DŽERALDS DARELS: NOSLĒPUMAINO TROKŠŅU ZEME

Argentīnā esmu piedalījies daudzos asado vakaros, bet šis pirmais vakars Uiči estansijā vienmēr sagla­bāsies man atmiņā kā visjaukākais.

Brīnišķīga degošu žagaru smarža, kurai jaucas klāt ceptas gaļas aromāts, sārtu un oranžu liesmu atspulgi uz mūsu patvēruma sienām, brāzmaina, neganta vēja

' Asado (spāņu vai.) — uz iesma cepta vesela aita, auri; vējš sitas pret šīm sienām, bet, sapinies ciprešu zaros, noklust vājā nopūtā, un virs galvas nakts debe­sis, kur vizuļo zvaigznes un savu gaismu lej šaurs mēness sirpis… Tu iedzer malku viegla, silta sarkan­vīna, pēc tam pasniedzies uz priekšu un nošņāp smar­žīgu gaļas šķēli no brūnā, čurkstošā liemeņa, kas ka­rājas tev pretī, iegremdē to asā etiķa, ķiploku un sar­kano piparu mērcē un tad pikantu un sulīgu iebāz mutē v- jā, tas viss sagādāja īstu baudījumu.

Drīz' vien mūsu uzbrukumi cepetim apsīka. Uiči vēl iedzēra mazliet vīna, noslaucīja ar delnu lūpas un pāri kvēlojošām oglēm, kas gulēja zemē kā milzīgs saul­riets, raidīja man starojošu smaidu.

tManana [8] , — viņš laipni jautāja, —- iesim lūkot pinguinos?

Si, si, — es gurdi atsaucos un kā negausis vēlreiz paliecos uz priekšu, lai nogrieztu no dziestošajām ce­peša paliekām kraukšķošu gabalu, — manana pin- guinos.

Tas bija drosmīgs putns; atkāpdamies lidz pašai jūrai, viņš mani nemitigi kaustīja un dzina projām.

Čārlzs Darvins, Ceļojums ar kuģi «Bīgls»

Otrā rītā, vēl pirms gaismas, mani pamodināja Uiči rosīšanās pa virtuvi: viņš klusi svilpoja, skandināja kafijas kannu un tases, saudzīgi pūlēdamies aizdzīt mums miegu. Es uz to reaģēju, vēl dziļāk palīzdams zem gaišbrūno, mīksto un silto gvanako ādu kaudzes lielajā divguļamajā gultā, kur mēs abi ar Džekiju bijām ērti iekārtojušies. Tad, mirkli padomājis, nospriedu ci­tādi: ja Uiči piecēlies, jāceļas arī man, kaut vai tāpēc vien, lai ari pārējos dabūtu no gultām ārā.

Un tā, dziļi ievilcis elpu, es nometu apsegus un veikli Izlēcu no gultas. Reti gan man nācies kaut ko vēl vai­rāk nožēlot — es jutos tā, it kā nupat būtu iznācis no katlu mājas un ielēcis kalnu upē. Klabošiem zobiem uzģērbu visas drēbes, kādas varēju sadabūt, un ieklumburoju virtuvē. Uiči man uzsmaidīja un pamāja ar galvu; saprazdams, kā es jūtos, viņš ielēja lielā tasē

mazliet konjaka, pēc tam piepildīja to ar kūpošu kafiju un pasniedza maft. Pēc brīža sasilis, es nometu vienu no trim puloveriem, kurus biju apvilcis, un ļaunā priekā modināju pārējos gulētājus.

Sadzērušies kafiju ar konjaku, bāli dzeltenā rītausmā braucām uz pingvīnu vietu.

Ceļā automašīnas priekšā pulciņos bēguļoja aitas truliem, muļķīgiem purniem, skrienot lēkāja un kratījās viņu vilna. Kādā vietā mēs pabraucām garām seklam, garam lietus ūdens dīķim, kas bija izveidojies iežmaugā starp diviem nelieliem pauguriem, dīķmalā barojās seši flamingi, sāTti kā ciklamenu pumpuri.

Bijām braukuši apmēram stundas ceturksnī, kad Uiči nogrieza mašīnu sānis un vadīja to tālāk bez ceļa uz kādu nolaidenu uzkalnu. Tuvojoties tā virsotnei, Uiči pagriezās pret mani un pasmaidīja.

— Ahora, — viņš teica, — ahora tos pinguinos. [9]

Mēs sasniedzām kalna kori, un tur bija pingvīnu ko­lonija.

Priekšā izbeidzās zemie, brūnie dzeloņkrūmi, to vietā bija plašs smiltājs ar saules karstumā' saplaisājušu

virskārtu. No jūras šo smilšu tuksnesi šķira puslokveī- dīga baltu kāpu rinda; kāpas bija ļoti stāvas, ap div­simt pēdu augstas.

Te, šajā tuksnesī, ko no vēja sargāja kāpu ieloks, pingvīni bija uzcēluši savu pilsētu. Cik tālu sniedza acs, it visur zemē bija izkārpītas ligzdalas, citas pavi­sam seklas — tikai nelieli, smiltīs izkasīti iedobumiņi, citas vairākas pēdas dziļas. Ligzdalas vērta klajumu līdzīgu Mēness virsmas gabaliņam, ko var redzēt spē­cīgā teleskopā. Starp ligzdalām gāzelīgi rosījās lielākā pingvīnu kolonija, kādu līdz šim biju redzējis; tā bija kā vesela jūra mazītiņu viesmīļu, kas sagumuši, it kā visu mūžu nesuši pārpildītas paplātes, cienīgi stai­gāja šurpu turpu. Pingvīnu bija neaptverams daudzums, līdz pašam apvārsnim tie mirgoja svelmainajā dūmakā kā melnbalti punktiņi. Tas bija aizraujošs skats.

Mēs lēnām braucām caur brikšņiem, līdz sasniedzām šī milzīgā ligzdalu lauka malu, tad apturējām mašīnu un izkāpām. Stāvējām un vērojām pingvīnus, arī viņi stāvēja un bijīgi, ar lielu interesi uzlūkoja mūs. Kamēr palikām mašīnas tuvumā, pingvīni neizrādīja baiļu. Vairums, protams, bija pieaugušie putni, bet katrā ligzdalā_ tupēja viens vai divi cāļa pūkām klāti jaunie pingvīnēni, kuri pētīja mūs lielām, tumšām, it kā val­gam acīm; putnēni atgādināja mazus, kautrīgus resnu-

ļus, kas ietērpušies pārāk lielos sudrablapsu kažokos. Pieaugušajiem pingvīniem, kuri staigāja spodros un glītos melnbaltos uzvalkos, pie knābja pamatnes vīdēja sarkana pasekste, bet acīs zalgoja alkatīgs spožums — kā ielu tirgotājiem. Kad tuvojāmies pieaugušajiem put­niem, tie kāpās atpakaļ uz ligzdām un bez mitas brīdi­noši mētāja galvu no vienas puses uz otru, līdz beidzot mēs tiem droši vien sākām rādīties ar kājām gaisā. Ja pingvīniem piegāja pārāk tuvu, tie atmuguriski iestebe- rēja ligzdalās un, arvien vēl grozīdami galvas, pama­zām tajās nozuda. Mazuļi turpretim atļāva pieiet sev četras piecas pēdas tuvu, bet tad viņu nervi neiztu­rēja — viņi piepeši apsviedās un ienira ligzdās, tad mēs redzējām vairs tikai pūkainos dibentiņus un trīco­šās kājeles.

Milzīgās kolonijas rosīšanās un klaigas mūs sākumā mulsināja. Nepārtrauktajai vēja zuzēšanai skanēja cauri mazo pingvīnu nerimtīgā čiepstēšana un pieau­gušo putnu skaļie, gari stieptie, ēzeļu brēcieniem līdzīgie ķērcieni; stīvi izslējušies, plati izplestiem spārniem, knābjus pavērsuši pret zilgajām debesīm, lielie putni iz- ķērca savu prieku un gaviles.

Sākumā mēs nezinājām, kurp lūkoties, ko vispirms apskatīt, jo lielo un mazo pingvīnu nemitīgā rosīšanās likās haotiska. Pagāja vairākas stundas, iekams mēs lēnām sākām aprast ar visu šo milzīgo putnu daudzumu ap mums un pamazām spējām saskatīt viņu rīcībā zi­nāmu mērķtiecību.

Vispirms ievērojām, ka kolonijā rosās galvenokārt

pieaugušie putni. Laba daja viņu stāvēja pie ligzdalām,

acīmredzot apsargādami mazos. Bet starp šiem sar-

giem nāca un gāja daudzi jo daudzi citi lielie putni, dodamies uz jūru vai atgriezdamies no jūras. Attālās

kāpas bija sētin nosētas viņu sīkajiem, kustīgajiem

augumiem; pingvīni rāpās augšā pa stāvajām nogāzēm

vai arī šļūca pa tām lejup. Pastāvīgā pārvietošanās uz jūru un no jūras putniem aizņēma lielāko dienas daļu,

un viņu pašaizliedzīgās pūles ir varonība, kas pelna,

lai to attēlotu sīkāk.

Trīs nedēļās, kuras pavadījām starp pingvīniem, vi­ņus diendienā rūpīgi novērodami, iepazinām viņu dzī­vesveidu.

Agri no rīta viens no pingvīnu vecākiem (tēvs vai māte) devās uz jūru, bet otrs palika pie bērniem. Lai nokļūtu pie jūras, pingvīniem bija jāveic apmēram pus­otras jūdzes neiedomājami grūta, nogurdinoša ceļa. Vis­pirms viņiem vajadzēja izlaipot cauri plašajam ligzdalu klājienam, kas veidoja pingvīnu pilsētu; kad putni sa­sniedza tā malu — priekšpilsētas, viņi bija pienākuši pie smilšu tuksneša, kas ar savu karstumā sacietējušo un saplaisājušo virskārtu atgādināja milzīgas salieka­mās bildes.