Džeralds Darels - SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM

Jakanai kaimans nepatika, toties kaimanam bija radusies pārliecība, ka Dabas māte jakanu novietojusi ūdens baseinā, lai nedaudz papildinātu viņa diētu. Tomēr viņš bija jauns un nepieredzējis reptilis, tā ka viņa centieni pielavīties putnam un to nomedīt bija smieklīgi nepārprotami. Jakana iztipināja no krūmāja, kurā mēdza pavadīt labu daļu sava laika, un devās pāri ūdeņiem, mierīgi soļodama no vienas ūdensrozes lapas uz otru, garos pirkstus izstiepusi uz visām pusēm kā zirnekļa taus­tekļus, un lapas tikai pavisam viegli iegrima zem viņas svara.

Pamanījis jakanas tuvošanos, kaimans nekavējoties ienira, līdz virs ūdens rēgojās tikai acis. Peldot tuvāk un tuvāk putnam, ūdens virsmu nepāršķēla nekāda ņirboņa, taču kaimana galva rēgojās cauri ūdenim. Jakana, kas čakli līkņāja starp ūdens­augiem, meklēdama kāpurus, gliemežus un sīkas zivtiņas, reti kad pamanīja kaimana tuvošanos un droši vien būtu viegli kri­tusi tam par upuri, ja vien to nepaglābtu kāds apstāklis. Tiklīdz kaimans bija nonācis desmit vai divpadsmit pēdu attālumā no medījuma, viņš tā satraucās, ka nevis ienira dziļāk un tuvojās jakanai no apakšas, bet gan pēkšņi sāka mežonīgi kulstīt asti un traucās uz priekšu kā motorlaiva, saceldams tādus šļakstus, ka pat visaprobežotākais putns to pamanītu; tad jakana ar spal­giem trauksmes kliedzieniem pacēlās gaisā, mežonīgi vicinā­dama savus pureņu dzeltenos spārnus.

Kādu laiku es brīnījos, kāpēc jakana lielāko daļu dienas pavada niedrājā vienā ezera malā. Tomēr, izpētījis niedru lau­kumu, es atklāju iemeslu - atradu purvainajā zemē no ūdens­zālēm glīti veidotu sedziņu, uz kuras gulēja četras apaļas krēm- krāsas olas, bagātīgi klātas ar šokolādes brūniem un sudra­bainiem plankumiņiem. Putns droši vien bija tās perējis jau labi ilgi, jo dažas dienas vēlāk es atradu ligzdu tukšu un vēl pēc pāris stundām redzēju jakanu vedam savus mazuļus pirmajā pastaigā.

Jakana iznāca no niedrāja, izrikšoja uz ūdensrožu lapām, apstājās un paskatījās atpakaļ. Tad no niedrāja iznira viņas četri putnēni, kas savās zeltaini melnajās pūkās atgādināja milzīgas kamenes ar garām kājām un tieviem pirkstiem, traus­liem kā zirnekļu tīkli. Mazuļi rindā sekoja mātei, allaž palik­dami vienu lapu iepakaļ, un pacietīgi gaidīja, kamēr māte visu pārbaudīja, pirms devās uz priekšu. Viņi visi varēja sapulcēties uz vienas no lielajām šķīvjveida lapām un bija tik mazi un viegli, ka lapa zem kopējā svara iegrima pavisam nedaudz. Tiklīdz kaimans ieraudzīja putnēnus, viņš, protams, divkāršoja savus pūliņus, bet jakana bija ļoti vērīga māte. Viņa turēja savu perē­jumu tuvu krastam un, ja kaimans mēģināja tuvoties, mazuļi nekavējoties ienira no lapām ūdenī un brīnumainā kārtā pēc mirkļa jau atradās uz sauszemes.

Kaimans lika lietā visas sev zināmās metodes - piepeldēja, cik tuvu vien iespējams, nenododot sevi, vai arī ienira zem augu segas un tad pacēlās virspusē tā, ka ūdensaugi gandrīz pilnīgi nosedza viņa purnu un acis. Tur viņš pacietīgi gulēja, dažreiz pat pavisam tuvu krastam, droši vien cerēdams noķert jakanas, pirms tās aizklīst pārāk tālu. Veselu nedēļu viņš izmēģināja katru no šīm metodēm un tikai vienu reizi nonāca daudzmaz tuvu sekmīgam rezultātam. Tajā dienā kaimans bija pavadījis karstās pusdienlaika stundas, pilnīgi atklāti gulēdams ezera vidū un lēni riņķodams apkārt, lai varētu paturēt acīs visu, kas notiek krastā. Vēlu pēcpusdienā viņš piepeldēja pie ūdensaugu malas un pamanījās noķert mazu vardīti, kas bija sauļojusies ūdensrozes zieda vidū. Šī panākuma spārnots, kaimans pie­peldēja pie ūdensaugu plosta, kas bija nosēts ar sīkiem ziedi­ņiem, un panira zem tā. Tikai pēc pusstundu ilgiem nesek­mīgiem meklējumiem citās mazā ezera malās es nopratu, ka viņš paslēpies zem ūdenszālēm. Koncentrēju uz tām savu tāl­skati, un, kaut arī viss puduris nebija lielāks par durvīm, man vajadzēja vērot gandrīz desmit minūtes, lai kaimanu pama­nītu. Viņš bija gandrīz pašā centrā, un, iznirstot virspusē, starp viņa acīm bija nogūlusies ūdenszāļu virtene ar mazu rozā ziedu pušķīti virsū. Viņš izskatījās mazliet šķelmīgs, it kā būtu uzlicis galvā mazu, koķetu cepurīti; tomēr par slēptuvi tā kalpoja lieliski. Pagāja vēl pusstunda, līdz parādījās jakana, un tad sākās drāma.

Māte, kā jau parasti, pēkšņi iznira no niedrāja, izsmalcināti kājas cilādama, aizbrida pa lapām, pagriezās un sauca savu perējumu, kas iztipināja aiz viņas kā neparastu uzvelkamo rotaļlietu virtene; sadrūzmējušies uz ūdensrozes lapas, mazuļi apstājās un pacietīgi gaidīja turpmākos norādījumus. Māte lēni aizvadīja viņus tālāk ezerā un vienlaikus arī baroja. Viņa mēdza balansēt uz vienas lapas, noliekusies satvert otru lapu knābī, pacelt gaisā un pagriezt, kamēr lapa apvērsās ūdens virs­pusē otrādi. Parasti pie tās bija pieķēries milzīgs daudzums sīku kāpuru, dēļu, gliemežu un mazu vēžveidīgo. Putnēni sa- drūzmējās apkārt un aizrautīgi knābāja, uzlasīdami šos mazos cepetīšus, kamēr lapas apakša bija tīra; pēc tam visi pārvietojās uz nākamo.

Drīz vien es sapratu, ka māte vada savus lolojumus tieši uz ūdenszāļu klājienu, zem kura slēpjas kaimans, un atcerējos, ka tieši šī bija viena no jakanas iemīļotākajām medību vietām. Es tiku vērojis, kā viņa stāv uz lapām, velk no ūdens ārā smalkas paparžveida ūdenszāles garās, samudžinātās virtenēs un izklāj uz tuvējām lapām, lai mazuļi varētu darboties ap milzum dau­dzām mikroskopiskajām sīkbūtnēm, kas tajās slēpās. Es biju pārliecināts - ja māte tik ilgi spējusi izvairīties no kaimana, viņa to pamanīs arī šoreiz, taču, kaut arī jakana bieži apstājās un lūkojās apkārt, viņa tomēr turpināja vedināt mazuļus ar­vien tuvāk kaimana paslēptuvei.

Es biju nokļuvis grūtā stāvoklī. Biju pārliecināts - kaimans neapēdīs ne jakanu, ne viņas mazuļus, ja vien es spēšu palīdzēt, bet nesapratu, ko iesākt. Putns bija pieradis pie cilvēku sa­celtiem trokšņiem un nemaz nepievērsa tiem uzmanību, tātad no plaukstu sišanas nebūtu nekāda labuma. Nebija arī nekādas iespējas piekļūt tuvāk - scēna norisinājās ezera pretējā pusē, un būtu vajadzīgas desmit minūtes, lai tur nokļūtu, un tad jau būtu par vēlu, jo jakana bija vairs tikai kādu divdesmit pēdu attālumā no kaimana. Kliegt nebija jēgas, akmeņu mešanai par tālu, tā ka nespēju neko darīt - vien sēdēt kā pielīmēts, blenzt tālskatī un zvērēt, ka nogalināšu kaimanu, ja viņš piedursies kaut pūciņai uz manas jakanu ģimenes galvas. Un tad es pēk­šņi atcerējos par bisi.

Protams, es atrados pārāk tālu, lai šautu uz kaimanu: pirms lādiņš sasniegtu ezera otru malu, tas būtu tiktāl izkliedējies, ka viņam trāpītu vienīgi dažas skrotis, toties viegli varētu noga­lināt kādu no putniem, kurus es centos aizsargāt. Taču man ienāca prātā, ka jakana, cik zinu, nekad nebija dzirdējusi bises troksni, tāpēc šāviens gaisā varētu viņu nobiedēt un likt aizvest mazuļus drošībā. Iemetos būdā un atradu bisi, tad vienu vai divas agonizējošas minūtes centos atcerēties, kur esmu iegrū­dis patronas. Visbeidzot atklāju, ka bise ir pielādēta, un stei­dzos atpakaļ uz savu novērošanas punktu. Iespiedis bisi pa­dusē, stobru pavērsis pret mīksto zemi sev zem kājām, es ar otru roku pacēlu tālskati pie acīm un lūkojos pāri ezeram, lai pārliecinātos, vai esmu ieradies laikā.

Jakana tikko bija sasniegusi ūdensrozes, kas atradās vistu­vāk ūdenszāļu paklājam. Putnēni bija sadrūzmējušies uz lapas tieši aiz viņas. Jakana noliecās, satvēra lielu ūdenszāļu virteni un izvilka uz lapas, un šajā mirklī kaimans, kas atradās tikai kādas četras pēdas tālāk, pēkšņi izslējās no savas zāļu un ziedu ligzdas, joprojām ar smieklīgo micīti galvā, un rāvās uz priekšu. Tajā pašā mirkli es izšāvu no abiem stobriem reizē, un šāviena atbalss nodārdēja pāri ezeram.