DŽERALDS DARELS: NOSLĒPUMAINO TROKŠŅU ZEME

Atsaucot atmiņā pagātnes ainas, man bieži acu priekšā iznirst Patagonijas līdzenumi, kaut ari visiem tie šķiet nožēlojami kaili un nekam nederīgi. Aprakstot Patagoniju, var stāstīt tikai par to, kā tur nav: nav māju, nav ūdens, nav koku, nav kalnu, zeme tur baro vienīgi dažus punduraugus. Ķāpēc tad man — un vai tikai man? — šie tuksnesīgie klajumi tik cieši iespiedušies atmiņā? Čārlzs Darvins, Ceļojums ar kuģi «Bīgls»

pirms kāda laika uzrakstīju grāmatu («Zvēru dārzs manā bagāža»), kura darīju zināmu, ka man apnicis, gadiem ilgi ceļojot pa dažādām pasaules da­lām, kolekcionēt dzīvniekus zooloģiskajiem dārziem. Tū­līt pat jāpiebilst, ka man nebūt nav apnikušas pašas ekspedīcijas, nemaz jau nerunājot par dzīvniekiem, kurus esmu atradis. Apnicis tas, ka, atgriežoties An­glijā, no viņiem jāšķiras.

Tā nu man nekas cits neatlika kā iekārtot pašam savu zooloģisko dārzu.

Pieminētajā darbā «Zvēru dārzs manā bagāžā» jau pastāstīju, kā es devos uz Rietumāfriku, lai savāktu savas ieceres kodolu, kā pārvedu dzīvniekus mājās un beidzot iekārtoju zooloģisko dārzu Džersijas salā (Normāņu salās).

5ī mana jaunā grāmata būs iepriekšējā darba sava veida turpinājums, kur aprakstīts, kā mana sieva un es, un mūsu nenogurdināmā sekretāre Sofija aizceļo­jām uz Argentīnu nolūkā savākt labu Dienvidamerikas dzīvnieku kolekciju Džersijas zooloģiskajam dārzam, pavadījām šai zemē astoņus mēnešus un, pārvarēdami daudzus un dažādus šķēršļus, galu galā savu panācām.

Par šo kolekciju visaugstākā atzinība pienākas Sofi­jai; kaut gan Sofija šīs grāmatas lappusēs nav bieži pieminēta, viņa gan laikam iznesa uz saviem pleciem ekspedīcijas galveno smagumu. Nekurnēdama viņa pa­lika Buenosairesā un rūpējās par daudzajiem dzīvnie­kiem, kurus es savedu pilsētā no dažādām vietām, un viņas rūpes darītu godu pieredzējušam dzīvnieku kolek­toram.

Par to un vēl par daudz ko citu esmu viņai no sirds pateicīgs,

Pirmā daļa

Pavasara rotā Buenosairesa izskatījās brīnum­skaista. Augstās, greznās mājas saulē vizuļoja kā leduskalni, gar platajām avēnijām rindojās jaka- randas koki, violetā ziedu dūmakā tīti, un palo bor- acho ar dīvainiem pudeļu formas stumbriem un gariem, tieviem dzeltenu un baltu ziedu piebārstītiem zariem. Pavasara gaiss, šķiet, bija apskurbinājis arī gājējus, līkumodami starp satiksmes līdzekļiem, skrēja pāri lām, neievērojot parasto piesardzību, bet tramvaju, autobusu un vieglo automašīnu vadītāji sacentās Buenosairesā kopš sendienām iecienītajā izpriecā — braucot cieši līdzās, ar maksimālu ātrumu citam citu apdzīt un tomēr nesadurties.

Man nebija prātā domas par pašnāvību, tāpēc es at­teicos pilsētā vadīt mašīnu, un mūsu apvidus mašīna traucās pa nāves nicinātāju avēniju ar Hosefinu pie stūres. Hosefina, šī augumā sīkā meiča ar cirtainiem, kastaņbrūniem matiem un lielām, brūnām acīm, spēja ar savu smaidu kā ar prožektoru no divdesmit soļu at­statuma apžilbināt pat visnepieejamāko vīrieti.

Man blakus sēdēja Mersedesa, liela auguma slaida gaišmate zilām acīm; parasti Mersedesa rādīja tādu

seju, it kā nespētu mušu no deguna nodzīt, bet īstenībā aiz šis mānīgās izteiksmes slēpās dzelžaina griba un sīksta neatlaidība iecerētā mērķa sasniegšanā. Šīs divas meitenes bija daļa no manas privātās skaistā dzimuma armijas, kuru es izmantoju cīņā pret Argentīnas ierēdņu birokrātismu.

&obrīd mēs tuvojāmies kādai maslvai ēkai, kas pēc sava ārējā izskata varētu būt Panteona un reihstāga hibrīds, kura varenajās iekšās slēpās Argentīnā bries­mīgākais veselā saprāta un brīvības ienaidnieks —• aduana jeb muita.

Kad es tur ierados pirms apmēram trim nedēļām, muitas ierēdņi bez iebildumiem atļāva man ievest vērtī­gus iekārtas priekšmetus, kā kinokameras, filmas, apvi­dus mašīnu un citas mantas, kas būtu apliekamas ar augstu muitas nodevu, taču kaut kāda visuvarenajam un aduanas gaišajiem prātiem vien zināma iemesla dēļ konfiscēja visus manus tiklus, slazdus, būru režģus un dažādus citus nevērtīgus, bet kolekcionāram nepiecie­šamus piederumus.

Mersedesa, Hosefina un es jau trīs nedēļas katru dienu nīkstam aduanas ietilpīgajās dzīlēs, kur mūs ar pulksteņa mehānisma rugularitāti raida no nodaļas uz nodaļu — ar regularitāti, kas ir tik monotona un bezce­rīga, ka nopietni jābaidās, vai nesajuksim prātā.

Kamēr Hosefina lavierēja starp gājējiem — turklāt lavierēja tā, ka es jutu, man vēders raujas čokurā, — Mersedesa mani bažīgi vēroja.

Kā jūtaties šodien, Džerij?

Brīnišķīgi, nu, teiksim, burvīgi, — es sarūgti­nāts atbildēju, -— nespēju iedomāties neko jaukāku kā piecelties tik skaistā rītā kā šodien un apzināties, ka man priekšā visa saules pilnā diena, kas jāveltī tam, lai vēl sirsnīgāk iedraudzētos ar muitniekiem.

i— Nu, lūdzu, tā nerunājiet, — Mersedesa sacīja, — jūs man apsolījāt, ka nezaudēsiet savaldību, —- ar to taču nekas nav līdzēts,

Protams, līdzēts nav, bet kļūst tomēr vieglāk. Ja mums atkal liks pusstundu gaidīt pie kāda kabineta durvīm, lai pēc tam tā iemītnieks paziņotu, ka mūsu lieta neattiecas uz viņa nodaļu un mums jāgriežas istabā numurs septiņi simti četri, zvēru jums: es vairs nespēšu par sevi atbildēt.

Bet šodien mēs iesim pie senjora Garsijas, — Mēri sedesa sacīja ar tādu sejas izteiksmi, it kā apsolītu bērnam konfekti.

Es nošņācos.

—< Cik man zināms, šais trīs nedēļās muitā esam sastapušies vismaz ar četrpadsmit senjoriem Garsijām, Garsiju cilts te izrīkojas kā vecā ģimenes firmā. Gan­drīz vai jādomā, ka visi mazie garsijēni piedzimst ar gumijas zīmodziņiem rokā, — es turpināju, arvien vai« rāk iekarsdams. — Kristībās viņiem dāvina izbalējušu svētā Martina [1] ģīmetni, lai izauguši viņi to piekārtu pie sienas savos kabinetos.

Ziniet, mīļo Džerij, labāk būs, ja jūs paliksiet mašīnā, — Mersedesa sacīja.

Ak tā, vai gribat laupīt man prieku vēl pamatīgāk izpētīt Garsiju dzimtas ģenealoģiju?

Nu labi, nāciet ar, bet apsoliet man, ka neteiksiet ne vārda! — viņa sacīja, lūkodamās manī savām rudz- puķu zilajām acīm. — Lūdzu, Džerij, ne vārda!

Bet es taču nekad neko nerunāju, — es protes­tēju, — ja es tiešām kādreiz pateiktu, ko domāju, visai šai ēkai būtu jāuzsprāgst gaisā.

Un kā bija todien, kad jūs teicāt, ka diktatūras laikā varējāt savas lietas netraucēti ievest un izvest, bet tagad, kad mums ir demokrātija, ar jums apejoties kā ar kontrabandistu?

Nu, tā jau ir patiesība. Cilvēkam taču būs brīv iz­teikt savas domas pat demokrātiskā iekārtā, kā jums liekas? Visas šīs trīs nedēļas neesam darījuši neko citu kā vien cīnījušies ar garīgi atpalikušajiem indivīdiem, kādi ir muitnieki, starp kuriem laikam gan neviens nav spējīgs pateikt ko citu, izņemot to, ka jāiet tālāk pa gaiteni pie senjora Garsijas. Esmu veltīgi izšķiedis trīs nedēļas dārgā laika, kad būtu varējis filmēt un vākt dzīvniekus.

Roku… roku!.., — Hosefina piepeši skaļā balsī iesaucās.

Es izbāzu roku pa mašīnas logu, un, bremzēm kaucot, joņojošo automobiļu rinda aizmugurē nodrebēdama ap­stājās, bet Hosefina spēji iegrieza apvidus mašīnu šķērsielā. Aiz muguras pamazām noklusa nikni bļā­vieni, starp kuriem varēja saklausīt vārdu « animal!» [2] .