām. Vienīgais atrisinājums šai problēmai bija ievietot ceļo­juma būri jaunajā krātiņā. Tā mēs izdarījām, un dzīv­nieks turpmāk izmantoja būri par guļamistabu un ieju­tās pavisam labi.