DŽERALDS DARELS - NOSLĒPUMAINO TROKŠŅU ZEME

Kad piecēlos kājās, visa ieplaka biezējošā vakara krēslā šķita it kā skumju pielijuši, un es jautu izmiru­šos indiāņus tepat savā tuvumā. Sāku gandrīz vai ticēt, ka, ātri palūkojies pār plecu, krāsainās debess fonā ieraudzīšu vienu no viņiem sēžam zirga mugurā. Es sadurstījos, lai aizdzītu dīvaino izjūtu, un gāju atpakaļ uz automašīnu.

Kad mašīna dārdēdama un kratīdamās dziļā krēslā brauca atpakaļ uz estansiju, Uiči sarunā ar Mariju klusu, mierīgi sacīja:

— Ziniet, senjorita, šī vieta vienmēr liekas skumja. Es te stipri izjūtu indiāņus. Indiāņi ir it visur ap mums — tie ir viņu gari, un man viņu žēl, jo tie nevar būt laimīgi.

Tieši to pašu jutu arī es.

Otrā dienā pirms aizbraukšanas es iedāvināju Uiči harpūnas smaili, kuru biju atradis. Man bija ļoti žēl no tās šķirties, bet Uiči bija darījis tik daudz mūsu labā, ta ka šī dāvana būtu tikai maza pateicība par viņa laipnību.

Viņš bija sajūsmināts, un es zinu, ka tagad harpūnas smaile, rūpīgi ievīstīta zīdpapīrā, glabājas kastē zem viņa gultas, ne pārāk tālu no tās vietas, kur tai vaja­dzēja gulēt apraktai augstajā, saulē vizošajā kāpā, un just virs sevis vienīgi birstošās smiltis, kad pingvīni smagi soļo pāri kāpām.

Viņi izskatījās ļoti miermīlīgi un, saspiedu, šies kopā ciešā blāķi, gulēja aizmiguši kā liels cūku bars.

Čārlzs Darvins, Ceļojums ar kugi «Bigls»

Pingvīnu kolonija netālu no Uiči estansijas bija mūsu ceļojuma pats tālākais dienvidu punkts. Atstājuši aiz muguras Deseado, mēs tagad braucām ziemeļu virzienā pa sarkanīgiem brikšņiem klātu līdzenumu uz Valdesa pussalu, kur, kā man tika stāstīts, rodamas lielas kotiku kolonijas un Argentīnā vienīgā vēl saglabājusies jūras ziloņu kolonija.

Valdesa pussala ietilpst Cuvutas provincē. Pēc for­mas pussala atgādina cirvja pietu un ir savas astoņ­desmit jūdzes gara un trīsdesmit plata. īstenībā Val­desa ir gandrīz sala, jo ar cietzemi to savieno tik šaura zemes strēle, ka, braucot pa to, jūru redz abās pusēs ceļam.

Sasnieguši pussalu, piepeši sajutāmles it kā citā zemē. Dienām ilgi bijām braukuši pa vienmuļo, vien­krāsaino Patagonijas apvidu, tas bija līdzens kā galds, un tajā, šķiet, nemājoja neviena dzīva radība. Tagad mēs atradāmies pie zemes šauruma, aiz kura sākās pus­sala, un pēkšņi viss bija pārvērties. Zemo, dzelkšņaino brikšņu vietā, kuri sarkanīgi vīdēja līdz pašam apvār­snim, mums pavērās koši dzeltena ainava: te auga lie­lāki un zaļāki krūmi, piebārstīti sīkiem ziediņiem. Ap­vidus vairs nebija līdzens, bet paugurains; kā dzeltena, saulē margojoša jūra tas saplūda ar horizontu.

Pārmainījusies bija ne tikai ainavas krāsa un no­skaņa, tajā pēkšņi bija radusies ari dzīvība. Mēs brau­cām pa sarkanīgu, grambu grambām izbrauktu zemes-

ceļu, un piepeši ceļmalas krūmos es pamanīju tādu kā vieglu kustību. Atrāvis acis no grambām, paraudzījos pa labi un tai pašā mirklī tik strauji nobremzēju, ka visas ekspedīcijas sievietes sāka neganti protestēt, bet es pacēlu pirkstu, un viņas apklusa.

Labajā pusē, līdz ceļiem iebriduši dzeltenajos krū­mos, stāvēja seši gvanako un mūs ziņkāri vēroja. Gvanako ir lamas savvaļas radinieks; biju iedomājies, ka ieraudzīšu druknu dzīvnieku, tādu pašu kā lama, ar brūnu, nosmulētu kažoku. Vismaz tas, kuru atcerējos redzējis pirms daudziem gadiem kādā zooloģiskā dārzā, bija tā izskatījies. Varbūt atmiņa bija mani vīlusi, bet varbūt arī toreiz redzētais gvanako bija sevišķi panī­cis. Lai nu kā — es nudien nebiju cerējis ieraudzīt kaut ko tik krāšņu kā šie savvaļas dzīvnieki.

Tas, kuru es šai ganāmpulkā ieskatīju par tēviņu, stāvēja nedaudz priekšā pārējiem, apmēram trīsdesmit pēdu no mums. Viņam bija garas, tievas rikšotāja kā­jas, slaids rumpis un garš, lokans kakls kā žirafei. Purns bija daudz garāks un smailāks nekā lamai, bet ar to pašu augstprātīgo izteiksmi. Acis tumšas un ļoti lielas. Mazās, glītās ausis grozījās šurpu turpu, kad viņš, izslējis zodu, pētīja mūs it kā caur iedomātu lorneti. Aiz tēviņa ciešā, biklā pulciņā stāvēja viņa trīs sievas un divi bērni, katrs apmēram terjera lielumā, un mazuļu plaši ieplestās acis lūkojās tik nevainīgi, ka mūsu sievietēm neviļus izlauzās skaļas, dīvainās sajūs-

mas un aizkustinājuma pilnas nopūtas. Netīri brūno kažoku vietā, kādus biju sagaidījis ieraudzīt, šiem dzīv­niekiem spalva spīdēja un laistījās. Kakls un kājas bija gaišas kā saules apstarota smilts, bet ķermenis viscaur klāts ar biezu sarkanbrūnu vilnu.

Es biju pārliecināts, ka otra tik laba izdevība man vairs negadīsies, tāpēc nolēmu izkāpt no mašīnas un šo gvanako pulciņu nofilmēt. Paķēris kinokameru, lēni, uzmanīgi atvēru mašīnas durvis. Gvanako tēviņš, iz­slējis abas ausis uz priekšu, aizdomīgi pētīja manu rīcību. Tad es piesardzīgi aizvēru mašīnas durvis un sāku celt pie acīm kinokameru. Bet ar to pietika. Dzīv­nieki neuztraucās, kad es izkāpu no mašīnas, bet, kad sāku celt pie pleca kaut kādu melnu priekšmetu, visai līdzīgu šautenei, viņi neizturēja. Tēviņš iešņācās, ap­cirtās un lēkšoja projām, trenkdams sev pa priekšu mātītes un mazu|us. Mazie gvanako to saprata kā joku un draiskodamies meta līkumus, tā ka tēvam tie galu galā bija jāpārmāca trāpīgiem spērieniem. Nokļuvuši drošā attālumā, gvanako palēnināja skrējienu — viņi vairs neauļoja, bet uzņēma rāmu, pastīvu riksi. Ar sarkanrudajiem un dzeltenajiem kažokiem viņi izska­tījās kā dīvainas, raibas rotaļlietas, kas, augšup lejup cilādamās, aizlīgo cauri dzeltenajam krūmājam.

Dziļāk pussalā mēs sastapām vēl citus gvanako, pa­rasti pa trim četriem dzīvniekiem grupā, bet reiz gadī­jās redzēt ganāmpulku, kas stāvēja kalna galā, debesu ziluma ieskauts, un šajā pulkā es saskaitīju astoņus gvanako. Es ievēroju, ka pussalas centrā viņu pulciņi sastopami biežāk, bet tuvāk piekrastei — daudz retāk. Tomēr visur, kur gadījās redzēt gvanako, tie bija bai­līgi, tramīgi dzīvnieki, gatavi laisties lapās, tiklīdz pa­manīja kaut ko neparastu, jo viņus vajā vietējie ait­kopji, un dzīvnieki no rūgtās pieredzes zina, ka drosme ir laba, bet piesardzība vēl labāka.

Pievakarē mēs tuvojāmies Punta del Norte, kas atro­das pussalas austrumu krastā; braucamais ceļš te pa­mazām izzuda, palika tikko saredzamas riteņu sliedes, kas cilpu cilpām vijās cauri krūmājam, tā ka es pat sāku šaubīties, vai tās vispār kaut kur aizved. Bet tieši tad, kad man šķita, ka esam nomaldījušies, priekšā parādī­jās maza, balta estansija ar cieši aizslēģotiem logiem, un pa kreisi no tās es ieraudzīju lielu holandiešu šķūni jeb galponu.

Es zināju, ka estansijā visi svarīgākie darbi tiek veikti galponā, tāpēc piebraucu pie tā un apturēju mašīnu. Tūlīt, neganti riedami, uzradās trīs lieli, resni suņi, bet pēc brīža, laikam uzskatīdami, ka pienākums izpildīts, tie aprima un priecīgā jutoņā apslacīja mūsu mašīnas riteņus.

No šķūņa iznāca trīs peoni — brūni, kalsni, diezgan mežonīga izskata vīri — un sveica mūs platiem, vēlī­giem smaidiem. Viņi ļoti priecājās par sastapšanos, jo svešinieki šai pusē bija retums. Peoni uzstāja, lai ieejam pie viņiem šķūnī, atnesa mums krēslus, kur apsēsties, un pēc pusstundas, kamēr sēdējām un, iedzer­dami vīnu, paguvām izstāstīt, kāpēc esam ieradušies, bija jau nokauta aita un pagatavots asado.