Džeralds Darels - SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM

Es atklāju, ka ciemats izvietojies augstienē, kas faktiski bija sala, jo no visām pusēm atradās pilnīgā kriku šaha galdiņa ielenkumā. Mazā iezemiešu būda, kurai bija jākļūst par manu nometni, atradās gabaliņu nostāk no ciemata, visskaistākajā ap­kārtnē. Būda atradās mazas, apmēram akra lieluma ielejas malā starp dažiem milzīgiem kokiem, kas stāvēja ap to kā ļoti vecu vīru pulciņš ar garām, sirmām spāņu sūnas bārdām. Ziemas lietavās apkārtējās krikas bija pārplūdušas, tā ka ieleja nu slīka apmēram sešas pēdas dziļā slapjumā, no kura dūrās ārā lielie koki, kuru atspulgi mirdzinājās heresa krāsas ūdenī. Ielejas mala bija noaugusi ar niedru bārkstīm un kupliem ūdensrožu puduriem. Sēžot uz būdas sliekšņa, pavērās lielisks skats uz šo miniatūro ezeru un tā apkaimi, un tieši tā, klusi sēžot agros rītos vai vēlu vakaros, es atklāju, ka šajā niecīgajā ūdens pleķītī un apkārtējos krūmājos mīt bagātīga dzīvnieku pasaule.

Vakaros, piemēram, mēdza nākt padzerties krabjēdājs je- nots. Tie ir dīvaina izskata radījumi maza suņa augumā ar kuplām, melnbalti svītrotām astēm, lielām, plakanām rozā ķepām un viscaur pelēku kažoku, kurā vienīgā pārmaiņa ir melnā maska ap acīm, kas piešķir radījumiem diezgan smiek­līgu izskatu. Šie dzīvnieki staigā īpatnējā gaitā ar uzmestu kupri un izvērstām pēdām, lempīgi šļūkādami, it kā ciestu no apsaldējuma čūlas. Jenots nonāca līdz ūdensmalai, kādu mi­nūti drūmi blenza savā atspulgā, mazliet padzērās un tad pesi­mistiski un lēni šļūca uz otru ielejas malu barības meklējumos. Viņš iebrida seklā lāmiņā un attupies grābstījās ar priekšķepu garajiem pirkstiem tumšajā ūdenī, plakšķinādams, taustīda­mies un braucīdamies pa dūņām, tad pēkšņi, patīkami pār­steigts, izzvejoja kaut ko virspusē un izvilka krastā, lai apēstu. Trofeja vienmēr tika uzmanīgi saspiesta starp priekšķepām un notiesāta uz sauszemes. Ja tā bija varde, jenots pieturēja to un ar ašu kampienu nokoda galvu. Taču, ja tas bija viens no liela­jiem saldūdens krabjiem, kā visbiežāk gadījās, jenots steidzās uz krastu, cik ātri vien spēdams, un, sasniedzis sauszemi, aiz­grūda krabi prom no sevis. Krabis atguva līdzsvaru un draudēja jenotam ar atplestām spīlēm, un tad mednieks tika ar laupī­jumu galā ļoti neparastā, praktiskā veidā. Krabis ir ļoti viegli apmulsināms: ja tam neatlaidīgi vairākas reizes uzsit pa bru­ņām un viņš secina, ka neviens atbildes kampiens ar spīlēm nesasniedz mērķi, krabis saraujas un saīdzis atsakās no pieda­līšanās šādā vienpusējā sacensībā. Tāpēc jenots vienkārši seko­ja krabim, ar garajiem pirkstiem pa laikam uzsizdams pa bru­ņām un atraudams tos atpakaļ, kad spīles pacēlās grābienam. Pēc apmēram piecām minūtēm krabis, zaudējis cerības, sarā­vās un attupās. Jenots, kas līdz šim bija atgādinājis jauku, vecu dāmu, kura spēlējas ar pekinieti, izslējās un kļuva lietišķs - palēcās uz priekšu un ar vienu ašu kampienu pārkoda nelai­mīgo krabi gandrīz uz pusēm.

Gar vienu ielejas malu indiāņi, kādreizējie būdas īpašnieki, bija iestādījuši dažus mango un guavas kokus, un, kamēr es tur uzturējos, augļi nogatavojās un pievilināja lielu daudzumu radījumu. Parasti visiem priekšā rosījās koku dzeloņcūkas. Tās čāpoja ārā no krūmāja, atgādinādamas korpulentus, viegli iesviķojušus večukus; viņu lielie, apaļie deguni raustījās šurpu turpu, un mazās, diezgan skumjās acis, kas allaž izskatījās asaru pilnas, cerīgi pētīja apkārtni. Dzeloņcūkas ļoti izveicīgi uzrāpās mango kokos, garās tvērējastes apvijušas ap zariem, lai neno­kristu, melnbaltās adatas grabēja starp lapām. Tad viņas atra­da uz zara ērtu vietiņu, pāris reižu apvija asti ap zaru, stingri iekrampējās, attupās uz pakaļkājām un noplūca augli. Turē­damas to priekšķepās, viņas grieza augli riņķī, ar lielajiem zaķa zobiem apstrādādamas mīkstumu. Tikušas galā ar mango, dzeloņcūkas reizēm uzsāka savādu spēli ar lielo kauliņu. Tupē­damas uz zara, viņas nedroši un diezgan bezpalīdzīgi raudzījās apkārt, mētādamas kauliņu no ķepas ķepā, it kā nevarētu saprast, ko ar to iesākt, šad tad izlikdamās, ka kauliņš izkrīt no ķepas un tad pēdējā brīdi to atkal saķerdamas. Pēc kādām pie­cām minūtēm dzeloņcūkas nometa kauliņu zemē un šļūca pa zaru uz priekšu jauna augļa meklējumos.

Reizēm, kad viena dzeloņcūka uz zara satikās aci pret aci ar otru, abas ar astēm iekrampējās zarā, attupās uz pakaļkājām un nodevās ārkārtīgi smieklīgam boksa mačam: viņas atgai­ņājās un pļaukājās ar priekšķepām, izvairījās un uzbruka, dāļā­damas āķus, aperkotus un citus sitienus, bet ne reizi viena otrai nepieskardamās. Visas šīs izrādes laikā (tā vilkās apmēram stundas ceturksni), no pretinieču sejām ne uz brīdi nepazuda neizpratne un labsirdīga interese. Tad, it kā paklausīdamas neredzamam mājienam, abas nolaidās četrrāpus un devās prom katra uz savu pusi. Es nekad neizpratu ne šo boksa maču jēgu, ne arī atklāju, kurš uzvarējis, bet tie mani bezgala uzjaut­rināja.

Vēl viens pievilcīgs radījums, kas mēdza apciemot augļu kokus, bija durukulijs. Šie īpatnējie, mazie pērtiķi ar garām astēm, trausliem vāveru ķermeņiem un milzīgām ūpju acīm ir vienīgie nakts pērtiķi pasaulē. Viņi ieradās mazās grupās, pa septiņiem vai astoņiem, un, kaut arī ielēkdami kokos nesacēla nekādu troksni, viņu klātbūtni drīz vien varēja noteikt pēc sa­režģītās sarunas, ko viņi mielodamies uzturēja. Durukuliji rai­dīja visplašāko skaņu gammu, kādu jebkad esmu dzirdējis no pērtiķiem vai jebkuriem citiem šādu izmēru dzīvniekiem. Viņi sāka ar skaļu, ņurrājošu rējienu - spēcīgi vibrējošu kliedzienu, ko tie lietoja kā brīdinājumu; izgrūžot šīs skaņas, pērtiķīšu rīk­les piepūlē uztūka maza ābolīša lielumā. Savukārt sarunāda­mies, viņi izmantoja trīsulīgus pīkstienus, ņurdienus, ņaudie- nus, kas neatšķīrās no kaķa izdotajiem, un veselu virkni plūs­tošu, burbuļojošu skaņu, kas pilnīgi atšķīrās no visa, ko es jebkad biju dzirdējis. Reizēm kāds no viņiem jūtu pārpilnībā apvija roku otram ap pleciem, un tad abi sēdēja apkampušies, vervelēja un dedzīgi vērās viens otram sejā. Durukuliji bija vie­nīgie man zināmie pērtiķi, kas pēc niecīgākā ierosinājuma, apskāvušies un astes savijuši, apveltīja cits citu ar visdedzīgāka­jiem, gluži cilvēciskiem skūpstiem uz lūpām.

Protams, šie dzīvnieki parādījās tikai pa retam; taču bija divi radījumi, kas pastāvīgi grozījās applūdušās ielejas ūdeņos. Viens no tiem bija jauns, apmēram četras pēdas garš kai- mans - Dienvidamerikas aligators. Viņš bija ļoti glīts dzīvnieks ar melnbaltu ādu, tik punainu un rievainu kā valrieksta čau­mala, drakona posmaino asti un lielām, zeltaini zaļām acīm ar dzintara krāsas lāsumiņiem. Viņš bija vienīgais kaimans, kas dzīvoja šajā mazajā ūdens klajumiņā. Es tā arī nekad nesa­pratu, kāpēc citi viņam nepievienojās, jo krikas un upītes kā­das simts pēdas tālāk mudžēt mudžēja no tiem. Tomēr šis mazais kaimans lepnā vientulībā dzīvoja ūdeņos līdzās manai būdai un vadīja savas dienas, peldēdams apkārt visai privāt- Ipašnieciskā manierē. Otrs radījums, kas vienmēr redzams, bija jakana - droši vien visdīvainākais Dienvidamerikas putns. Pēc lieluma un izskata tas daudz neatšķiras no angļu irbes, bet glī­tais augums balansē uz garām, slaidām kājām, kas beidzas ar bunti nedabiski garu pirkstu. Pareizi pārnesot svaru, ar garo pirkstu palīdzību jakana iemanās brist pa ūdens virsmu, iz­mantojot takām ūdensrožu lapas un citus ūdens augus. Šo spēju dēļ jakanas dēvē arī par rožu rikšotājām.