Džeralds Darels - SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM
Здесь есть возможность читать онлайн «Džeralds Darels - SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīga, Год выпуска: 2001, Издательство: Nordik, Жанр: Природа и животные, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM
- Автор:
- Издательство:Nordik
- Жанр:
- Год:2001
- Город:Rīga
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:4 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 80
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM
nordik
Gerald Durrell
ENCOUNTERS WITH ANIMALS
No angļu valodas tulkojusi LINDA VĪTOLA
Māksliniece SOLVITA OZOLA
< Gerald Durrell, 1958 © Nordik, 2001
Veltīts
EILĪNAI MOLONIJAI,
atceroties novēlotus manuskriptus, dziļas nopūtas un pārmērīgi garus pieteikumus
SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
Sasniedzis mežmalu, mērkaķu barvedis uztrausās novērošanas postenī un, izgrūzdams aizdomīgus ņurdienus, ar vislielāko rūpību pārlūkoja zālienu savā priekšā. Aiz viņa bars, kurā bija saskaitāmi kādi piecdesmit dzīvnieki, uzvedās klusi, izņemot retumis mazuļu aizsmakušo iekliegšanos. Drīz vien vecais tēviņš, apmierināts, ka gaiss tīrs, lēni un cienīgi nosoļoja pa zaru, asti uzskrullējis pār muguru kā jautājuma zīmi, un tad ar lielu lēcienu metās lapotnē. Te viņš no jauna ieturēja pauzi un vēlreiz nopētīja zālienu, tad noplūca pirmo augli un izgrūda virkni skaļu, pavēlošu saucienu "oink, oink, oink". Vienā mirklī klusais mežs viņam aiz muguras atdzīvojās - zari švīkstēja un auroja kā lieli viļņi pludmalē, mērkaķiem lecot no paslēptuves vīģeskokos, ņurdot un spiedzot citam uz citu un kā svērteņiem traucoties gaisā. Daudzām mātītēm bija mazuļi, kas turējās viņām pie vēdera, un, mātēm lecot, varēja dzirdēt mazuļus drebelīgi spiedzam, grūti spriest - no bailēm vai sajūsmas.
Mērkaķi satupās zaros, lai mielotos ar sulīgajām vīģēm; drīz vien degunradžputni atklāja viņu apmešanās vietu un, skaļi spārnus švīkstinādami un jūsmīgi taurēdami, savā raksturīgajā, mežonīgi nekārtīgajā manierē lauzās šurp cauri zariem. Viņu lielās, apaļās acis ar biezajām skropstām blēdīgi un mazliet idiotiski cieši sekoja mērkaķiem, kamēr milzīgie un neapšaubāmi traucējošie knābji izsmalcināti un ar lielu precizitāti plūca augļus un bezrūpīgi svieda gaisā tā, ka tie iekrita atpakaļ putnu atvērtajās rīklēs un nozuda. Degunradžputni nepavisam nebija tik izšķērdīgi ēdāji kā mērkaķi, jo apēda katru noplūkto vīģi, kamēr mērkaķi tikai nokoda pa gabalam un meta augli zemē, un tad pārvietojās pa zaru tālāk pie nākamās delikateses.
Tik neuzvedīgu galdabiedru ierašanās milzu turakiem bija nepārprotami pretīga, jo viņi nozuda, tiklīdz mērkaķi un degunradžputni bija parādījušies. Pēc kādas pusstundas zeme ap vīģes- kokiem bija piedrazota ar pusapēstiem augļiem un mērkaķi devās atpakaļ mežā, pašapmierināti sasaukdamies "oink, oink". Degunradžputni uzkavējās tikai tik ilgi, lai notiesātu vēl pa vīģei, un tad satraukti laidās mērkaķiem pakaļ; tiklīdz viņu spārnu troksnis bija apklusis, darbības laukā parādījās nākamie vīģes- koku apmeklētāji. Tie bija tik mazi un iznira no garās zāles tik pēkšņi un klusi, ka jūs tos pat nepamanītu, ja vien jums nebūtu binokļa un jūs nevērotu ļoti uzmanīgi. Tās bija mazas, svītrainas peles, kas mājoja starp zāles puduriem, koku saknēm un laukakmeņiem gar mežmalu. Viņas bija apmēram mājas peles lielumā ar garu, tievu asti un gludu, dzeltenbrūni pelēku kažoku ar krēmkrāsas svītrām no deguna līdz sēžamvietai. Peles slīdēja starp zāles stiebriem īsiem pārskrējieniem, ilgi nogaidīdamas, attupušās uz dibena, mazās rozā ķepiņas sažņaugušas dūrītēs; degunteļi un ūsas raustījās, pārbaudot vēju, vai tuvumā nav ienaidnieka. Kad viņas tā sastinga starp zāles stiebriem, svītrainie kažoki, kas, pelēm kustoties, šķita tik koši un dekoratīvi, darbojās kā burvju apmetņi un līdzēja tām kļūt gandrīz neredzamām.
Pārliecinājušās, ka degunradžputni tiešām nozuduši (jo degunradžputni palaikam pret pelēm izturas neobjektīvi), viņas nopietni ķērās pie mērkaķu izšķērdīgi kaisīto augļu notiesāšanas. Atšķirībā no daudzām citām meža pelēm un žurkām, šim mazajām radībām bija ķildīga daba - sēdēdamas pakaļkājās, tās strīdējās par ēdienu un nozākāja viena otru smalkos, stabules skaņām līdzīgos sašutuma pīkstienos. Reizēm divas peles satikās pie viena augļa, un abas ieķērās tajā katra no sava gala, ar mazajām rozā pēdiņām atspērušās trūdos un raudamas kā trakas, lai pārspētu pretinieces tvērienu. Ja vīģe bija īpaši gatava, tā parasti padevās un pārtrūka uz pusēm, tā ka abas peles novēlās augšpēdus, katra saķērusi savu trofejas daļu. Tad abas miermīlīgi attupās sešas collas viena no otras un notiesāja savu porciju. Pa laikam, ja tās sabiedēja kāds negaidīts troksnis, peles palēcās gaisā sešu collu augstumā vai pat augstāk, it kā pēkšņi būtu parautas aiz aukliņas, tad atkrita zemē, modras un trīsošas nogaidīja, kamēr pārliecinājās, ka briesmas garām, un tad atsāka ķīvēšanos un plūkšanos par ēdamo.
Reiz es noskatījos īstu traģēdiju ar šīm svītrainajām pelēm, kas ķildojās starp pērtiķu atstātajām izēdām. No meža pēkšņi parādījās geneta. Tas ir viens no vingrākajiem un lieliskākajiem dzīvniekiem, kādus var ieraudzīt mežā - ar garu, lunkanu ķermeni kā zebiekstei un kaķa ģīmi. Tai ir skaists, zeltains kažoks, biezi noklāts ar melnu plankumu rakstu, un gara, melnbalti gredzenota aste. Geneta nav dzīvnieks, kuru parasti var ieraudzīt agrā rītā, jo viņas iecienītais medību laiks ir vakars vai nakts. Pieņemu, ka šai te bija gadījušās neveiksmīgas nakts medības, un tādēļ, rītam austot, viņa joprojām meklēja kaut ko vēdera piepildīšanai. Parādījusies zāliena malā un ieraudzījusi svītrainās peles, geneta cieši pieplaka zemei un tad metās uz priekšu tik līgani kā pludiņš, pārvarēdama attālumu līdz pelēm un nokļūdama grauzēju vidū, pirms vēl tās paguva aptvert, kas notiek. Kā parasti, peles palēcās gaisā un metās bēgt, traukdamās cauri zāles stiebriem kā mazi, korpulenti biznesmeņi svītrainos uzvalkos; taču geneta bija kustējusies gana ātri un atgriezās mežā, turēdama zobos divus mazus, ļenganus ķermenīšus, kas vēl nupat bija aprējuši viens otru īpašumtiesību dēļ uz kādu vīģi un rezultātā pametuši augli pārāk vēlu, lai atkāptos.
Tuvojoties dienas vidum, zem saules karstajiem stariem zeme iegrima klusumā, un pat nebeidzamā cikāžu dziesma šķita uzņemam miegainu toni. Bija siestas [2]laiks, un redzami tikai pavisam nedaudzi radījumi. Zālājā parādījās vienīgi sil- tummīlošie scinki, kas nolikās uz akmeņiem pagozēties vai lavījās pakaļ sienāžiem un siseņiem. Šīm mirdzošajām ķirzakām, kas bija tik gludas un spīdošas kā tikko nokrāsotas, āda izskatījās pēc simtiem sīku ķiršsarkanu, krēmkrāsas un melnu zvīņu mozaīkas. Scinki aši skraidīja starp zāles stiebriem, ķermeņiem vizuļojot saulē, tā ka viņi izskatījās pēc dīvainām raķetēm. Bez šiem reptiļiem praktiski nekā cita vairs nebija ko redzēt, pirms saule sāka slīdēt uz rietu un kļuva mazliet vēsāks, tāpēc šajā laiskuma brīdi es mēdzu apēst līdzpaņemto pārtiku un izpīpēt tik ļoti nepieciešamo cigareti.
Reiz, ieturot maltīti, es kļuvu par liecinieku neparastai komēdijai, kas likās nospēlēta īpaši man. Nepilnas sešas pēdas no tās vietas, kur es sēdēju stumbrā, no krūmāju biežņas lēni, centīgi un ļoti majestātiski izslīdēja milzīgs gliemezis ābola lielumā un rāpās pāri koka mizai. Es ēdu un apburts vēroju, kā gliemezis bez kādas redzamas muskuļu piepūles slīd pa mizu, kā ar apaļām, visai izbrīnītām acīm ragu galos izpēta ceļu un kā nosprauž maršrutu cauri miniatūrajai ainavai ar suņusēnēm un sūnām. Gliemezis, lēni un diezgan nedroši virzīdamies uz priekšu, atstāja uz stumbra parasto vizošo sliedi, un es pēkšņi pamanīju, ka pa šīm pēdām viņam seko viens no nežēlīgākajiem un asinskārākajiem dzīvnieciņiem, kādi vien sastopami Rietumāfrikas mežos.
Kuplie vīteņaugi tika pastumti malā, un uz baļķa lepni iz- soļoja sīks radījums, tik tikko cigaretes garumā, piķa melnā kažokā un ar garu, smailu degunu. Kā pielipis tas sekoja gliemeža sliedei, atgādinādams miniatūru medību suni. Tas bija meža cirslītis, kura drosme ir neticama un apetīte - brīnumaina un neizmērojama. Ja vispār ir kāds, kas dzīvo, lai ēstu, tad tas ir meža cirslītis. Izsalkuma brīdī tie pat vēsā mierā apēd cits citu. Savā nodabā purpinādams, cirslītis steigšus metās pakaļ gliemezim, un ļoti drīz panāca to. Izgrūdis spalgu pīkstienu, viņš uzklupa tai gliemeža daļai, kas bija izlīdusi no gliemežvāka pakaļpuses, un ielaida tajā zobus. Gliemezis, sajutis tik negaidītu un neceremoniālu uzbrukumu no muguras, izdarīja vienīgo, ko varēja darīt - strauji ievilkās čaulā. Šī kustība bija tik strauja un muskuļu saraušanās tik spēcīga, ka, gliemeža astei nozūdot zem čaulas, cirslīša galva atsitās pret to un tvēriens atslāba. Gliemežvāks, zaudējis līdzsvaru, nogāzās uz sāniem, un cirslītis, spiegdams no vilšanās, metās uz priekšu un stūma tajā galvu, cenzdamies atgūt atkāpjošos molusku. Tomēr gliemezis bija sagatavojies šādam uzbrukumam - čaulas spraugā cirslītis tika sagaidīts ar pēkšņu zaļganbaltu putu izvirdumu, kas uzburbuļoja ap uzbrucēja degunu un pārklāja galvu. Cirslītis pārsteigumā atrāvās atpakaļ, vēlreiz atsizdamies pret gliemežvāku. Gliemezis mazliet pazvārojās un tad sāniski ievēlās krūmājā pie baļķa. Cirslītis pa to laiku tupēja uz pakaļkājām, jukdams vai prātā aiz niknuma, neganti šķaudīja un pūlējās ar ķepiņām noslaucīt putas no sejas. Notikums bija tik komisks, ka es sāku smieties, un cirslītis, pametis ašu, izbiedētu skatienu manā virzienā, ielēca krūmājā un aizsteidzās. Negadījās bieži, ka siesta laikā mežā man laimējās izbaudīt šai līdzīgu scēnu.
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.