DŽERALDS DARELS: Muiža dzīvniekiem.

Taču viens reptiļu mājas iemītnieks nekad nepieņē­mās resnumā, lai ēda cik ēzdams: mūsu drakons, saukts Džordžs. Tas bija Gvajānas drakons, visai reti sasto­pams interesants ķirzaku ģints pārstāvis no Dienvid­amerikas ziemeļdaļas. Garumā drakoni sasniedz ap­mēram divas pēdas un sešas collas, tiem ir prāvas, masīvas galvas ar lielām, tumšām, gudrām acīm. Rum­pis un aste atgādina krokodila korpusu, aste klāta bru­ņām un lejasgalā saplacināta, bet uz muguras tiem ir biezas pupas veida zvīņas, kas stipri izceļas virs ādas. Krāsa — silti rūsgana, bet sejā pāriet palsā dzeltenumā. Drakoni ir lēnīgas, apcerīgas un pievil­cīgas ķirzakas, un Džordžs bija sevišķi maigas un patī­kamas dabas.

Vislielākā Gvajānas drakonu savdabība laikam ir to ēšanas veids. Pirms saņēmām Džordžu, izlasījām par šīm ķirzakām visu, ko dabūjām rokā, bet nevienā grā­matā neatradām neko īsti noderīgu. Tomēr šķita, ka drakoni ir gluži normāli ķirzaku dzimtas dzīvnieki, tā­dēļ nodomājām, ka tie barojami tāpat kā visas lielās gaļēdājas ķirzakas. Priecīgi sagaidījām Džordžu, luti­nājām viņu, apbrīnojām un godbijīgi ievietojām lielā krātiņā, kas bija celts īpaši viņam, tur atradās pat ba­seins personiskām vajadzībām. Sī ērtība viņam, šķiet, ļoti patika, jo, novietots krātiņā, viņš tūlīt devās taisni uz baseinu un ienira tajā. Tur viņš plunčājās kādu pus­stundu, šad tad uz dažām minūtēm iegremdēdams galvu ūdenī un domīgi pētīdams baseina dibenu. Tova­kar pasniedzām Džordžam beigtu žurku, kuru viņš ar nepārprotamu nicināšanu noraidīja. Tad izmēģinājā­mies ar cālēnu, bet arī bez rezultātiem. Uz zivīm viņš noskatījās ar tādu riebumu, it kā tā būtu briesmīgākā inde, un mēs gluži izmisām, jo nevarējām iedomāties neko, kas viņam garšotu. Taču tad, kad jau bijām pār­liecināti, ka Džordžs cieši nolēmis nomirt badā, Džo­nam ienāca prātā laba doma. Viņš salasīja sauju treknu dārza gliemežu un iebēra tos Džordža baseinā. Džordžs tupēja uz koka stumbra krātiņa kaktā, izska­tīdamies gaužām majestātisks, un, galvu piešķiebis, vēroja, kā gliemeži, burbuļus mezdami, peld pa baseinu.

Tad viņš norāpās lejā, ieslīdēja baseinā un ieinteresēts piebāza gliemezim degunu, bet mēs cerību pilni vērojām viņa rīcību. Vārīgi viņš saņēma gliemi mutē un, galvu atgāzis, ļāva tam aizslīdēt dziļāk. Tagad, kad Džordžs bija atvēris muti, es ieraudzīju, ka viņam ir īpatnējākie zobi, kādus jebkad biju ķirzakai redzējis: tie taču ār­kārtīgi piemēroti gliemežu ēšanai. Priekšzobi bija ne­lieli, smaili un mazliet atliekti atpakaļ. Sie zobi derēja barības satveršanai. Saķērusi gliemezi, ķirzaka atgāza galvu, tā ka molusks aizslīdēja dziļāk un nokļuva uz dzerokļiem. Dzerokļi bija lieli, plati, taisnstūraini, ar robotu virsmu un izskatījās ļoti līdzīgi ziloņa zobiem miniatūrā. Ar mēli Džordžs aizmanevrēja molusku līdz masīvajiem dzerokļiem un tad lēnām salaida žokļus kopā. Gliemezis nokrakšķēja un sadrupa; pārliecinājies, ka čaula salūzusi, drakons savāca kumosu mutes vidū un ar rūpīgām mēles manipulācijām atdalīja gliemež­vāka drumslas un tās izspļāva. Pēc tam viņš ar acīm redzamu patiku norija mīksto gliemi. Sis process ilga apmēram pusotras minūtes, tad Džordžs vēl pakavējās tīksmē, ar melno mēli aplaizīdams lūpas. Pēc brīža viņš atkal paliecās uz priekšu un cīrīgi satvēra otru gliemezi, kuru apstrādāja tādā pašā veidā. Pusstundas laikā viņš bija norijis divpadsmit molusku, un mēs ga­vilējām, jo zinājām, ka nu, kad esam iepazinuši Džor- dža gaumi, mums vairs nebūs nekādu grūtību viņa uzturēšanā.

Vienmēr jūtamies atviegloti, kad kāds rāpulis sāk pats uzņemt barību; bieži vien tie diezgan ilgu laiku atsakās ēst un tad jābaro ar varu, bet tas ir sarežģīts un nepatīkams darbs. Daudzas žņaudzējčūskas, tikko atvestas, atsakās no barības un jābaro, līdz tās iedzī­vojas jaunajos apstākļos, bet tā tiešām nav tīkama operācija, jo čūskām ir ļoti vārīgi žokļi un zobi, tādēļ viegli var kaut ko salauzt un tādējādi izraisīt mutē infekciju. Visgrūtāk mums laikam tomēr klājās ar jauno gaviālu pāri. Tie ir Āzijas krokodili, kas savvaļā pārtiek no zivīm. Atšķirībā no aligatoru un krokodilu pastrupajiem, stiprajiem žokļiem gaviālu žokļi ir gari un ļoti šauri, stipri līdzīgi knābim. Tiklab žokļi, kā zobi ir trausli; it īpaši 2obi, šķiet, var izbirt no tā vien, ka jūs uz tiem paskatāties. Kad pienāca sūtījums ar abiem jaunajiem gaviāliem un tie stūrgalvīgi noraidīja jebkādu barību, arī zivis savā dīķī, mums pavisam sa­plaka dūša, jo sapratām, ka vajadzēs tos barot ar varu. Sis process bija nepatīkams, laikietilpīgs un grūts, un to vajadzēja darīt reizi nedēļā veselu gadu, līdz gaviāli sāka ēst paši. Vispirms stingri jāsatver no mugurpuses dzīvnieka kakls un aste. Tad viņš jāizceļ no baseina un jānovieto uz piemērotas līdzenas virsmas. Cilvēks, kas jums palīdz, iestumj plakanu, gludu dēlīti krokodilam labi dziļi mutē, tieši aiz pēdējiem dzerokļiem. Kad žokļi tādā veidā mazliet atplesti, jūs palaižat vaļīgāk tvē­rienu pie kakla, pastiepjat roku uz priekšu, iebāžat īkšķi un rādītājpirkstu starp žokļiem un turat tos vaļā. Tas parasti ir daudz vieglāk, nekā izklausās. Otrs cilvēks atnes garu, tievu kārti un trauku ar gaļas gabaliem vai jēlām zivīm. Uzdūris gaļas gabalu vai zivi kārts galā, viņš to iebāž krokodilam mutē un stumj uz rīkles pusi. Tā nu ir uzdevuma sarežģītākā daļa, jo visiem kroko- diliem ieeju rīklē sedz ādas vārstulis: tas dod iespēju dzīvniekam zem ūdens atvērt muti un tomēr neaizrīties ar ūdeni. Barība jādabū šim vārstulim garām un jāiestumj rīklē. Tad jūs masējat krokodila kaklu, līdz jūtat, ka barība ieslīd kuņģī. Kā jau teicu, tā ir ļoti

nepatīkama procedūra tiklab gaviālam, kā baro­tājam.

Vismazāk raižu no visiem rāpuļu mītnes iedzīvotā­jiem sagādā abinieki. Tie parasti ēd labi un necieš no neiedomājami daudzajiem audzējiem, čūlām un parazī­tiem, kas moka ķirzakas un čūskas, kaut gan jāpiebilst, ka abiniekiem, lai jums nekļūtu pārāk garlaicīgi, rei­zēm gadās viena otra sevišķa k«ite. Tam par labu ilus­trāciju noder mūsu pipas. Sīs dīvainās būtnes atroda­mas Gvajānā un, godīgi sakot, nav salīdzināmas ne ar Vienu citu radījumu zemes virsū. Rumpji tām gandrīz kvadrātveida, pa kājai, tā teikt, katrā stūri un nelielu nosmailējumu tajā vietā, kur vajadzētu būt galvai. Dzīv­nieks ir- pavisam plakans, turklāt tumšā, melnbrūnā krāsā, tādēļ izskatās, it kā tas krietni sen būtu cietis smagā nelaimes gadījumā un kopš tā laika pamazītēm atgūst agrāko formu. Visinteresantākais ir šo dīvaino dzīvnieku vairošanās veids. Pipu krupji mazuļus nēsā somās. Pārošanās laikā mātītei āda uz muguras sabiezē, kļūst mīksta un poraina un tādējādi ir sagatavota nār­stam. Tēviņš uzmetas mātītei uz muguras, un tā izlaiž zem tēviņa vēdera garu olnīcu. Tēviņš katru ikru apaug­ļo un iespiež mātītes muguras porainajā ādā, tā ka virspusē paliek tikai niecīga daļiņa, kas vēlāk sacietē. Kurkuļi attīstās pa vienam katrā somiņā un turpat pār­dzīvo visas metamorfozas stadijas, līdz kļūst par savu vecāku sīku kopiju. Kad pienācis laiks izšķilties, ap­valka sacietējusī daļiņa kļūst vaļīga, mazie krupīši to atstumj malā un izrāpjas ārā gluži kā stratonauti no gondolas.

Reiz man laimējās novērot dažu pipu krupīšu izšķil- šanos, un ļoti iegribējās izmēģināt, vai iespējams tos pavairot zooloģiskā dārza apstākļos. Tādēļ pasūtīju kādam tirgotājam krupju pāri un novietoju tos rāpuļu mītnē. Turējām pipas lielā akvārijā, jo atšķirībā no ci­tiem krupjiem tās ir pilnīgi ūdens dzīvnieki. Pipas jau­najā mājoklī iejutās ļoti labi un drīz vien notiesāja desmitiem milzīgu slieku. Nu, manuprāt, atlika vienīgi gaidīt, kad tās sāks nārstot. Kādu rītu ieradās Džons un sacīja, ka viena pipa acīmredzot ievainojusi vēderu, kaut gan viņš nespējot iedomāties, kā tas varējis notikt. Pārbaudīju krupi un konstatēju, ka šķietamais ievaino-