DŽERALDS DARELS - NOSLĒPUMAINO TROKŠŅU ZEME

Henrietai pastāvīgi bija prātā ēšana, un, kad viens no Džonsu vecākiem ceļā uz savu kārtīgo ligzdalu gāja garām viņas ligzdai, viņa drosmīgi mēģināja to aizka­vēt un piespiest atrīt barību.

Sīs pūles parasti izrādījās veltīgas, un vienīgais, ko Henrieta ieguva par savu centību, bija nežēlīgi knābja cirtieni, no kuriem veseliem vīšķiem gaisā uzlidoja vi­ņas pūkas. Nabaga Henrieta tad vīlusies nogāja malā un žēlām acīm noskatījās, kā abi resnie Džonsu mazuļi kāri rija barību. Taču kādu dienu viņa nejauši atklāja, kā bez liekām nepatikšanām nočiept Džonsiem ēdamo. Henrieta pagaidīja, kamēr vecais Džonss uzsāka žago- šanās kustības, kas ievadīja atrīšanu, un, kad abi cāļi kā neprātīgi sāka dīdīties un virpuļot, vēcināt spārnus un aizsmakušās balsīs čiepstēt, viņa, uzmanīgi tuvoda­mās barotājam no mugurpuses, izšķirošajā brīdī tiem pievienojās. Skaļi ieķērkusies, Henrieta plaši atpleta knābīti un pastiepa galvu pāri barotāja plecam,vai ari paslēpa to zem viņa spārna, taču vienmēr turēdamās lielā putna aizmugurē, lai paliktu nepazīta. Lielais Džonss, kuru grūstīja viņa paša jaunā paaudze, dziļā nopietnībā pūlēdamies atrīt veselu pintu garneļu,

nepamanīja, ka trokšņainajā juceklī, kas griezās ap viņu, iebāzusies vēl trešā galva. Kad svarīgais brīdis lē bija klāt, lielais Džonss iegrūda savu knābi pirmajā

atvērtajā knābītī, kas bija vistuvāk; šai brīdī pingvīns

atgādināja lidmašīnas pasažieri, kas, lidmašīnai ielido-

jot piecdesmitajā gaisa bedrē, izmisis tver mazo, brūno

papīra turziņu. Tikai tad, kad pēdējā spazma bija pāri

un lielais Džonss atkal varēja piegriezt vērību tam, kas

notika apkārt, viņš piepeši atskārta, ka barojis svešu

bērnu; nu Henrietai bija laiks dot ziņu lielajām, plaka­

najām pleznām, lai izbēgtu no Džonsa dusmām. Bet pat tajās reizēs, kad viņa nepaguva tik ātri aizmukt un par savu blēdīšanos saņēma pamatīgas sukas, apmieri­nājuma izteiksme viņas acīs liecināja, ka pērienā bijis tā vērts.

Tai laikā, kad šo novadu tika apmeklējis Darvins, te vēl bija saglabājušās Patagonijas indiāņu atliekas, kas veltīgi pretojās kolonistiem un viņu karapūļiem, kuri tos nežēlīgi apkāva. Par šiem indiāņiem rakstīja, ka viņi esot pavisam primitīvi, īsti mežoņi, un viņos neesot nekā, kas pelnītu kaut drusciņu kristieša žēlsirdības. Tā Patagonijas indiāņi pazuda no zemes virsas tāpat kā daudzas dzīvnieku sugas, nonākušas kontaktā ar civili­zācijas svētīgo ietekmi, un neviens, šķiet, pēc viņiem nesēroja.

Dažādos Argentīnas muzejos var aplūkot nedaudz viņu prasmīgo roku darināto priekšmetu (šķēpus, bul­tas u. c.) un neiztrūkstoši kadu lielu, drūmu gleznu, kuras nolūks parādīt indiāņu rakstura visnepievilcīgāko iezīmi — viņu tieksmi uz izvirtību. Ikvienā šādā gleznā attēlota grupa garmatainu mežonīga izskata indiāņu drasējam strauju rumaku mugurā; priekšgalā jāj viņu vadonis, sev priekšā pār segliem pārmetis balto sievieti caurspīdīgā ģērbā, ar tik kuplām krūtīm, kas padarītu domīgu dažu labu mūsdienu filmzvaigzni. It visos mu­zejos viena un tā pati bilde, mainījās vienīgi attēļoto indiāņu skaits un viņu upura krūšu apmēri.

Lai cik pievilcīga liktos šāda glezna, mani tomēr pār­steidza, ka tai blakus nekad nekarājās otra — ar līdzīgu saturu, kas attēlotu civilizēto balto cilvēku grupu auJojam projām ar valdzinošu indiāņu meiteni, kaut gan īstenībā tas notika tikpat bieži (ja ne vēl biežāk) kā balto sieviešu nolaupīšana. Vēsture tad tiktu

parādīta jaunā —< īpatnējā skatījumā. Tomēr šiem iedvesmojošajiem, bet slikti uzgleznotajiem nolaupīša­nas skatiem nevar liegt kādu interesantu iezīmi. Glezno­jumu nepārprotamais mērķis bija parādīt indiāņus cik vien iespējams atbaidošus, bet panākts tika tieši pretē­jais: skatītāju sajūsmināja šie skaistie, mežonīgie cil­vēki, un viņš sajuta sāpīgu žēlumu, ka to vairs nav.

Tāpēc, ieradies Patagonijā, es dedzīgi meklēju in­diāņu senlietas un izjautāju daudzus cilvēkus, lai uzzi­nātu kaut ko tuvāk par indiāņiem. Diemžēl visi nostāsti bija pagalam līdzīgi un es neko jaunu neuzzināju, bet, kad ķēros pie senlietu vākšanas, izrādījās, ka grūti būtu atrast vēl labāku vietu par šo pingvīnu metropoli.

Kādu vakaru, kad, pēc ilgas, nogurdinošas filmēša­nas atgriezušies estansijā, sēdējām ap kamīnu un dzē­rām matē, ar Marijas palīdzību es apjautājos senjo- ram Uiči, vai šajā apkārtnē dzīvojušas daudzas indiāņu ciltis.

Jautājumu centos izteikt pēc iespējas smalkjūtīgāk, jo man bija zināms, ka Uiči dzīslās ir indiāņu asiņu pie­jaukums, tomēr es nezināju, vai viņš ar to lepojas vai ne. Uiči mierīgi, labsirdīgi pasmaidīja un pastāstīja, ka viņa estansijas zeme un plašs apgabals ap to kādreiz bijusi viena no galvenajām Patagonijas indiāņu kon­centrēšanās vietām; patiešām gan, viņš vēl piemetināja, lielais klajums, kur tagad mīt pingvīni, sniedz pierādī­jumus, ka tur kādreiz mituši indiāņi* Es ieinteresēts jautāju, kas tie par pierādījumiem. Uiči atkal pasmai­dīja un piecēlies nozuda savā tumšajā guļamistabā. Es dzirdēju, kā viņš no pagultes izvilka kasti, to viņš ienesa pie mums un uzlika uz galda. Viņš pacēla kastes vāku, izbēra tās saturu uz baltā galdauta — un man pārsteigumā aizrāvā-s elpa.

Kā jau teicu, muzejos esmu skatījis dažādas indiāņu senlietas, bet viss līdz šim redzētais nobāl pret to, kas te bija: Uiči bija izbēris uz galda veselu kaudzi akmens priekšmetu, kuri zaigoja visās varavīksnes krāsās, to skaistums un krāsainība šķita gluži neticami. Tur bija bultu uzgaļi, sākot ar pavisam sīkiem, trausliem, ne lielākiem par mazā pirkstiņa nagu, un beidzot ar tik lie­liem kā olas. Tur bija karotes, pagatavotas no lielas pāršķeltas un rūpīgi noslīpētas gliemežnīcas; garas, izliektas akmens lāpstiņas ēdamo mīkstmiešu izņem-

Šanaī no čaulām; šķēpu uzgaļi ar asām kā bārdas naži malām; boleadoras bumbiņas, apaļas kā biljardbumbiņas, ar seklām gropītēm, kurās iegūla siksna; šis bum­biņas bija izveidotas apbrīnojami precīzi, un likās neti­cami, ka tās darinātas tikai ar rokām, bez mašīnas palīdzības. Vēl tur bija dekoratīvi priekšmeti: glīti cau­rumoti gliemežvāciņu auskari, kakla rota ar skaistiem zaļiem un bāldzelteniem akmentiņiem, kuri atgādināja nefrītus, no roņa kaula izgriezts nazis, bagātīgi rotāts ornamentiem, acīmredzot galvenokārt kalpojis kā grez­numlieta. Ornamenta raksts — vienkāršs līniju kārto­jums, bet izpildīts ar lielu precizitāti.

Sajūsmināts es pētīju šos priekšmetus. Daži bultu uz­gaļi bija pavisam niecīgi, un likās neiespējami, ka tādus varētu iztēst no akmens, bet vajadzēja tikai tos pacelt pret gaismu — un tūliņ kļuva redzamas akmens plāk­snīšu atcirtuma vietas. Un — kas vēl neticamāk — kat­ram uzgalim, lai cik tas mazs, vienā malā bija izcirsti sīksīki zobiņi, lai tas iedurtos dziļāk un sāpīgāk. Aplū­kojot šos priekšmetus, mani it īpaši pārsteidza to krā­sainība. Liedagā pie pingvīnu kolonijas gandrīz visi akmeņi bija brūni vai melni; lai iegūtu skaistus, krā­sainus akmeņus, bija krietni jāpameklē. Tomēr katrs bultas uzgalis, pat vismazākais, katrs šķēpa uzgalis, ikviens izmantotais akmens gabaliņš, acīmredzot bija īpaši meklēts un izvēlēts, tāpēc ka bija skaists.

Es sakārtoju visus bultu un šķēpu uzgaļus rindās uz galdauta — tur tie gulēja, maigi vizēdami kā teik­smaina koka lapas. Koši sarkani ar tumšāku dzīslojumu kā izžuvušas asinis; zaļi ar smalku, baltu ornamentu; zilganbāli kā perlamutrs; dzelteni un balti ar ziliem un melniem raibumiem tais vietās, kur akmeni skārušas ze­mes sulas. Katrs priekšmets bija. īsts mākslas darbs, skaists pēc formas, rūpīgi izcirsts, slīpēts un spodri­nāts, veidots no skaistākā akmens, ko tā darinātājs spējis atrast. Bija redzams, ka visi priekšmeti darināti ar mīlestību. Un tos — es tūlīt atcerējos — bija pagata­vojuši rupjie, primitīvie, mežonīgie, necivilizētie in­diāņi, kuru izzušanu neviens nenožēlojal