Džeralds Darels: SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM

Pēcpusdienā, kad karstums mazinājās, mežā atkal sākās rosība. Parādījās jauni vīģeskoku apmeklētāji - vāveres. Viens pāris acīmredzot ticēja, ka patīkamais apvienojams ar lietde­rīgo, jo ņēmās lakstoties - skraidīja un lēkāja pa vīģeskoka zariem, spēlēdams slēpšanos un mezdams kukuriņus. Reizu­mis vāveres pārtrauca savas nevaldāmās un enerģiskās izda­rības, lai klusi un svinīgi apsēstos, astes izklājušas pār muguru, un pamielotos ar vīģēm. Ja palaimējās, ēnām stiepjoties ga­rākām, varēja ieraudzīt kādu dukuru nākam padzerties pie strauta. Šīs mazās antilopes mirdzošos rūsganos kažokos ar garām kājām zīmuļa tievumā zagās cauri kokiem lēni un aiz­domīgi, ik pa brīdim apstājās un lielām, valgām acīm pētīja taku savā priekšā, šurpu turpu grozīdamas ausis un ieklausīda­mās meža skaņās. Bez trokšņa slīdēdamas caur strautmalas leknajiem augiem, tās parasti iztraucēja kādu no dīvainajām ūdenspelēm, kas tur barojās. Šiem mazajiem, pelēkajiem grau­zējiem bija iegarenas, diezgan muļķīgas sejas, lielas puscaur- spīdīgas ausis kā mūļiem un slaidas pakaļkājas, uz kurām tie reizēm lēkāja kā miniatūri ķenguri. Šajā vakara stundā ūdens- peles mēdza brist pa seklo ūdeni, kāsdamas ūdensaugus caur garajām priekšķepām un lasīdamas no tiem sīkus ūdens kukai­ņus, krabju mazuļus un gliemežus. Šajā laikā parādījās arī cita veida žurkas - droši vien visnervozākās, pompozākās un pie­mīlīgākās no visiem grauzējiem. Tās bija caurcaurēm tērpušās zaļganos kažokos, izņemot degunu un dibengalu, kas visai ne­iederīgi bija spilgtā lapsu sarkanumā, tāpēc izskatījās, it kā

žurkas valkātu sarkanas maskas un šortus. Vinu iemīļotais

medību lauks bija mīkstie trūdi starp augstajām lielo koku bal­sta saknēm. Viņas gāzelējās šurpu turpu, pīkstēdamas cita uz citu, rauša lapas, akmentiņus un zariņus, meklēdamas zem tiem paslēpušos kukaiņus. Šad tad žurkas aprima un, tupēdamas uz pakaļkājām, uzsāka sarunu aci pret aci; ūsām raustoties, viņas dedzīgi tērzēja un sapīkstējās žēlabainās balsīs, it kā izteiktu viena otrai līdzjūtību sakarā ar barības trūkumu šajā konkrē­tajā meža daļā. Bija brīži, kad žurkas, izošņājušas noteiktu zemes pleķīti, varen satraucās, skaļi pīkstēja un kā terjeri rakās iekšā mīkstajos trūdos. Visbeidzot viņas triumfēdamas izvilka zemes virsū kādu prāvu šokolādes krāsas vaboli, gandrīz tik lielu kā pašas. Tie bija cieti un ļoti spēcīgi insekti, un pelēm nācās pielikt milzu pūliņus, lai tos pieveiktu. Viņas apvēla vaboli uz muguras un tad steigšus knieba nost dzelkšņainās, spārdelīgās kājas. Kad upuris jau bija padarīts nekustīgs, seko­ja pāris ašu kodienu, un vabole bija pagalam. Tad mazā žurka attupās uz pakaļkājām, satvērusi vaboles ķermeni abās priekš- ķepās un ņēmās to ēst kā tādu klints bluķi, skaļi kraukšķinā­dama un reizēm sajūsmā apslāpēti iespiegdamās.

Kaut ari zālienā vēl bija gaišs, mežā jau kļuva tumšāks un bija grūti kaut ko saskatīt. Ja palaimējās, varēja uz mirkli pamanīt kādu nakts dzīvnieku dodamies medībās: gadījās, ka garām parikšoja nopietna un korpulenta otastes dzeloņcūka, kas steidzās savās gaitās, dzeloņiem čabot cauri lapām. Parā­doties nakts dzīvniekiem, vlģeskoki no jauna kļuva par cen­trālo objektu. Galago jeb bušbēbiji materializējās kā pasaku fejas uz burvja mājienu un sēdēja starp zariem, pētoši raudzī­damies ar lielām acīm kā apakštases. Savas mazās, cilvēka ro­kām apbrīnojami līdzīgās rociņas viņi bija šausmās sacēluši kā bariņš laumiņu, kas tikko atklājušas, cik pasaule ir apgrēcīga vieta. Bušbēbiji barojās ar vīģēm un reizēm palēcās augstu gaisā cauri zariem, nomedīdami garāmlidojošu mušu, kamēr tiem pāri galvām debesīs, kas jau pietvīka saulrieta krāsās, uz savu meža laktu aizlaidās pelēku papagaiļu pāris, sasvilpdamies un saūjinādamies trīsulīgās balsīs, kas atbalsojās mežā. Kaut kur tālumā ieskanējās pūču koris un šimpanžu bara naktsguļas troksnis - spiedzieni un maniakālu smieklu mežonīgās šaltis, no kurām mati sacēlās stāvus. Galago tobrīd bija nozuduši tik­pat aši un klusi kā uzradušies, un tumstošajās debesīs parādījās augļēdāju sikspārņu lielie, skrandainie mākoņi, tie plivinājās le­jup, izgrūzdami savus zvanīgos kliedzienus un ienira lapotnē, lai cīnītos par atlikušajiem augļiem. Viņu spārnu troksnis atgā­dināja simtiem lietussargu purināšanu starp kokiem. Sekoja vēl viens spalgs un histērisks šimpanžu kliegšanas izvirdums, un tad mežs kļuva pilnīgi tumšs, tomēr joprojām dzīvīgs - tajā vibrēja miljoniem sīku čaboņu, pīkstienu, dipoņu un ņurdoņu, nakts radījumiem pārņemot vadību.

Es pieslējos kājās, stīvs un krampju savilkts, un steberēju atpakaļ cauri mežam; mana kabatas lukturīša kvēlošana starp milzīgajiem, klusajiem stumbriem izskatījās aizkustinoši vārga un sīka. Šis tad nu bija tropiskais mežs, par kuru tiku lasījis kā par mežonīgu, bīstamu un netīkamu. Man tas šķita brīnišķīga un neticama pasaule, ko radījušas miljoniem sīku dzīvību, augi un dzīvnieki, katrs atšķirīgs un tomēr atkarīgs cits no cita kā gigantiska bilžu rēbusa daudzās sastāvdaļas. Man likās tik skumji, ka cilvēki joprojām pieķērušies saviem vecajiem uz­skatiem par džungļu nepievilcību, jo te taču bija vesela ma­ģiska, valdzinoša pasaule, kas gaidīja, lai to ievērotu, izpētītu un saprastu.

Britu Gviana, kas atrodas Dienvidamerikas ziemeļdaļa, ar saviem biezajiem tropiskajiem mežiem, līdzenajām savannām, robotajām kalnu grēdām un putojošajiem ūdenskritumiem, iespējams, ir viena no skaistākajām vietām pasaulē. Bet par vienu no lieliskākajām Gviānas daļām es uzskatu kriku pļavas. Šī šaurā piekrastes teritorija stiepjas no Džordžtaunas līdz Ve­necuēlas robežai; tūkstošiem upju un strautu te lauž ceļu lejup uz jūru, un, sasnieguši līdzenumu, izplešas miljonos kriku un sīku ūdensceļu, kas viz un mirdz kā dzīvsudraba pali. Veģetā­cijas ārkārtīgais sulīgums un daudzveidība pārvērtuši šo vietu par neticamu pasaku valstību. 1950. gadā es uzturējos Britu Gviānā, vākdams dzīvniekus Anglijas zoodārziem, un sešu šeit pavadīto mēnešu laikā viesojos savannas ziemeļu tropiskajos mežos un, protams, kriku pļavās, vajādams dīvainos radīju­mus, kas tās apdzīvo.

Par savu nometni kriku pļavās es izvēlējos sīku amerikāņu- indiāņu ciematu netālu no Santarosas; bija vajadzīgs divu dienu ilgs ceļojums, lai to sasniegtu. Vispirms ar motorlaivu lejup pa Esekvibo upi un plašākajām krīkām, kamēr sasniedzām vietu,

kur motorlaivas vairs netika uz priekšu, jo ūdens bija pārāk sekls un aizaudzis ar ūdensaugiem. Te mēs sēdāmies vienkoka kanoe, ko airēja mūsu mājas saimnieki - rāmie un apburošie indiāņi, un, atstājuši plato galveno kriku, ienirām sīko ūdens­ceļu labirintā. Tas bija viens no lieliskākajiem ceļojumiem, kādu vien varu atcerēties.

Dažas no krīkām, pa kurām mēs ceļojām, bija tikai kādas desmit pēdas platas, un ūdens virsmu pilnīgi apslēpa biezs klā­jiens lielu krēmkrāsas ūdensrožu ar maigi rožaini ietonētām ziedlapām, kā arī mazu paparžveida ūdensaugu, kas uz slaida stublāja cēla virs ūdens sīkus purpursārtus ziediņus. Kriku krasti bija biezi apauguši ar krūmājiem, un lielo koku nokare­nie zari veidoja pāri ūdenim dzīvu tuneli; zari bija apvīti ar garām, plīvojošām, zaļganpelēkas spāņu sūnas bārkstīm un spilgti sārtu un dzeltenu orhideju skupsnām. Ūdens bija tik biezā kārtā noklāts ar ūdensaugiem, ka, sēžot kanoe priekšgalā, varēja iedomāties, ka nedzirdami ceļojat pa ziediem pārpilnu zaļu pļavu, kas maigi viļņojas jūsu kuģa ķīļūdenī. Lieli, melni dzeņi ar koši sarkaniem cekuliem un bālganiem knābjiem skaļi tarkšķināja un pārmetās no koka uz koku, kaldamies ietru- nējušā mizā, un, ja gadījās iztraucēt dumpi, no niedrēm un krīkmalas augāja uzsprāga maza krāsu eksplozija - putns šāvās vertikāli gaisā, ar rožainajām krūtīm uzliesmodams debesīs kā negaidīta raķete.