Džeralds Darels: SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM

Pēdējos deviņus gadus - brīvajā laikā starp ekspedīciju va­dīšanu dažādās pasaules malās, milzumdaudzu īpatnēju radī­jumu gūstīšanu, apprecēšanos, malārijas izslimošanu un dažu grāmatu uzrakstīšanu - esmu veidojis vairākas BBC radio­pārraides par dažādām dzīvnieku pasaules tēmām. Pēc šīm pārraidēm saņēmu daudz vēstuļu ar lūgumiem aizsūtīt savu uzstāšanos rakstiskus eksemplārus. Visvienkāršākais veids, kā atrisināt šo problēmu, bija apkopot tās visas grāmatā, un nu esmu to izdarījis.

Par popularitāti pilnībā varu pateikties raidījumu produ­centiem, īpaši mis Eilīnai Molonijai, kurai esmu veltījis šo grā­matu. Es vienmēr atcerēšos viņas taktu un pacietību mēģinā­jumu laikā. Tajā žultaini zaļajā studijā ar mikrofonu galda vidū, kas blenž uz jums kā marsiešu monstrs, es nekad neesmu juties īsti savā ādā. Tāpēc Eilīnas nepateicīgais uzdevums bija neitralizēt tās kļūmes, kuras mana nervozitāte radīja ieraksta laikā. Es ar patiku atceros viņas balsi atskanam pa iekšējo tele­fonu un izsakām tādas piezīmes kā: "Ļoti labi, Džerald, tikai lasot tādā tempā jums sanāks piecu, nevis piecpadsmit minūšu uzstāšanās." Vai arī: "Mēģiniet piešķirt savai balsij mazliet vairāk dzīvīguma, labi? Izklausās, ka jūs to dzīvnieku neiere­dzat… un pamēģiniet nenopūsties pirms sākat runāt… jūs gan­drīz aizpūtāt mikrofonu pa gaisu, un jums nav ne jausmas, cik sērīgi tas izklausījās." Nabaga Eilīna visiem spēkiem pūlējās man iemācīt radioraidījumu veidošanas pamatus, un, ja esmu guvis jebkādus panākumus šajā jomā, tad vienīgi pateicoties viņai. Ņemot to visu vērā, izklausās diezgan cietsirdīgi no ma­nas puses apgrūtināt viņu ar veltītu grāmatu, taču es nezinu citu veidu, kā publiski pateikties par palīdzību. Un es arī ne­maz neceru, ka viņa to izlasīs.

Mani vienmēr pārsteidzis, cik daudzi cilvēki dažādās pasau­les malās ir nevērīgi pret dzīvniekiem sev apkārt. Tropiskie meži, savannas vai kalni, kur viņi dzīvo, tiem acīmredzot lie­kas neapdzīvoti. Vienīgais, ko viņi redz, ir sterila ainava. Visnepārprotamāk es par to pārliecinājos Argentīnā. Buenosairesā es satiku kādu angli, kurš bija pavadījis Argentīnā visu mūžu, un, uzzinājis, ka mēs ar sievu esam nodomājuši doties pampā meklēt dzīvniekus, viņš blenza uz mani neviltotā izbrīnā.

- Bet, dārgo zēn, jūs šeit neko neatradīsiet, - viņš iesaucās.

- Kāpēc ne? - es diezgan pārsteigts apjautājos, jo šis cilvēks šķita inteliģents.

- Bet pampā ir tikai milzumdaudz zāles, - viņš paskaidroja, plašā žestā savicinādams rokas, lai attēlotu zāles daudzumu, - nekā cita, mīļo zēn, tikai zāle un dažas govis.

Nu jā, aptuveni šis pampas apraksts nav pārāk tālu no pa­tiesības - izņemot to, ka dzīvība šajos plašajos līdzenumos ne­aprobežojas tikai ar govīm un gaučo. Kad jūs nostājaties pampā un lēni griežaties ap savu asi - un jums visapkārt, sniegdamies pretī horizontam, zālājs plešas līdzens kā biljarda galds, šur un tur to pārtrauc gigantisku, sešas vai septiņas pēdas augstu dzelk­šņu puduri kā neparasti, sirreālistiski svečturi. Liekas, zem karstajām, zilajām debesīm ainavai jābūt mirušai, taču aiz mir­gojošās zāles mantijas un mazajos sauso, trauslo dzelkšņu mežiņos dzīvības daudzums ir fantastisks. Dienas karstajā laikā, jājot pa biezo zāles paklāju vai spraucoties cauri gigan­tisko dzelkšņu mežiem, tā ka to trauslie stublāji krakšķ un sprakšķ kā uguņošanā, nav daudz ko redzēt, izņemot putnus. Ik pēc četrdesmit vai piecdesmit jardiem zāles kušķos pie sa­viem mājokļiem kā sargkareivji tup alu pūces, vērdamās ar izbrīnītām, saltām acīm un, kad jūs nākat tuvāk, palēkdamās nodejo īsu, dusmīgu deju, pirms paceļas spārnos un nedzir­dami aizveļas pāri zālei.

Jūsu pārvietošanos nenovēršami uzmana un komentē pam­pas sargsuņi - melnbaltie veiklspārnu tārtiņi, kas paslepus skraida šurpu turpu, šaudīdami galvas un uzmanīgi vērodami jūs, līdz beidzot paceļas spārnos un pikē apkārt, klaigādami trauk­smaino "tero-tero-tero… tero… tero", kas jūdzēm tālu brīdina ikvienu par jūsu klātbūtni. Tikko atskanējis šis griezīgais brīdi­nājums, to uztver pārējie apkārtnes tārtiņi, līdz kamēr liekas - visa pampa džinkst no viņu kliedzieniem. Ikviena dzīva radība nu ir modra un aizdomīga. Priekšā no miruša koka skeleta pēkšņi paceļas spārnos un sāk planēt karstajās zilajās debesīs kaut kas tāds, kas bija izskatījies pēc diviem sakaltušiem zariem: tie ir čimango vanagi ar skaistu baltu un rūsas krāsas apspalvo­jumu un garām, slaidām kājām. Tas, ko esat noturējis vienkārši par īpaši lielu, saulē izžuvušu zāles puduri, pēkšņi paceļas uz garām, druknām kājām un, kaklu izstiepis, lieliem lēcieniem, locīdamies un līkumodams starp dzelkšņiem, aizsteidzas pāri zālei, un jūs saprotat, ka jūsu zāles kušķis ir bijis mazais nandu, kas pieplacis zemei cerībā, ka paiesiet garām. Tā nu tārtiņi, uzbāzīgi reklamēdami jūsu parādīšanos, palīdzējuši iztrūcināt pārējos pampas iemītniekus un likuši tiem atklāties.

Reizumis jūs šķērsojat lagūnu - mazu, seklu ezeru, ko ie­skauj niedru bārkstis un daži panīkuši koki. Te atrodamas resnas, zaļas vardes, kas iztraucētas lec jums virsū atplestām mutēm, izgrūzdamas baismīgas, kurkstošas skaņas. Vardēm uz­glūn slaidas čūskas, kas slīd cauri zālei kā vecas skolēnu kakla­saites ar pelēkiem, melniem un spilgti sarkaniem plankumiem. Entuziasma uzplūdā jūs esat gandrīz pārliecināts, ka atradīsiet svīres ligzdu. Šis putns atgādina lielu, pelēku tītaru; mazliet nomāktie jaunuļi pieplakuši saules izdedzinātajai zemei kā sviesta pikuči un paliek pilnīgi nekustīgi, kamēr jūsu zirgs gan­drīz uzkāpj tiem virsū. Pa to laiku viņu vecāki drudžaini svai­dās apkārt, izgrūzdami žēlabainus, trompetes skaņām līdzīgus trauksmes kliedzienus, kas jaucas ar maigākām instrukcijām mazuļiem.

Tāda nu ir pampa dienā. Vakarā, kad jājat mājup, saule no­grimst liesmaini košos mākoņos un lagūnās salaižas visdažā­dākās pīles, nosēzdamās izraibinot ūdeni ar vilnīšu ņirbām. Starp melnkaklu gulbju sniegkupenām kā rožaini mākoņi dreifē un seklumā barojas mazi ibisu bariņi.

Kad kļūst tumšāks, jājot cauri dzelkšņiem, jūs varat satikt kuprainus bruņnešus, kas apņēmīgi rikšo savās naksnīgajās atkritumu vākšanas gaitās kā dīvainas mehāniskās rotaļlietas; varbūt gadās ieraudzīt skunksu, kas, mijkrēslī vizēdams spoži melnbalts, apstājas ar stīvi izslietu asti un brīdinoši stampā priekškājas.

To visu es saskatīju pampā pirmajās pāris dienās. Mans draugs bija nodzīvojis pampā visu mūžu un nekad nebija pa­manījis, ka šī mazā putnu un dzīvnieku pasaulīte vispār pastāv. Viņam pampa bija "tikai zāle un dažas govis". Man bija viņa žēl.

Āfrika no daudziem aspektiem ir neveiksmīgs kontinents. Viktorijas laikos tas ieguva Melnā Kontinenta reputāciju, un pat mūsdienās, kad te ir modernas pilsētas, dzelzceļi, šosejas, kokteiļu bāri un citas nepieciešamās civilizācijas piedevas, jo­projām tiek par tādu uzskatīts. Reputāciju - vienalga, patiesu vai aplamu - zaudēt ir grūti, un nezkādēļ slikta reputācija zūd visgrūtāk.

Droši vien visļaunāk apmelotā vieta visā kontinentā ir rie­tumu piekraste, kas diezgan izteiksmīgi nosaukta par Baltā Cilvēka Kapu. Tik daudzos stāstos tā gaužām kļūdaini aprak­stīta kā milzīgs, neapgūts necaurejamu džungļu plašums. Ja jums vispār izdevies izspraukties cauri vīteņaugiem, dzelk­šņiem un krūmājiem (diezgan pārsteidzoši, cik regulāri stāstos necaurejami džungļi tomēr tiek pieveikti), jūs redzat, ka ik­vienā krūmā čum un mudž mežonīgā daba, gaidīdama iespēju jums uzbrukt: leopardi ar zibošām acīm, aizkaitināti šņācošas čūskas, ik straumē krokodili ar katru nervu šūnu cenšas izskatī­ties pēc baļķiem - vēl vairāk nekā to dara paši baļķi. Ja jūs izbē­gat no šīm briesmām, vienmēr atradīsies mežonīgas iedzimto ciltis, kas sniegs nelaimīgajam ceļotājam coup de grāce [1]. Iedzimtie mēdz būt divu veidu - kanibāli un nekanibāli; ja tie ir kanibāli, tad katrā ziņā bruņoti ar šķēpiem, ja nekanibāli - tad ar bultām, no kuru uzgaļiem pilēt pil kāda nāvējoša, zināt­nei parasti nepazīstama inde.