Džeralds Darels - SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM

Nezinu, vai jakanu izglāba mana rīcība vai pašas apķērība, bet viņa ārkārtīgā ātrumā pacēlās spārnos tieši tajā mirklī, kad kaimana žokļi sacirtās un pāršķēla lapu uz pusēm. Jakana lai­dās lejup pāri kaimana galvai; reptilis līdz pusei izlēca no ūdens un centās viņu sagrābt (es dzirdēju žokļus noklabam). Viņa aizlidoja, mežonīgi ķērkdama, taču neskarta.

Uzbrukums bija tik pēkšņs, ka māte acīmredzami nebija devusi mazuļiem nekādas komandas, un pa to laiku tie tupēja pieplakuši pie ūdensrozes lapas. Tagad mātes kliedzieni pa­mudināja putnēnus darboties; viņi metās pāri bortam, un kai­mans tiem pakaļ. Kad viņš sasniedza notikuma vietu, mazie bija zem ūdens, tāpēc ienira arī kaimans; ūdens ņirbas pama­zām norima un ezera virsma kļuva rāma. Es bažīgi vēros ap­kārt, kamēr jakanu māte, satraukti klaigādama, riņķiem vien lidoja virs ezera. Beidzot viņa nozuda niedrājā, un tajā dienā es viņu vairs neredzēju. Patiesībā neredzēju arī kaimanu. Man bija šausmīga nojausma, ka viņa centieni noķert mazos pūku kamoliņus vainagojušies panākumiem, kamēr tie izmisīgi pel­dēja zem ūdens, un es visu vakaru plānoju atriebību.

Nākamajā rītā es apgāju apkārt ezeram līdz niedrājam un tur sev par lielu prieku atradu jakanu kopā ar trīs diezgan no­mākta izskata mazuļiem. Izmeklējos ceturto, bet to nekur ne­redzēja, tā ka bija skaidrs - kaimanam daļēji paveicies. Man par izbailēm, iepriekšējās dienas pieredze jakanu nebija no­biedējusi, un viņa no jauna veda savu perējumu uz ūdens­rozēm; visu atlikušo dienu man sirds kāpa pa muti laukā, viņus vērojot. Kaut arī no kaimana nebija ne miņas, es pava­dīju vairākas nervozas stundas, un pret vakaru sapratu, ka ne­spēju to izturēt. Aizgājis uz ciematu, aizņēmos kanoe, kuru divi indiāņi laipni nogādāja līdz ezeram. Tikko satumsa, es apbru­ņojos ar spēcīgu kabatas lukturīti un garu nūju ar slidošu auk­las cilpu galā un devos kaimana meklējumos. Kaut arī ezers bija tik mazs, pagāja vesela stunda, pirms atradu viņu guļam virs­pusē līdzās dažām ūdensrozēm. Kad kaimanu ķēra lukturīša gaismas kūlis, viņa acis iemirdzējās kā rubīni. Ar vislielāko piesardzību es virzījos tuvāk un tuvāk, līdz varēju nolaist cilpu zemāk un uzmanīgi pārvilkt kaimana galvai, kamēr tas, gais­mas apžilbināts vai nohipnotizēts, gulēja pavisam mierīgi. Tad es strauji savilku cilpu un ierāvu ķepurojošos un raustošos ķer­meni laivā, - kaimans, kaklu piepūtis, izgrūda dobjus, skaļus niknuma rējienus un klabināja žokļus. Ievīstīju reptili maisā un nākamajā rītā aizvedu pa krīkām piecas jūdzes tālāk un palaidu vaļā. Viņš tā arī nespēja atrast ceļu atpakaļ, un visu atlikušo laiku, ko pavadīju applūdušās ielejas būdā, es mēdzu sēdēt un ar patiku vērot, kā mana rožu rikšotāju ģimenīte lai­mīgi slaistās pa ezeru, meklēdama pārtiku; un neizjutu satrau­kumu ik reizi, kad vējpūsma saņirbināja koši dzeltenbrūnos ūdeņus.

Mani vienmēr apbūris tas, kā dzīvnieki izturas un kā viņi tiek galā ar problēmām. Turpmākajos aprakstos esmu centies attēlot dažas no tām apbrīnojamajām metodēm, ar kādām dzīvnieki sameklē sev partneri, kā tie sevi aizsargā vai kā būvē sev mājokļus.

Neglītam, atbaidošam dzīvniekam, tāpat kā neglītam, atbai­došam cilvēkam, vienmēr piemīt arī zināma pievilcība. Un viena no visatbruņojošākajām parādībām dzīvnieku pasaulē ir pēkšņa saskaršanās ar ļoti neglīta vai atbaidoša radījuma iztu­rēšanos visapburošākajā un valdzinošākajā veidā: spīļaste gluži kā vista attupstas uz sava olu perēkļa un rūpīgi savāc tās vien­kopus, ja esat bijis tik ļaunprātīgs, ka tās izsvaidījis; zirneklis, kas iekutinājis savu mīļoto transā, piesardzības nolūkos ievīsta to zīda pavedienos, lai viņa nepamostos un pēc kopošanās to neaprītu; jūras ūdrs rūpīgi iesien sevi jūraszāļu gultā, lai varē­tu mierīgi gulēt, nebaidoties, ka plūdmaiņas vai straumes to aiznesīs pārāk tālu prom.

Atceros - reiz, kad biju pavisam jauns, es Grieķijā sēdēju mazas, lēnas upītes krastos. Pēkšņi no ūdens izrāpoja kukainis, kas izskatījās kā tikko ieradies no citas pasaules. Viņš veica grūtu ceļu augšup pa niedres stublāju. Radījumam bija lielas, izvalbītas acis, sačokurojies ķermenis, kas balstījās uz zirnekļa kājām, un pāri tā krūtīm bija pārmests dīvains, rūpīgi salocīts rīks, kas izskatījās pēc marsiešu akvalanga. Kukainis uzmanīgi rāpās augšup pa niedri, kamēr karstā saule žāvēja viņa atbai­došo ķermeni. Tad viņš apstājās un šķita iegrimstam transā. Radījuma pretīgais izskats apbūra un arī ieinteresēja, jo tajā laikā mana interese par dabaszinībām bija tikpat liela kā zinā­šanu trūkums, tādēļ es viņu nepazinu. Pēkšņi ievēroju, ka radījums, kas tagad bija viscaur nožuvis un kļuvis riekstbrūns, mugurpusē pārplīsis pa vidu pušu, un ka dzīvnieks no iekšie­nes it kā cenšas izkļūt ārā. Minūtēm ritot, pūliņi kļuva dru­džaināki un sprauga pletās plašāka, un drīz vien radījums izvil­kās no savas neglītās čaulas brīvībā; viņš bezspēkā izrāpās uz meldra, un es sapratu, ka tā ir spāre. Tās ķermenis bija mīksts, spārni joprojām slapji un dīvainās dzimšanas saņurcīti, bet es redzēju, ka saule dara savu darbu - spārni izžūst stingri un cieti, trausli kā sniegpārsliņas un tik komplicēti kā katedrāles logi. Arī ķermenis saspringa un kļuva brīnišķīgi debeszils. Spāre pāris reižu nošvīkstināja spārnus, mirdzinot tos saulē, tad grīļīgi aizlidoja, atstādama savas kādreizējās būtības nepie­vilcīgo čaulu, joprojām pieķērušos stublājam.

Es nekad agrāk nebiju redzējis šādu pārvērtību, un, kamēr apbrīnā blenzu uz neglīto čaulu, kas bija kalpojusi par māj­vietu šim brīnišķīgi mirdzošajam kukainim, es nozvērējos ne­kad mūžā nespriest par dzīvnieku pēc tā izskata.

Lielākā daļa dzīvnieku uztver aplidošanu ļoti nopietni, un gadsimtu gaitā daži no tiem izstrādājuši fascinējošus paņēmie­nus, kā piesaistīt sev iepatikušos mātīti. Tie uzaudzējuši mul­sinošu daudzumu spalvu, nagu, izaugumu un pakakļu, attīs­tījuši apbrīnojamu krāsu, rakstu un smaržu daudzveidību, to visu izmantojot partneres iegūšanai. Neapmierinoties ar to vien, reizēm tēviņš atnes mātītei dāvanu vai demonstrē ziedu šovu, vai intriģē viņu ar akrobātisku uzstāšanos, deju vai dziesmu. Kad dzīvnieki aplido, tie ieliek šajā procesā visu sirdi un dvē­seli un, ja nepieciešams, ir pat gatavi mirt.

Dzīvnieku pasaulē Elizabetes laikmeta mīlētāji, protams, ir putni: tie fantastiski ģērbjas, tie dejo, pozē un ir gatavi jebkurā mirklī dziedāt madrigālu vai duelēties līdz nāvei.

Visslavenākie ir paradīzes putni, jo tiem ne tikai ir vieni no viskrāšņākajiem aplidošanas tērpiem pasaulē, bet viņi tos arī lieliski izrāda.

Piemēram, karaliskais paradīzes putns. Reiz man palaimē­jās redzēt vienu no viņiem Brazīlijas zoodārzā. Tur milzīgā brīvdabas putnu mājā, pilnā ar tropiskiem augiem un kokiem, dzīvoja trīs karaliskie paradīzes putni - divas mātītes un tēviņš. Tēviņš bija apmēram strazda lielumā ar samtainu, oranžu galvu, kas spilgti atšķīrās no sniegbaltās krūtežas un koši sar­kanās muguras; spalvas bija tik spožas kā tikko nopulētas. Putna knābis bija dzeltens, kājas - brīnišķīgi kobaltzilas. Sānu spalvas bija garas, kā jau parasts pārošanās sezonā, un astes vidējais slaido spalvu pāris izstiepies desmit collu garumā. Spalvas bija cieši sarullētas kā pulksteņa atsperes, un katras šīs spirālei līdzīgās spalvas galā mirdzēja smaragdzaļš disks. Astes slaidās atsperes trīsēja un raustījās pie katras kustības, un zaļie diski to galos mirdzēja un dzirkstīja saulē. Tēviņš tupēja uz gara, kaila zara, un abas mātītes viņu vēroja, apmetušās tuvējos krūmos. Pēkšņi viņš mazliet piepūtās un izgrūda pārsteigtu kliedzienu, kaut ko vidēju starp smilkstu un vaukšķienu. Kādu minūti tēviņš klusēja, it kā novērtēdams, kādu efektu šī skaņa radījusi abās mātītēs, taču tās turpināja sēdēt un bez emocijām viņu vērot. Viņš uz zara pāris reižu pakniksēja, iespējams, lai ierosinātu mātīšu uzmanību, tad pacēla spārnus virs muguras un mežonīgi savicināja, it kā nupat grasītos pacelties trium­fējošā lidojumā. Viņš atpleta tos labi plati un izvirzīja uz priekšu, tā ka galva pilnīgi paslēpās spalvās. Tad viņš spārnus vēlreiz sacēla, mežonīgi savicināja un izrieza, lai apžilbinātu abas skatītājas ar savu brīnišķīgo, sniegbalto krūtežu. Tēviņš izgrūda jauku, melodisku trelli, kamēr garās sānu spalvas pēk­šņi pašāvās uz augšu kā brīnišķīga pelnu pelēka, dzeltenbrūna un smaragdzaļa strūklaka, kas visu dziesmas laiku sīki trī­suļoja. Viņš pacēla savu īso asti un piespieda cieši pie muguras, tā ka abas spirālveida spalvas pārliecās pāri viņa galvai un smaragdzaļie diski nokārās abpus dzeltenajam knābim. Ķer­menim šūpojoties uz priekšu un atpakaļ, abi diski šūpojās līdzi kā svārsti un izskatījās, ka putns ar tiem žonglē. Viņš cilāja galvu un dziedāja pilnā sparā, kamēr zaļie diski virpuļoja šurpu turpu.