DŽERALDS DARELS: NOSLĒPUMAINO TROKŠŅU ZEME

Lidmašīnai vajadzēja pienākt jau pirms divdesmit minūtēm, bet arvien vēl no tās nebija ne miņas, un rnēs sākām domāt, ka galu galā Dikijam būs jāpaliek pie mums.

Tad pa putekļaino ceļu no pilsētas puses grabēdams steidzās šurp mazs kravas auto. Tas apstājās pie an« gāra, no tā izkāpa divi vīri garos haki krāsas mēte-

Jos, pēc izskata spriežot, amatpersonas. Viņi ilgt pētīja vēja rādītāju, tad palūkojās uz debesīm un sarauktām pierēm apspriedās. Ielūkojušies rokas pulksteņos, abi sāka staigāt šurp un turp.

Tiem jābūt mehāniķiem, — Dikijs sprieda.

Jā, viņi nudien izskatās pēc amata vīriem, — es piekritu.

Ei! Paklau! — Dikijs iesaucās, izdzirdis klusu rūkoņu. — Lidmašīna ir klāt!

Lidmašīna parādījās pie apvāršņa kā sīks punktiņš, kas ātri auga lielāks. Abi haki vīri tūlīt sāka rosīties. Skaļi kliegdami, viņi izskrēja lauka vidū un dzina pro­jām trīs ponijus, kuri līdz tam bija mierīgi ganījušies tai pašā vietā, kas nu piepeši izrādījās starta ceļš.

Kad lidmašīna sāka piezemēties, mūs īsu brīdi pār­ņēma uztraukums, jo šķita, ka viens no ponijiem skries atpakaļ, taču haki vīrs metās uz priekšu un pēdējā brīdī nogrāba to aiz krēpēm.

Lidmašīna nodrebēdama atsitās pret zemi un apstā­jās, abi vīri, pametuši zirgus savā vaļā, iznesa no an- gāra vieglas kāpnītes uz ritentiņiem un atslēja pret lidmašīnas sāniem.

Acīmredzot Dikijs bija vienīgais pasažieris, kas jāuz­ņem Deseado.

Dikijs kratīja manu roku.

Džerij, — viņš teica, — vai apsolāt izpildīt kādu manu vēlēšanos?

Protams, Dikij, — es atbildēju, — visu, ko vien gribat.

Uzmaniet, lai tai brīdī, kad mēs pacelsimies, te nebūtu neviena no šiem zirgu izdzimteņiem, — viņš nopietni teica un, cepures atlokiem plīvojot, gāja uz lid­mašīnu.

Lidmašīna rūkdama aizlidoja, ponijs aizslāja atpakaļ uz.starta ceļu, bet mēs pagriezām automašīnas strupo degunu uz pilsētas pusi.

Pie Uiči mēs ieradāmies mazliet pēc divpadsmitiem, un viņš tūlīt sēdās pie stūres. Par to es no sirds no­priecājos, jo, kad bijām nobraukuši tikai dažas jūdzes aiz Deseado, nogriezāmies sānis no braucamā ceļa uz tikko manāmām riteņu sliedēm, kurām diezin vai varētu piešķirt godu saukties par ceļu. Brīžiem tās pilnīgi iz­zuda; ja man tad pašam vajadzētu vadīt mašīnu, es nezinātu, ko iesākt, bet Uiči stūrēja iekšā necaurejamā dzelkšņainu krūmu biezoknī, kur dzelkšņi, trīdamies gar mašīnas sāniem, griezīgi šņirkstēja kā pulks ļaunu vēs­tošu pekles garu; tad, kad bijām izlauzušies cauri, vājās sliedes atsākās no jauna. Citur tās ieveda tādā vietā, kas izrādījās par trīs pēdas dziļu izžuvušas upes gultni, tieši tik platu kā mūsu apvidus mašīna; mēs tad uzma­nīgi braucām ar diviem riteņiem pa tās vienu un ar diviem pa otru krastu. Sīkākā kļūdīšanās — un mašīna iekristu ieplakā un tur neglābjami iestigtu.

Pamazām tuvojoties jūrai, apvidus mainījās. Tas vairs nebija līdzens, bet viegli viļņots, šur tur vējš bija nopūtis augsnes virskārtu un atsedzis lielus dzeltenus un rūsganus grants plankumus, kas rēgojās kā plikumi apvidus pūkainajā kažokā. Sos maziem tuksnešiem līdzīgos zemes gabalus bija iecienījis kāds interesants dzīvnieks — Patagonijas zaķis; mēs tos vienmēr redzē­jām uz šiem saulē vizuļojošajiem grants laukumiem — dažreiz pāros vai grupiņās pa trim četriem. Tie bija savādi radījumi ar tādu kā nevīžīgi veidotu ķermeni. Patagonijas zaķiem bija parastais zaķa ģīmītis ar strupu purniņu, mazas, glītas truša austiņas, samē­rīga ķermeņa priekšdaļa ar slaidām kājiņām, bet pa­kaļējā daļa bija plata un muskuļaina, pakaļkājas spēcī­gas. So zaķu anatomijā vispievilcīgākās šķita acis — lielas, tumšas un mirdzošas, garām, biezām skropstām. Zaķi gulšņāja uz grants, gozējās saulē, cēlā mierā iz- slējuši strupos purnus, un lūkojās tālē, atgādinādami Trafalgarskvēra lauvas miniatūrā. Viņi pielaida mūs diezgan tuvu sev klāt, tad piepeši garās skropstas liegi nolaidās pār acīm, un pārsteidzošā ātrumā zaķi uzrā­vās sēdus.

Pagriezuši galvas un mūs mirkli uzlūkojuši, viņi lie­liem, atsperīgiem lēcieniem dieba projām pretī saulē virmojošai tālei, baltie un melnie lāsumi uz viņu dibe­niem vīdēja kā-bēgoši šaujammērķi.

Tuvojās vakars, saule slīga lejup, un tās slīpie stari piešķīra ainavai jaunas krāsas. Zemā dzeloņkrūmu audze iekrāsojās sarkani violeta, ugunssarkana un brūna. Grants laukumos plaiksnījās sarkani, rūsgani, balti un dzelteni raibumi.

Kad mēs, riteņiem čirkstot, braucām pāri vienam tā­dam daudzkrāsainam grants laukumam, pamanījām

pašā tā centrā melnu plankumu un, piebraukuši tuvāk, atklājām, ka tas ir liels bruņurupucis, kas ar šļūdoņa nepielūdzamo apņēmību šļūca pa karsto smilti uz priekšu. Mēs apturējām mašīnu un pacēlām bruņuru­puci, bet šis rāpulis, negaidītās satikšanās pārbiedēts, izlaida lielu daudzumu urīna. Neizprotami — kā viņš šai izsusējušajā apvidū bija izmanījies atrast pietiekami mitruma, lai saražotu tik izšķērdīgā daudzumā šo savu aizsarglīdzekli. Lai nu kā, mēs viņu nokristījām par Etelbertu, ievietojām kravas kastē un braucām tālāk.

Līdz ar saulrietu viļņoto uzkalniņu virknes izbei­dzās — un mēs, šķērsojuši pēdējo no tām, piebraucām pie kādas ieplakas, kas sākumā šķita sena ezera līdzens dibens. No visām pusēm to ciešā lokā ieslēdza zemi pauguri, īstenībā te bija izveidojusies tāda kā mazītiņa smilšu krātuve, kurā vējš no piekrastes pāri kalniem sadzina smiltis un saputināja tik biezā kārtā, ka zem tās bija iznīkusi visa veģetācija.

Kad mašīna dārdēdama brauca pāri šim līdzenajam smilšu klajumam, atstādama aiz sevis vēdekļveidīgu, baltu putekļu mākoni, tālumā, kalnu aizvējā, mēs ierau-

dzijām zaļu koku puduri — pirmos kokus kopš izbrauk­šanas no Deseado. Piebraukuši tuvāk, redzējām, ka šī mazā zaļo koku oāze apjozta ar glītu, baltu sētu, bet tās centrā koku ēnā paceļas skaista spilgti zilā un baltā krāsā nokrāsota koka māja.

Mums pretī iznāca divi Uiči peoni — mežonīga iz­skata cilvēki, ģērbušies bombachas un noplīsušos krek­los, viņiem bija gari, melni mati un tumšas, dzirkstošas acis. Peoni palīdzēja izkraut mūsu ierīces un piederu­mus un ienest mājā; kamēr mēs izsaiņojām mantas un mazgājāmies, viņi ar Uiči aizgāja nokaut aitu, lai pagatavotu mums par godu asado1. Uzkalna virsotnē, kur atradās māja, Uiči bija ierīkojis īpašu asado vietu. Asado pagatavošanai vajadzēja spēcīgu uguni, bet Pa­tagonijas nepārtrauktajā brāzmainajā vējā bija jāievēro vislielākā piesardzība, lai nebūtu jāpieredz, ka vējš sa­grābj ugunskuru, paceļ gaisā un aizpūš projām, aiz­dedzinot sausos brikšņus, kas tad liesmo jūdzēm tālu visā apkārtnē. Lai tā nenotiktu, Uiči bija apstādījis laukumu uzkalna virsotnē ar cipresēm. Tām ļāva izaugt ap divpadsmit pēdu garām un tad apgrieza galotnes, lai koki ņemtos kuplumā. Cipreses bija iedēstītas tik tuvu cita citai, ka to zari savijās kopā un radās gandrīz necaurejams dzīvžogs. Tad Uiči tajā izcirta šauru eju uz laukuma centru un izveidoja apmēram divdesmit reiz divpadsmit pēdas lielu klajumu. Tā bija asado vieta; no visām pusēm to iekļāva biezas ciprešu sienas, te varēja droši kurināt ugunskuru.

Kamēr mazgājāmies un pārģērbāmies, aita jau bija nokauta un nodīrāta, bet laukā iestājusies tumsa; mēs devāmies uz asado vietu, kur viens no peoniem jau bija sakūris milzīgu ugunskuru. Tā tuvumā rēgojās garš zemē iedzīts miets, uz kura kā atvērta austere čurkstē­dama cepās liela aita. Mēs atlaidāmies zemē ap uguns­kuru un, iedzerdami sarkanvīnu, gaidījām mielastu.