Džeralds Darels - SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM

Protams, neviens neiebilst, ka autors dod vaļu zināmam poētismam, ja šis poētisms ir atpazīstams. Nelaimīgā kārtā Āfrikas rietumu piekraste apmelota tik lielā mērā, ka ikviens, kas cenšas atspēkot vispārpieņemtos uzskatus, tiek nozākāts par meli, kas nekad tur nav bijis. Man gaužām žēl, ka tādai pasaules daļai, kur iespējams ieraudzīt dabu tās visekscen­triskākajā, spilgtākajā un brīnišķīgākajā veidolā, jābūt tik ne­ķītri nomelnotai, kaut arī saprotu, ka mana balss šajā tuksnesī skan nožēlojami sīki.

Mans darbs devis man iespēju šādā vai tādā kārtā iepazīt visai daudz tropisko mežu, jo, vācot dzīvniekus iztikas pelnī­šanai, nākas doties iekšā tā sauktajos necaurejamajos džungļos un sadabūt tos rokā. Diemžēl dzīvnieki paši jums pretī nenāk. Esmu pārliecinājies, ka vidusmēra tropu mežā valda neparasts dzīvās dabas trūkums: jūs varat klīst visu dienu un nepamanīt neko aizraujošāku par kādu putnu vai tauriņu. Protams, dzīv­nieki turpat vien ir, turklāt daudzi, bet viņi visgudri izvairās no jums, un ir skaidri jāzina, kurp skatīties, lai tos ieraudzītu vai sagūstītu. Atceros, ka reiz, pēc sešu mēnešu ilgas dzīvnieku vāk­šanas ekspedīcijas Kamerūnas mežos, es rādīju savu 150 da­žādo zīdītāju, putnu un rāpuļu kolekciju kādam džentlmenim, kurš šajā apvidū bija pavadījis apmēram 25 gadus; viņš bija pārsteigts, ka šāda daudzveidība mitusi burtiski viņa durvju priekšā - mežā, kuru viņš bija uzskatījis par neinteresantu un gandrīz vai neapdzīvotu.

Rietumāfrikā izplatītajā angļu sarunvalodas dialektā mežu sauc par bušu. Ir divu veidu buši: pirmais ir apgabals, kas ieskauj ciematu vai pilsētu un kas ir mednieku pamatīgi izstaigāts, dažviet arī fermeru apgūts. Šeit ieraudzīt dzīvniekus ir ļoti grūti. Otru veidu dēvē par melno bušu, tāds atrodas jūdzēm tālu no tuvākā ciema un tikai reti tajā iemaldās pa medniekam; tieši šeit, ja esat kluss un pacietīgs, varat redzēt savvaļas dabu.

Ķerot dzīvniekus, nav jēgas vienkārši apmesties kaut kur mežā, jo, lai arī pirmajā brīdī dzīvnieku pārvietošanās liekas nejauša, ļoti drīz jūs aptverat, ka lielākajai daļai piemīt savi iesīkstējuši paradumi - tās pašas takas gadu no gada, parādī­šanās noteiktos apgabalos noteiktos laikos, kad tur ir bagātīgs barības daudzums, un nozušana tad, kad barība izbeidzas, vien­mēr vienas un tās pašas ūdenskrātuves apmeklējumi. Dažiem dzīvniekiem ir pat īpašas mazmājiņas, kas var atrasties labu gabalu no vietas, kur tie pavada sava mūža lielāko daļu. Jūs varat izveidot nometni mežā un nenoķert neko, tad pārcelties trīs jardus pa labi vai pa kreisi, nonākot kādu radījumu ieras­tajā ceļā, un tur uzreiz gūt laupījumu. Tādēļ pirms nometnes veidošanas pacietīgi un rūpīgi jāizpēta apkārtne: jāvēro, kādas takas tiek lietotas pa koku galotnēm vai meža grīdu, kur no­gatavojas meža augļu krājumi un kādas alas nakts dzīvnieki dienā izmanto par guļamistabām. Uzturēdamies Rietumāfrikā, es pavadīju melnajā bušā daudzas stundas, vērodams meža radījumus un pētīdams viņu paradumus, lai man būtu vieglāk tos noķert un uzturēt.

Vienu tādu apgabalu es novēroju vairāk nekā trīs nedēļas. Kamerūnas mežos laiku pa laikam var atrast vietas, kur augsne ir pārāk sekla, lai noturētu gigantisko koku saknes, un šeit to

vietu ieņēmušas zemākas krūmāju audzes un gara zāle, kas pa­manās izdzīvot plānajā augsnes kārtā, kura sedz pelēko klinšu vairogu. Es drīz atklāju, ka viena šāda dabiskā zāliena mala, apmēram trīs jūdžu attālumā no nometnes, ir ideāla vieta dzīv­nieku novērošanai, jo te valda trīs atšķirīgas veģetācijas zonas: pirmkārt, zāle piecu akru platībā izbalojusi saulē gandrīz balta, otrkārt, to apņem šaura krūmāju josla, biezi noaugusi ar vīteņaugiem un piekarināta ar to košajiem ziediem; visbeidzot, aiz šīs augu zonas plešas mežs ar gigantiskiem stumbriem, kuri kā masīvas, simt piecdesmit pēdu augstas kolonnas notur nebeidzamu zaļo lapu jumtu. Rūpīgi izvēloties izdevīgāko no­vērošanas vietu, iespējams ieskatīties vissīkākajā katras veģe- tācijas zonas daļā.

Es mēdzu atstāt nometni ļoti agri no rīta; pat šajā stundā O saule nežēlīgi cepināja. Pametis nometnes izcirtumu, es ieniru " meža vēsumā, kur cauri lapu miriādēm galotnēs spiedās ne­spodri zaļa gaisma. Izcirzdams ceļu starp gigantiskajiem koku stumbriem, es soļoju pa meža grīdu, cieši nosegtu ar kritušo lapu klājieniem, kas darīja to mīkstu un atsperīgu kā persiešu paklāju. Vienīgā skaņa bija miljoniem cikāžu nemitīgā sisinā- šana; lieliskie, zaļi sudrabainie kukaiņi bija pieķērušies pie koku mizas, ar savām balsīm tricinādami gaisu, un, kad pie­nācu pārāk tuvu, tie strauji aizlaidās cauri mežam kā miniatū­ras lidmašīnas, caurspīdīgajiem spārniem mirgojot. Reizēm atskanēja žēlabains "huvī", ko izdvesa kāds mazs putniņš, kuru man nekad neizdevās identificēt, bet kurš vienmēr pavadīja mani cauri mežam, kaut ko vaicādams savā maigi plūstošajā balsī.

Vietumis, kur masīvs koka stumbrs, acīmredzot mitruma un kukaiņu saēsts, bija nolūzis un sabrucis simtiem pēdu garumā uz meža grīdas, lapu jumtā bija izveidojušās lielas spraugas kā

Siguldas pilsētas bibliotĒka

plīsumi baldahīnā, caur kuriem saule raidīja zelta starus. Šajos spožās gaismas ielāpiņos varēja vērot tauriņu sapulces: lieli tauriņi ar gariem, šauriem, oranžsarkaniem spārniem, kas mirdzēja pret meža tumsību kā dučiem sveču liesmu, un maigi, mazi, balti taurenīši kā sniegpārslas, kas mākoņiem vien pacē­lās pie manām kājām un tad lēni piruetēs noslīga atpakaļ tum­šajos trūdos. Visbeidzot es nonācu pie sīkas urdziņas, kas čalo­ja cauri ūdens nogludinātiem laukakmeņiem ar zaļu sūnu un sīku augu cepurēm galvās. Straume plūda cauri mežam, cauri zemo krūmāju ielokam projām zālienā. Taču tieši līdzās meža malai bija nogāze, un ūdens plūda pāri vairākiem miniatūriem ūdenskritumiem, no kuriem katrs bija izgreznots ar bagātī­giem spoži dzeltenu, vaskainu savvaļas begoniju ziedu pudu­riem. Šeit, mežmalā, biežās lietavas bija pamazām aizskalo­jušas augsni no kāda milzu koka masīvajām saknēm, tas bija nogāzies un nu gulēja pa pusei mežā, pa pusei zālienā; kokā bija liels dobums, stāvs mazliet ietrunējis un biezi noaudzis ar vīteņaugiem, sūnām un sīku suņusēņu bataljoniem, kas mar­šēja pa atlupušo mizu. Tā bija mana slēptuve, jo vienā stumbra daļā miza bija nolobījusies un atklājies kanoe iedobums, kurā es varēju sēdēt zemo krūmu aizsegā. Pārliecinājies, ka stumbrā nav citu iemītnieku, es noslēpos un iekārtojos uz gaidīšanu.

Kādu stundu vai mazliet ilgāk nenotika nekas, tikai dziedāja cikādes un reizēm urdziņas krastos ietrīsuļoja kokuvarde, laiku pa laikam garām aizlidoja tauriņš. īsā laikā mežs ir jūs aizmir­sis un vēl pēc stundas, ja sēdēsiet mierīgi, jūs pieņems par vēl vienu, varbūt diezgan neveiklu, ainavas sastāvdaļu.

Parasti pirmie parādījās milzu turaki, kas ieradās mieloties ar savvaļas vīģēm, kuras auga visapkārt zāliena malā. Šie milzī­gie putni ar garām, nokarenām žagatu astēm, ziņoja par savu ierašanos, vēl atrazdamies vismaz pusjūdzi no meža, ar veselu virkni skaļu, priekpilnu, zvanu skaņām lidzīgu "karū, kū, kū, kū" kliedzienu. Viņi strauji uzradās no meža savādā, nirstošā lidojumā un nosēdās vīģeskokos, jūsmīgi savā starpā saklieg- damies un vēcinādami garās astes tā, ka zeltaini zaļais apspal­vojums zaigot zaigoja. Viņi skraidīja pa zariem - putniem pil­nīgi neraksturīgā veidā -, lēkāja no koka uz koku lieliem ķenguru lēcieniem, plūkdami un rīdami savvaļas vīģes. Nāka­mais uz mielastu ieradās bars Mona mērkaķu ar rūsganiem kažokiem, pelēkām sejām un pa dīvainam, koši baltam plan­kumam kā gigantiskam pirksta nospiedumam katrā pusē astes pamatnei. Par mērkaķu tuvošanos vēstīja skaņas, kas atgādinā­ja pēkšņus vēja aurus mežā, bet, ieklausoties uzmanīgāk, fonā varēja sadzirdēt savādus "vūp-vūp", kuriem sekoja stiepta un diezgan skurba taurēšana, kādu varētu radīt virkne senlaicīgu taksometru satiksmes sastrēgumā. Tā klaigā degunradžputni, kas vienmēr seko mērkaķu baram, jo pārtiek ne tikai no viņu atstātajiem augļiem, bet arī no ķirzakām, kokuvardēm un ku­kaiņiem, kurus iztraucējusi mērkaķu pārvietošanās pa koku galotnēm.