DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.

Kādā pārraidē vajadzēja piedalīties arī Delilai. Man šķita, ka viņa noderētu par labu paraugu tam, kā dzīvnieks spēj aizsargāties, un Delila tiešām to node­monstrēja visā pilnībā. Kad gribējām viņu ievietot kastē, viņa, atpakaļ kāpdamās, mežonīgi metās virsū gan mums, gan kastei un sadūra dzeloņus gan mūsu kājās, gan kastes sienās, gan slotās. Viņa urkšķēja, rēca un žvadzināja dzeloņus visu ceļu līdz Bristolei, un televīzijas strādnieki, kas, mums studijā atbraucot, kasti saņēma, labu laiku bija pārliecināti, ka esmu atvedis līdzi pieaugušu leopardu. Studijā mums vajadzēja De­lilu pārvietot no ceļojuma kastes īpašā krātiņā, kas bija pagatavots speciāli viņai. Sajā darbā pagāja pusstunda, un Delila sadūra studijas dekorācijās tik daudz dze­loņu, ka man šķita, savā televīzijas debijā viņai vaja­dzēs uzstāties gluži kailai. Taču uzņemšanas laikā viņa, man par lielu pārsteigumu, uzvedās lieliski un darīja visu, ko no viņas vēlējos: nikni rēca, stampājās ar kā­jām un žvadzināja dzeloņus kā kastaņetes, — it kā būtu dzimusi televīzijas zvaigzne. Raidījuma beigās mani modās pret Delilu it siltas jūtas un sāka jau lik­ties, ka esmu bijis par viņu aplamos ieskatos. Bet tad pienāca brīdis, kad mums vajadzēja viņu pārvietot no studijas krātiņa atpakaļ ceļojuma kastē. Mēs, astoņi cilvēki, nomocījāmies trlsceturtdaļstundas. Vienam ska­tuves strādniekam ass pīķis iedūrās kāju ikros, tika ne­glābjami sabojātas divas butaforijas, un viss paviljons bija piedurstīts pilns ar dzeloņiem, it kā mēs tur būtu atsituši indiāņu uzbrukumu. Jutos patiesi laimīgs, kad beidzot mana kailā Delila bija atpakaļ zooloģiskajā dārzā pati savā krātiņā.

Šķiet, ka briesmīgi notikumi saglabājas atmiņā daudz dzīvāk nekā patīkami atgadījumi, tādēļ arī es atceros visas televīzijas pārraides, kurās esmu piedalījies ar dzīvniekiem, — kā mēdz atcerēties nelaimes gadījumu sēriju. Taču vienu notikumu glabāju atmiņā ar lielu patiku. BBC [1] bija uzaicinājusi piedalīties raidījumā mūsu jauno gorillu N'Pongo. Sabiedrība pat atsūtīja (nepiedzīvota augstsirdība!) mazu lidmašīnu, lai nogā­dātu mūs Bristolē. Bija atsūtīts līdzi arī operators, kam vajadzēja uzņemt ceļojumu filmā, — bikls vīriņš, kurš atzinās, ka viņam ļoti nepatīkot lidot, jo gaisā kjūstot nelaba dūša. Kad pacēlāmies, laiks bija jauks un sau­lains, taču tūliņ pēc tam ienirām melnā mākonī, kurā bija neskaitāmas gaisa bedres. N'Pongo, atgāzies sē­deklī kā daudz pieredzējis ceļotājs, priecājās par visu. Viņš labprāt nograuza sešus pamatīgus graudus augļu cukura (lai pārvarētu dūkoņu ausīs), ar lielu interesi raudzījās ārā pa logu un, tiklīdz sākās gaisa bedres, paņēma vienu no zināmajiem papīra maisiņiem un uz­bāza to galvā. Nabaga kinooperators, cenzdamies uz­ņemt filmā N'Pongo izdarības, pamazām kļuva aizvien zaļāks, bet skats, kad gorilla uzmauca galvā maisiņu, izraisīja viņā graujošas asociācijas, un, steigšus sa­meklējis otru maisiņu, viņš to izmantoja nolūkam, kā­dam tas arī paredzēts.

Godājamais mister Darel,

nesen kādos dārza svētkos mēs saldējuma

traukā atradām ķirzaku …

Zinu, ka manu atzīšanos uzskatīs par akūtu un izvir- tušu ekscentrismu, bet es tomēr teikšu, ka man ļoti pa­tīk rāpuļi. Protams, necentīšos apgalvot, ka tie ir pār­lieku saprātīgi radījumi. No viņiem jūs nesagaidīsiet tādas reakcijas kā no zīdītājdzīvniekiem vai pat no putniem, bet man viņi tomēr patīk. Rāpuļi ir savda­bīgi, krāsaini un bieži vien graciozi. Ko vēl vairāk var gribēt? ,

Lielākā daļa cilvēku jums iegalvos (turklāt tādā tonī, it kā runa būtu par kādu vienīgi viņiem piemītošu sav­dabību), ka jūtot «instinktīvu» riebumu pret čūskām, un, acis pārgriezuši un vaibstīdamies, minēs savām bailēm dažādus iemeslus, sākot ar augsta stila («tās ir instin­ktīvas») un beidzot ar gluži smieklīgiem ieganstiem («bet viņi taču visi ir slapji un glumi»). Esmu tik bieži bijis spiests noklausīties atzīšanās par «čūsku kom­pleksiem», ka man allaž gribas aizbēgt un paslēpties, kolīdz saruna novirzās uz rāpuļiem. Pajautājiet paras­tam cilvēkam, ko viņš domā par čūskām, un viņš des­mit minūtēs jums sarunās vairāk blēņu nekā vesels bars politiķu.

Sāksim ar to, ka nevienam cilvēkam nav «iedzimtu» baiļu no čūskām. Tad jau tikpat labi varētu teikt, ka ir «iedzimtas» bailes tikt sabrauktam ar autobusu. Un tomēr lielākā daļa ļaužu ir pārliecināti, ka viņi jau kopš dzimšanas baidās no čūskām. 5o apgalvojumu var it viegli apgāzt, iedodot nekaitīgu čūsku bērnam, kas vēl par mazu, lai viņam būtu jau piebāzta pilna galva ar dažādām pļāpām par šiem radījumiem; bērns ņems čūsku rokā, priecīgs rotaļāsies, un bailes viņam nebūs ne prātā. Atceros, ka reiz minēju šo faktu kādai sievietei, kas man bija pievāvuļojusi pilnās ausis ar to, cik ļoti baidoties no čūskām.

Viņa bija ārkārtīgi sašutusi.

— Neviens mani nekad nav mācījis bīties no čūs­kām, es tās neciešu kopš mazotnes, — viņa augstprā­tīgi atteica un pēc tam vēl triumfējot piebilda: — Un mana māte bija gluži tāda pati.

Ko es vairs varēju iebilst pret šādu loģiku?

Man šķiet, ka cilvēku bailes no čūskām pamatojas galvenokārt uz aplamiem pieņēmumiem. Visparastākais no tiem ir pārliecība, ka visas čūskas esot indīgas. īste­nībā nekaitīgo čūsku attiecība pret indīgajām ir desmit pret vienu. Otrs izplatīts pieņēmums ir tas, ka šie rā­puļi esot mikli un glumi; īstenībā čūskas ir sausas un aukstas, un, tām pieskaroties, rodas tāda pati sajūta, kā aizskarot čūskādas kurpes vai krokodilādas rokasso­miņu. Un tomēr cilvēki apgalvo, ka nespējot piedurties miklai, glumai čūskai, nemaz neiedomādamies, ka ik dienu ņem rokā slapju ziepju gabalu.

Mūsu reptiļu mītne nav liela, tomēr esam tajā savā­kuši visai interesantu rāpuļu un abinieku kolekciju. Man allaž sagādā nevainīgu uzjautrinājumu ieiet rāpuļu mītnē, kad tur daudz apmeklētāju, un noklausīties, ar kādu apžilbinošu pašpārliecību cilvēki izklāsta savu ne­zināšanu. Piemēram, čūskas mēle: tā čūskai ir vienīgi maņas orgāns, ar kuru uztvert smaržas, tādēļ viņa to strauji šauda; bez tam mēle" čūskai noder arī par taus­tes orgānu, gluži tāpat kā kaķim ūsas. Tomēr čūsku eksperti, kas nāk uz reptiļu mītni, ir informēti daudz labāk.

Ak dieviņ, Emm, nāc paskaties uz sitās čūskas dzeloni… Iedomājies, ja ar tādu iedzeļ!

Un Emma piesteidzas, izbijusies blenž uz nevainīgo zalkti un šausmās nodrebinās. Jebkurš rāpulis spēj ilgi nogulēt pavisam nekustīgs, tā ka pat labi jāieskatās, lai redzētu to elpojam. Kāds apmeklētājs, palūkojies vairākos krātiņos, kuros nekustīgi gulēja čūskas, pa­griezās pret sievu un piekrāpta cilvēka tonī izteica kla­sisku atzinumu:

Millij, tie ir izbāzeņi.

Grūti iedomāties kaut ko graciozāku par čūsku, kas slīd pa zemi vai pa koka zariem; ja turklāt atceras, ka dzīvnieks virzās uz priekšu ar ribām, šī parādība šķiet vēl brīnumaināka. Uzmanīgi vērojot čūsku lienam, brī­žiem var saredzēt, kā zem ādas kustas ribas. Čūskas stingais skatiens (arī tas daudziem nepatīk) nebūt ne­nozīmē, ka rāpulis cenšas jūs hipnotizēt, čūskai gluži vienkārši nav plakstu. Aci sedz lēcai līdzīga smalka, caurspīdīga zvīņa. Tas vislabāk novērojams tad, kad čūska nometusi ādu, ko tā dara periodiski. Ada vis­pirms kļūst vaļīga ap lūpām, pēc tam čūska, berzēda­mās gar akmeņiem un zariem, pakāpeniski izmaucas no vecās ādas; vienlaikus nomaucas ari acu zvīņas.