DŽERALDS DARELS - NOSLĒPUMAINO TROKŠŅU ZEME

puķu izstādes viseksotiskāko rožu klāstiem piepeši uz­sācis patstāvīgu dzīvi. Pār sievietes kuplajām krūtīm izplūda divas garas sirmu matu šķieznas; apvilkusi ki- mono, viņa tās veikli pārmeta pār pleciem un veltīja mums labsirdīgu, miegainu smaidu.

Buenas noch.es, [4] —- viņa pieklājīgi sveicināja.

Buenas noches, senora, —< mēs atbildējām ne ma­zāk pieklājīgi šai agrajā rīta stundā.

i Hablo con la patrona? [5] — dikijs apjautājās.

— Si, si, sehor, — viņa atteica, plati smaidīdama, — i que queres? [6]

Dikijs atvainojās par neparasto apmeklējumu, bet

viesnīcas saimniece tikai atmeta ar roku. Vai būtu iespē­jams, Dikijs gribēja zināt, dabūt kafiju un sviestmaizes. Kālab ne — saimniece atsaucās. Bez tam, Dikijs skaid­roja, mums steidzīgi jātiek tualetes istabā, vai viņa būtu tik laipna mūs uz turieni aizvest. Labsirdīgi smie­damās un jokodamās, viņa mūs pavadīja uz kādu mazu ar flīzēm izliktu telpu, parādīja, kā jālieto skalojamā ierīce, un, mīlīgi pļāpādama, pagaidīja, kamēr mēs ar Dikiju sakārtojāmies.

Tad tusnīdama un gorīdamās viesnīcniece atgriezās virtuvē un sagatavoja mums veselu kalnu sviestmaižu un kannu kūpošas kafijas. Pārliecinājusies, ka mums ir viss, ko vēlamies, un viņas palīdzība vairs nav vaja­dzīga, saimniece aizlīgoja atpakaļ uz gultu.

No rīta pabrokastojuši uz ātru roku apbraukājām pil­sētu. Man palika iespaids, ka, atskaitot elektrifikāciju, kopš Darvina laika pilsēta ļoti maz mainījusies; mēs to atstājām un braucām no kalna lejā uz plato dzelzs tiltu, kas uzcelts pār Rionegro sarkanbrūnajiem ūdeņiem. Mašīna aizrībināja pāri tiltam, mēs atstājām Buenosairesas provinci un iebraucām Cuvutas provincē, bijām šķērsojuši tikai vienu upi, bet negaidot atradāmies gluži citā pasaulē.

Pazudušas bija sulīgi zaļās pampas, to vietā abpus putekļainā ceļa, cik tālu sniedza acs, pletās tuksnesīgs, vienmuļš līdzenums, klāts pelēkzaļiem brikšņiem — ap trīs pēdas augstiem krūmiem, kas bija sētin nosēti asiem, durstīgiem dzelkšņiem. Sausajā briksnājā, šķiet, nebija nekādas dzīvības, jo apstājušies nedzirdējām ne putnu dziesmas, ne kukaiņu sanoņu, šajā vienkrāsai­najā, marsiāniskajā ainavā vienīgi vējš maigi zuzēja dzelkšņainajos krūmos, nekas tur arī nekustējās, izņe­mot mūs pašus un milzīgo putekļu grīsti, kas vērpās aiz mašīnas.

Braukt pa šo apvidu bija ārkārtīgi grūti un nogurdi­noši. Mūsu priekšā taisnā virzienā līdz pat apvārsnim stiepās nelīdzens, dziļām grambām izvagots ceļš, un pēc pāris stundām šīs ainavas vienmuļīgums bija mūs tiktāl notrulinājis, ka uzmācās miegs, no kura mūs pa­modināja griezīga riteņu čirkstoņa, mašīnai ietriecoties lūstošajos brikšņos.

Vakarā pirms iebraukšanas Deseado pilsētā kādā ceļa posmā, kuru lietus bija atmiekšķējis un virskārtu pār­vērtis par kaut ko līdzīgu biezai līmei, mums gadījās ķibele. Dikijam, kurš ilgu laiku bija vadījis mašīnu, piepeši sāka miegaini klanīties galva, un, pirms kāds no mums iespēja ko glābt, mašīna, nerimtīgi buksē­dama, ar visu piekabi jau bija pamatīgi iestigusi ceļ­malas dubļos.

Negribīgi kāpām ārā no mašīnas, tūlīt mūs sagrāba salts vakara vējš, un blāvajā rieta gaismā bija jāķeras pie darba, lai atāķētu piekabi un pēc tam to un mašīnu katru atsevišķi izstumtu sausumā.

To paveikuši, no aukstuma stingstošām rokām un kā­jām visi pieci ietrausāmies atpakaļ mašīnā un vērojām saulrietu, no rokas rokā laizdami pudeli skotu viskija, kas man allaž glabājās līdzīgam gadījumam.

Ceļa abās pusēs tumšs un līdzens pletās nepārska­tāms briksnājs, un bija tāda sajūta, it kā mēs atrastos milzīga šķīvja pašā centrā.

Saulei rietot, debesīs ielija zaļa gaisma, tad tās ne­gaidot izbālēja un kļuva zilganpalsas. Rietumu pamalē piepeši satumsa lēverainu mākoņu gūzma, mākoņu ma­las iekvēlojās liesmainā sārtumā, un tagad tie atgādi­nāja milzīgu armādu spāniešu galjonu, kuras, debesīs izcīnīdamas niknu jūras kauju, peldēja cita citai pretī, bet lielgabalu uguns žilbinošā gaisma to siluetus vērta melnus. Saulei slīdot arvien zemāk un zemāk, mākoņu melnumā izšāvās pelēki raibumi — un debesīs aiz tiem ievilkās zaļas, zilas un maigi sārtas svītras. Pēkšņi mūsu galjonu flote nozuda un tās vietā iznira skaists arhipelāgs, salas bija izkaisītas pa visu debess pla­šumu — mierīgu saulrieta iekrāsotu jūru. Ilūzija bija pilnīga: klinšainajā, robotajā krastu līnijā skaidri izda­lījās mazi, baltu putu ieskauti līcīši, dažuviet vīdēja garš, balts liedags, pie ieejas līcī — drošā patvērumā — mākoņu veidotas bīstamas klintis, uz salām dīvainas formas kalni, klāti ar retu, naksnīgi tumšu mežu, kas atgādināja sadriskātu kažoku.

Mēs sēdējām automašīnā, viskija sasildīti, un sajūs­mināti pētījām šī arhipelāga ģeogrāfiju. Katrs izvēlējā­mies sev tīkamāko salu, kur pavadīt atvaļinājumu, un apspriedām, kādām ērtībām jābūt salas viesnīcā.

— Man nepieciešama ļoti liela un ļoti dziļa vanna, — Marija teica.

Bet man — tikai patīkama, silta duša un ērts, mīksts atpūtas krēsls, — Sofija sacīja.

Man vienīgi gulta, — Džekija atsaucās, — liela gulta ar pēli.

Es vēlos bāru, kur var dabūt dzērienus ar īstu ledu, — es sapņaini piebildu.

Dikijs brīdi klusēja. Tad viņš paraudzījās lejup uz saviem zābakiem, kas bija aplipuši ar biezu, sakaltušu dubļu kārtu.

Man būtu vajadzīgs cilvēks, kas notīra apavus, — viņš cietā balsī paziņoja.

Jāšaubās gan, vai mēs Deseado no visa tā kaut ko dabūsim, — es drūmi prātoju, — bet tagad piespiedī­sim, lai tiekam tur ātrāk.

Kad mēs otrā rītā desmitos iebraucām Deseado pil­sētā, tūlīt kļuva skaidrs, ka uz tādu greznību kā gultas ar pēļiem, dzērieni ar ledu vai pat zābaku tīrītājs nav ko cerēt. Nekad vēl nebiju redzējis otru tik nožēlojamu, tādu kā pamestu pilsētu. Ielas atgādināja sliktās kov­boju filmās redzētās dekorācijas, un radās iespaids, ka visi Deseado iedzīvotāji (pēc ceļveža ziņām — divi tūkstoši) piepeši būtu sakravājuši savas mantas un iz- vākušies, pamezdami pilsētu aso vēju un saules svel­mes varā.

Tukšajās, nelīdzenajās ielās starp aizslēģotajām mā­jām lāgiem uzbrāzmoja vējš, saceldams gurdenus pu­tekļu stabus, kas, mirkli virpuļojuši, sabruka un gausi nosēdās zemē.

Kad, lēni braukdami, bijām nokļuvuši tur, kur, pēc n/ūsu domām, vajadzēja būt pilsētas centram, redzējām vienīgi kādu suni, kas mundri rikšoja savu ceļu, un ielas vidū aptupušos bērnu, kurš šķita iegrimis kādā noslēpumainā rotaļā. Bet tad, nogriezušies ap stūri, pārsteigti ieraudzījām jātnieku, kas lēni klidzināja pa ielu uz priekšu; viņa izskats bija tik nožēlojams, it kā viņš vienīgais būtu palicis dzīvs pēc briesmīgas kata­strofas.

Kad apturējām mašīnu, jātnieks pievilka pavadu un mūs pieklājīgi sveicināja, tad, tuvāk par mums nepa­interesējies, parādīja ceļu uz abām pilsētas viesnīcām.

Izrādījās, ka tās atrodas vienotrai pretī un no ārpu­ses ir vienādi nepievilcīgas; pametuši gaisā naudas ga­balu, izšķīrāmies, kurā iet iekšā.

Viesnīcas bārā mēs sastapām tās īpašnieku. Viņš Izskatījās tā, it kā nupat būtu pārcietis smagu zaudē­jumu, negribīgi atbildēja, ka istabas esot gan, un aiz­veda mūs pa šauriem gaiteņiem uz trim mazām, netīrām istabelēm.

Dikijs, atgrūdis pakausī savu mednieka cepuri, stā­vēja istabas vidū un vilka nost baltos cimdus, klīrīgā izsmalcinātībā blenzdams uz izgulēto gultu un netīri pelēko veļu.