DŽERALDS DARELS - NOSLĒPUMAINO TROKŠŅU ZEME

Smiltis šai tuksnesī jau no agra rīta bija tik karstas, ka tām tikko varēja pieskarties, un tomēr pingvīni, paš­aizliedzīgi pildīdami savu pienākumu, lumpačoja tām pāri, bieži it kā transā apstādamies, lai atņemtu elpu. Sis pārgājiens ilga apmēram pusstundu. Bet, kad putni nonāca tuksneša viņā malā, priekšā pacēlās jauns šķēr­slis — smilšu kāpas. Kā sniegbaltu Himalaju grēda kāpas slējās divsimt pēdu augstumā pāri putnu sīkajiem augumiem, un to stāvās nogāzes sastāvēja no smalkām, birstošām smiltīm. Mums nebija viegli tikt pāri šīm kāpām, bet putnam ar tik nepiemērotu ķermeņa uzbūvi kā pingvīnam tas noteikti bija vēl daudz grūtāk.

Sasnieguši kāpas, pingvīni apstājās un minūtes des-

mit atpūtās. Daži tāpat vien aptupās un pasēdēja smil­tīs, citi novēlās garšļaukus uz vēdera un gulēja elsdami. Atpūtušies pingvīni stingri nostājās uz kājām un sāka kāpt. Viņi kāpa strauji, izlikdami visus spēkus, acīm­redzot cenzdamies grūtāko posmu pārvarēt pēc iespējas ātrāk. Tomēr straujais kāpiens nebija ilgs, tas apsika jau tad, kad bija pārvarēta tikai ceturtā daļa nogāzes; pingvīnu spēki bija izsīkuši, putni kāpa aizvien lēnāk un biežāk atpūtās. Bet nogāze kļuva arvien stāvāka un stāvāka, tagad pingvīniem vajadzēja likties guļus uz vēdera un rāpties tālāk kalnup, piepalīdzot ar spārniem. Tad sekoja pēdējais spēku sasprindzinājums, izrā­viens — un pingvīni laimīgi sasniedza virsotni; tur viņi piecēlās stāvus un sajūsmā izplivināja spārnus, tad atkal atlaidās garšļaukus uz vēdera un minūtes desmit atpūtās. Viņi bija veikuši pusceļu un, gulēdami garajā, kā naža asmens šaurajā kāpas korē, redzēja pusjūdzi atstatu zvīļojam jūru, no kuras dvesmoja vilinošs vē­sums. Bet, pirms putni sasniedza jūru, vēl bija jātiek zemē pa kāpas pretējo nogāzi, ceturtdaļjūdzi jālaužas cauri briksnājam un jāpāriet daži simti jardu pa oļainu liedagu.

Nokāpšana pingvīniem, protams, nesagādāja nekādas grūtības, viņi to veica divējādi, un abi veidi bija vien­līdz interesanti. Pingvīni vai nu sāka kāpt zemē ļoti mierīgi, tad, kāpai kļūstot stāvākai, arvien ātrāk un ātrāk, līdz beidzot lēkšoja klupšus krišus, vai arī laidās zemē uz vēdera, airēdamies ar kājām un spārniem, it kā peldēdami pa smilšu virskārtu. Kā ar vienu, tā ar otru paņēmienu, mazas smalku smilšu lavīnas apņemti, putni sasniedza kāpas pamatni, nostājās uz kājām, nopuri­nājās un nesatricināmā apņēmībā devās cauri brik­šņiem uz liedagu. Bet tieši šie pāris simti jardu viņiem, šķiet, bija visgrūtākie. Jau turpat klāt jūra, zila, zvī­ļojoša tā vilinoši šalc un skalojas gar krastu, bet, lai nokļūtu pie tās, pingvīniem vēl jādzen savi nogurušie ķermeņi pāri akmeņainajam liedagam, kur zem kājām čirkstēdami veļas oļi un grūti noturēt līdzsvaru.

Galu galā arī šis šķērslis tika pārvarēts, un atliku­šās pāris pēdas putni, dīvaini pieliekušies, noskrēja skriešus, tad uzreiz saslējās un metās aukstajā ūdenī. Kādas desmit minūtes pingvīni nevaldāmā līksmē nira un virpuļoja saulē margojošos viļņos, izskalodami no

galvas un spārniem smiltis un putekļus, vēcinādami kaistošās, savainotās kājas, griezdamies un lēkādami, te pazuzdami zem ūdens, te atkal kā korķi izšaudamies virspusē.

Caurcaurēm atsvaidzinājušies, putni sāka zveju, savu neatliekamo pienākumu, viņus nebiedēja grūtais atpa­kaļceļš no jūras līdz ligzdalām, kad atnesto barību va­rēs nodot izsalkušajiem bērniem.

Tikko pingvīni, zivju pieēdušies, bija veikuši sūro atpakaļceļu pāri karstajam smiltājam līdz kolonijai, tū­līt lielā steigā vajadzēja barot rijīgos mazuļus.

Arī šajā grūtajā darbā, kas atgādināja gan boksu, gan cīņas sportu, varēja raudzīties ar neatslābstošu interesi.

Vienas pingvīnu ģimenes ligzdala atradās tuvu tai vietai, kur mēs ik dienas piebraucām apvidus mašīnu, un abi vecie pingvīni, kā arī viņu bērni bija tā apraduši ar mūsu klātbūtni, ka varējām turpat apmesties un fil­mēt no apmēram divdesmit piecu pēdu atstatuma; tā mums radās iespēja novērot ēdināšanas procesu visos sīkumos.

Kad pingvīnu ģimenes apgādnieks pienāca pie kolo-

nijas, viņam tūlīt bruka virsū vairāki tūkstoši jauno pingvīnu; šie uzbrukumi bija jāatvaira, tikai tad viņš varēja nokļūt pie savas ligzdalas un mazuļiem. Jaunie pingvīni lenca un grūstīja lielo putnu cerībā, ka tas atrīs barību. Lielais pingvīns centās aizbēgt no resna­jiem pūkainiem, kā prasmīgs centra uzbrucējs futbola laukumā mānīgi lavierējot šurpu turpu.

Barības nesēja ce|ojums parasti beidzās pie ligzd­alas, bet pat līdz turienei viņu neatlaidīgi vajāja divi lei trīs svešie jaunuļi, spītīgi ieņēmuši galvā panākt, lai

lielais putns atrij barību. Kad mājas bija klāt, arī putna

pacietībai pienāca gals; viņš grieza krūti pretī saviem vajātājiem un sāka tos pārmācīt, knābdams tik sparīgi,

ka lieliem kušķiem izplūca viņu mīkstās cāļu dūnas,

un tās, pacēlušās gaisā, lidinājās virs kolonijas kā pie-

neņu pūkas.

Atbrīvojies no svešajiem cāļiem, lielais pingvīns nu

varēja noņemties ar savējiem, kuri viņam tagad bruka virsū tikpat neatlaidīgi kā pirmāk citi jaunie pingvīni,

aiz nepacietības un izsalkuma skaļi, aizsmakuši čiepstē-

dami. Pingvīns aptupās ligzdas priekšā un, dziļdomīgi

raudzīdamies uz savām kājām, ar ķermeni izdarīja īpašas kustības, it kā lai apspiestu mokošu žagošanos. To redzot, jaunie pingvīni sāka līksmi, satraukti rosīties: izgrūda griezīgus, aizsmakušus ķērcienus, neprātīgi vē­cināja spārnus, cieši piespiedās pie barības devēja, stiepa uz augšu knābīšus un klaudzināja ar tiem pret lielā pingvīna knābi. Tas turpinājās apmēram trīsdes­mit sekundes, tad lielais pingvīns piepeši ar dziļu at­vieglojumu spēcīgi atrija un iebāza savu knābi pēc kār­tas jauno putnēnu vaļējos knābīšos tik dziļi, ka šķita — viņš to nekad vairs neizvilks ārā. Mazuļi apmierināti, tomēr no šīs pirmās porcijas vēl līdz kaklam nepiepil­dīti, apsēdās uz apaļajiem dibentiņiem un kādu brīdi it kā kaut ko pārdomāja; barības devējs šo laiciņu iz­mantoja, lai uz ātru roku iztīrītu un nogludinātu savu uzvalku; viņš rūpīgi saposa krūšu spalvas, nolasīja no kājām sīkus gruzīšus un, kaut ko izkniebdams, pārlaida knābi visgarām spārniem. Tad, saliecies uz priekšu gluži kā cilvēks, kas mēģina sasniegt kāju pirkstus, spārnus izpletis aizmugurē, pingvīns plati atvēra knābi un nožāvāj'ās. Tagad viņš iegrima it kā transā, kādā viņa mazuļi atradās kopš dažām minūtēm. Apmēram piecas minūtes valdīja miers, tad piepeši lielais pin­gvīns atkal uzsāka dīvainās žagošanās kustības, un tūlīt izcēlās kņada. Mazie uztrūkās no gremošanu vei­cinošās sapņainības un no jauna apstāja savu barības devēju, katrs cenzdamies pirmais pastiept pretī atplesto knābīti. Un atkal barotājs visiem pēc kārtas bāza mutē savu knābi, iegrūda to dziļi, dziļi, vai līdz pašai put-

nēna sirdij, pēc tam mazajiem no jauna uzmācās snau­diens.

Pingvīnu ģimeni, lielos un mazos, kuru ligzdala at­radās netālu no tās vietas, kur mēs filmējām ēdināša­nas procesu, ērtības labad nosaucām par Džonsiem. Pie paša Džonsu mājokļa kādā citā ligzdalā mita viens pats mazītiņš un galīgi panīcis pingvīnēns, to mēs no­kristījām par Henrietu Vakantumu.

Henrietai trūka vecāku mīlestības. Viņas vecāki, ma­nuprāt, bija vai nu pārāk neveikli, vai arī gluži vien­kārši slinki, jo, lai apgādātu Henrietu ar barību, viņi patērēja divreiz vairāk laika nekā citi pingvīni, turklāt viņi to atrija tik mazām porcijām, ka Henrieta bija mūždien izbadējusies. Henrietas vecāku paradumus labi raksturoja netīrā, nolaistā ligzdala, kas bija tikai mazs, sekls smiltīs izkārpīts iedobumiņš, tikko pietiekams, kur Henrietai patverties sliktā laikā; šī ligzdala krasi atšķī­rās no rūpīgi izraktās, dziļās Džonsu ģimenes mājas. Tāpēc nebija ko brīnīties, ka Henrietas lielajās acīs vienmēr jautās izsalkums un nabaga putnēns bija pavi­sam panīcis un neapkopts; mums bija viņa žēl.