Džeralds Darels - SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM

Abas mātītes izskatījās pilnīgi vienaldzīgas. Viņas tupēja krūmos un veltīja tēviņam vieglu interesi kā pāris mājsaim­nieču dārgā modes skatē, kuras gan apbrīno modeļus, tomēr saprot, ka nav cerību tos nopirkt. Tad tēviņš, it kā cenzdamies pēdējiem spēkiem iesvelt savā publikā zināmu entuziasmu, pēkšņi uz zara apsviedās apkārt un, nodemonstrējis savu brī­nišķīgo, sarkano pēcpusi, pieplaka pie zara ar plaši atvērtu knābi - mutes iekšpuse izrādījās koši ābolzaļa un tik spīdīga kā tikko nokrāsota. Viņš palika šādā stāvoklī un dziedāja, knābi atplētis; tad pamazām dziesma noklusa un brīnišķīgās sānu spalvas, pārstājušas trīsēt un raustīties, noplaka. Kādu mirkli tēviņš izstiepies tupēja uz zara un vēroja mātītes. Tās blenza uz viņu nogaidoši, kā cilvēki, kas izbaudījuši vienu labu burvju mākslinieka triku un tagad cer skatīt nākamo. Tēviņš vairākas reizes sīki iečiepstējās, tad no jauna izplūda dziesmā un pēkšņi krita uz priekšu, palikdams karājamies zem zara. Joprojām dziedādams, viņš plati ieplēta spārnus un pastaigājās šurpu turpu ar galvu uz leju. Šis akrobātiskais priekšnesums šķita pirmo reizi ieinteresējam vienu no mātītēm, jo viņa jautājoši pielieca galvu uz vienu pusi. Es nekādi nevarēju saprast, kā viņas spēj palikt vienaldzīgas, jo mani tēviņa dziesma un krāsas bija apbūrušas un savaldzinājušas. Kādu minūti vai divas pa­staigājies šurpu turpu, viņš cieši sakļāva spārnus un ļāva ķer­menim brīvi nokarāties, viegli šūpodamies no vienas puses uz otru, pilnā kaklā sparīgi dziedādams. Viņš izskatījās pēc dīvaina tumšsarkana augļa, kas piestiprināts pie zara ar ziliem kātiņiem un viegli šūpojas vējā.

Šajā brīdī vienu no mātītēm pārmāca garlaicība, un viņa aizlidoja uz putnu mītnes pretējo galu. Tikmēr otra mātīte, galvu pieliekusi, cieši vēroja tēviņu. Strauji savēcinājis spārnus, tēviņš atgriezās stāvus pozīcijā uz zara, izskatīdamies mazliet pašapmierināts - manuprāt, pelnīti. Tagad es aizrautīgi gai­dīju, kas notiks tālāk. Tēviņš stāvēja pilnīgi nekustīgi, spalvas saulē mirdzinādams, un mātīte nepārprotami uzbudinājās. Es nešaubījos, ka fantastiskā aplidošana, kas bija tik pēkšņa un brīnišķīga kā daudzkrāsaina uguņošana, ir viņu savaldzinājusi. Mātīte nudien šķita kā spārnos. Es nodomāju, ka viņa grasās aplaimot tēviņu par šo priekšnesumu un abi nekavējoties uz­sāks laulības dzīvi. Bet, man par pārsteigumu, viņa tikai pārli­doja uz zaru pie tēviņa, uzknāba mazu vabolīti, kas bija bez­mērķīgi klaiņojusi pa zaru, un, apmierināti ieklukstējusies, ar vabolīti knābī aizlidoja uz mītnes pretējo malu. Tēviņš pie­pūtās un it kā samierinājies ņēmās post spalvas; es nodomāju, ka šīm mātītēm jābūt sevišķi cietsirdīgām vai pilnīgi bez māk­slinieciskām izjūtām, ja tās spēj pretoties tādam priekšnesu­mam. Man bija žēl tēviņa, kura apbrīnojamajai aplidošanai jāpaliek neapbalvotai. Tomēr mana līdzjūtība bija veltīga, jo tēviņš ar prieka spiedzienu atrada vēl vienu vaboli un laimīgs ņēmās sist to pret zaru. Viņš acīmredzot nemaz neskuma, ka ticis atraidīts.

Ne visi putni ir tik labi dejotāji kā paradīzes putni, ne arī tik krāšņi ģērbti, toties apveltīti ar apburošu oriģinalitāti, ar kādu tuvojas pretējam dzimumam. Piemēram, lapeņputns. Manu­prāt, viņam piemīt viena no tīkamākajām aplidošanas meto­dēm pasaulē. Satīna lapeņputni, piemēram, nepavisam ne­izskatās iespaidīgi: viņi ir apmēram strazda lielumā un klāti tumši zilām spalvām ar metālisku spīdumu, kad uz tām krīt gaisma. Atklāti sakot, lapeņputns izskatās kā tērpies zilā, no vecuma spīdīgā sarža uzvalkā, un tā vien liekas, ka ar tik trū­cīgu garderobi viņa izredzes savaldzināt mātīti līdzinās nullei.

Bet šis putns to panāk ar ārkārtīgi viltīgu ietaisi: viņš būvē buduāru.

Reiz man palaimējās redzēt, kā lapeņputns būvē savu mīlas templi. Ari tas notika zoodārzā. Lapeņputns bija izvēlējies divus prāvus zāles kumšķus putnu mītnes vidū un rūpīgi attī­rījis lielu apli ap tiem. Tad viņš bija sanesis sīkus zariņus, zāles stiebrus un salmu galus un centīgi ieaudis tos zālē, tā ka izvei­dojusies konstrukcija atgādināja tuneli. Šajā stadijā es pirmo reizi ievēroju, ko putns dara, un tobrīd lapeņputns, pabeidzis būvēt savu mazo nedēļas nogales kotedžu, noņēmās ar tās iz­greznošanu. Pirmie greznumpriekšmeti bija divi tukši glie­mežvāki, tiem sekoja sudraba papīrs no cigarešu paciņas, kaut kur pacelts vilnas kumšķis, seši krāsaini oļi un auklas gals ar gabaliņu zīmoglakas uz tā. Es nojautu, ka lapeņputnam pa­tiktu vēl kādi rotājumi, tādēļ sagādāju tam vēl dažas krāsainas vilnas šķipsnas, vairākus raibus jūras gliemežvākus un pāris

autobusa biļešu.

Lapeņputns bija sajūsmā. Viņš pienāca pie dzīvžoga, uz­manīgi paņēma piedāvātos rotājumus man no rokām un tad lēkšoja atpakaļ uz savu buduāru, lai tos piestiprinātu. Kādu minūti celtnieks stāvēja un cieši vēroja dekorējumus, tad pa­lēca uz priekšu un iegrozīja autobusa biļeti vai vilnas šķipsnu pēc paša domām mākslinieciski vispareizākajā pozīcijā. Kad buduārs bija pabeigts, tas nudien izskatījās ļoti pievilcīgs un dekoratīvs. Lapeņputns stāvēja buduāra priekšā, posdams spal­vas, izstiepis vienu spārnu, it kā ar lepnumu norādītu uz savu meistardarbu. Tad viņš pamanevrēja šurpu turpu pa mazo tu­neli, sakārtoja dažus gliemežvākus un no jauna ņēmās pozēt ar izstieptu spārnu. Viņš nudien bija smagi strādājis pie sava buduāra, un man bija viņa žēl, jo visi pūliņi izrādījās veltīgi: lapeņputna partnere pirms kāda laika bija pēkšņi nobeigusies, un tēviņš tagad mitinājās kopā ar pāris klaigājošām žubītēm, kuras neizrādīja ne mazāko interesi ne par viņa arhitekta spējām, ne par izstādītajiem mājsaimniecības dārgumiem.

Savvaļā satīna lapeņputns ir viens no nedaudzajiem put­niem, kas izmanto darbarīku, jo reizēm viņš apglezno sava bu­duāra konstrukcijā iekļautos zariņus ar koši krāsainu ogu sulu un slapju kokogli, izmantojot kāda šķiedraina materiāla ga­balu par otu. Diemžēl tobrīd, kad es šo faktu atcerējos un iedomājos apgādāt savu lapeņputnu ar zilas krāsas podiņu un vecas auklas gabalu - lapeņputniem sevišķi patīk zilā krāsa -, viņš bija zaudējis interesi par buduāru un pat pilna cigarešu paciņu etiķešu kolekcija, kurās attēlotas karavīru uniformas gadsimtu gaitā, nespēja no jauna atmodināt viņa entuziasmu.

Citas lapeņputnu pasugas pārstāvis veido vēl iespaidīgākas būves - četras līdz sešas pēdas augstas, kraujot sīkus zariņus apkārt diviem kokiem un tad no vīteņaugiem klājot jumtu. Iekšpusi tas rūpīgi izliek ar sūnām, bet ārpusi dekorē ar orhi­dejām, jo šim lapeņputnam noteikti ir dārga gaume. Buduāra priekšā viņš izveido mazu gultiņu no zaļām sūnām, kurā no­vieto viskošākās ogas un puķes, kādas vien spēj atrast; būdams izsmalcināts putns, viņš tās rūpīgi katru dienu atjauno un no­vītušās dekorācijas kārtīgi saliek kaudzē neredzamā vietā aiz buduāra.

Zīdītāju vidū tāda izrādīšanās, protams, nav sastopama. Visā visumā zīdītāju attieksme pret mīlas lietām šķietas vairāk piezemēta, pat moderna.

Kad es strādāju Vipsneidas zoodārzā, man bija iespēja no­vērot tīģeru lakstošanos. Tīģeriene bija kautrs, padevīgs radī­jums, kas verdziski pazemojās, kad vien tēviņš uzrūca - līdz iestājās pārošanās sezona. Tad viņa pēkšņi kļuva gražīga un bīstama, pilnībā apzinājās savu pievilcību, vienīgi uzsita cenu.