Džeralds Darels - SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM

Arhitektūra dzīvnieku pasaulē ir ļoti daudzveidīga. Pro­tams, dažiem no viņiem ir tikai miglains priekšstats par pie­mērota mājokļa celtniecību, tomēr citi prot būvēt viskompli­cētākās un burvīgākās mājas. Dīvaini, cik daudzveidīgi mēdz būt pat visradniecīgāko dzīvnieku mājokļu stili, novietojums un izmēri, kā arī būvniecībai izmantojamie materiāli.

Putnu pasaulē, protams, atrodamas visu izmēru un formu mājas. Tās variē no drēbniekputna lapu šūpuļa līdz imperator- pingvīniem, kas pavisam atteikušies no domas par ligzdu, jo viņiem nav nekādu būvmateriālu, izņemot sniegu. Ola tiek vienkārši nēsāta uz lielajām, plakanajām pēdām un to, līdzīgi somaiņa kabatai, apklāj pingvīna vēdera āda un spalvas. Arī Āfrikas audējputniņu vidū ligzdu daudzveidība ir apbrīnoja­ma. Viena audējputniņu suga dzīvo kopienā, kas būvē tik lielu ligzdu kā puse siena kaudzes, diezgan līdzīgu daudzdzīvokļu mājai, kurā katram putnam ir savs ligzdošanas dobums. Šajās gigantiskajās ligzdās reizēm var atrast visdažādāko radījumu kopumu, kas tur mitinās kopā ar likumīgajiem iemītniekiem. Tur labprāt uzturas čūskas, arī bušbēbiji un vāveres. Viena tāda ligzda, ja to sadalītu pa daļām, varētu atklāt visneparastāko iemītnieku daudzveidību. Nav brīnums, ka zināmos gadījumos koki pat nolūzuši zem šo kolosu svara. Parastais Rietumāfrikas audējputniņš būvē glītu, apaļu ligzdu kā mazu groziņu, kas savīts no palmu šķiedrām. Arī šie putni dzīvo kopienās un pie­karina savas ligzdas pie katra pieejamā zara, līdz koks izskatās kā rotāts ar neparastas formas augļu virtenēm. Ligzdu brīniš­ķīgie, spalgi trallinošie iemītnieki viscilvēciskākajā veidā mēdz lakstoties, dēt olas, barot jaunuļus un ķildoties ar kaimiņiem, tā ka tas viss kopā izteikti atgādina savdabīgu municipālo īpa­šumu.

Lai uzbūvētu savas ligzdas, šie putniņi kļuvuši ne tikai par lietpratīgiem audējiem, bet arī par mezglu sējējiem, jo ligzdas ir ļoti stingri piestiprinātas pie zara, un vajadzīgs liels spēks, lai tās norautu. Es reiz vēroju, kā audējputniņš sāk būvēt ligzdu; tas bija aizraujošs priekšnesums. Putniņš bija nolēmis, ka lig­zdai jākarājas pie tieva zariņa koka vidū, un ieradās izraudzī­tajā vietā, nesdams knābī garu palmu šķiedras strēmeli. Viņš nolaidās uz zara, kas tūlīt pat sašūpojās uz priekšu un atpakaļ, tā ka putnam nācās saplivināt spārnus, lai noturētu līdzsvaru. Beidzot juzdamies stabils, putniņš ņēmās žonglēt ar palmu šķiedru, kamēr turēja knābī tās vidu. Tālāk viņš centās to aptīt ap zaru tā, lai abi šķiedras gali nokarātos vienā zara pusē, bet pārlocījums - otrā. Zars joprojām šūpojās, un šķiedra divas reizes nokrita zemē; celtniekam nācās lidot lejā, lai to paceltu, bet galu galā viņam izdevās uzlikt šķiedru tā, ka tā nokarājās pāri zaram pēc viņa gaumes. Tad viņš nolika vienu kāju uz šķiedras, lai noturētu to uz vietas, bīstami tālu noliecies uz priekšu, izvilka cauri cilpai abus brīvos galus no vienas zara malas otrā un cieši pievilka. Pēc tam putniņš aizlidoja pēc citām šķiedrām un atkārtoja priekšnesumu. Tādā pašā garā viņš turpināja darboties visu dienu, kamēr uz vakara pusi bija zaram apsējis kādas divdesmit vai trīsdesmit šķiedras, kuru gali nokarājās uz leju kā bārda.

Diemžēl ligzdas būvniecības pārējās stadijas es palaidu ga­rām un vēlāk atradu to jau tukšu, jo putns acīmredzot bija iz­audzinājis savus mazuļus un no mājokļa izvācies. Ligzdai bija blašķes forma - mazs, apaļš ieejas caurums, ko apsargāja sa­pītu šķiedru lievenītis. Es pamēģināju noraut ligzdu no zara, bet tas nebija iespējams, un galu galā man nācās nolauzt visu zaru. Tad es mēģināju pārplēst ligzdu uz pusēm, lai izpētītu iekšpusi. Taču palmu šķiedras bija savītas un sasietas tik kom­plicēti, ka bija vajadzīgs ilgs laiks un visi mani spēki, pirms spēju to izdarīt. Tā bija tiešām neticama konstrukcija, ja ņem vērā, ka putna vienīgie darbarīki ir knābis un kājas.

Pirms četriem gadiem viesojoties Argentīnā, es ievēroju, ka gandrīz katrs koka stumbrs vai dzelzceļa stabs pampā izgrez­nots ar savādu māla veidojumu apmēram futbola bumbas lie­lumā un formā. Vispirms es šos veidojumus noturēju par ter­mītu mājokļiem, jo tie ļoti atgādināja šos Rietumāfrikas aina­vas parastos elementus. Tikai tad, kad es uz viena no tiem ieraudzīju tupam mazu, tuklu putniņu sarkanrīklītes lielumā ar rūsganu muguru un pelēku krūtežu, sapratu, ka bumbas ir mūrniekputna [3] ligzdas.

Tiklīdz atradu tukšu ligzdu, es to uzmanīgi pārcirtu uz pusēm un biju apburts par meistarību, ar kādu tā būvēta. Mit­ras dūņas bija samaisītas ar sīkiem sausas zāles un sakņu gaba­liņiem un spalvām, lai padarītu tās par betonu. Ligzdas malas bija apmēram pusotru collu biezas. Ārpuse bija atstāta raupja - tāda kā neapmesta - toties iekšpuse nopulēta gluda kā stikls. Ieeju ligzdā veidoja mazs, arkveidīgs caurums - gandrīz kā baz­nīcas durvis, kas veda uz šauru gaiteni, kurš liecās visapkārt ligzdas ārmalai un beidzot noveda apaļā, ar sausām saknēm un spalvām izpolsterētā kambarī. Visa būve kopumā atgādināja gliemežnīcu.

Kaut arī es meklēju plašā apkaimē, man nelaimējās atrast nevienu ligzdu, kas būtu tikko iesākta, jo vairošanās sezona jau ritēja pilnā sparā. Taču es atradu vienu pusgatavu ligzdu. Mūr- niekputni Argentīnā ir ļoti parasti un ar savām kustībām un veidu, kādā noliec galvu un uzlūko jūs ar spožām, tumšām acīm, tie man ļoti atgādināja Anglijas sarkanrīklītes. Pāris, kas būvēja ligzdu, nepievērsa man ne mazāko uzmanību, kamēr vien es paliku apmēram divdesmit pēdu attālumā, kaut arī laiku pa laikam tie pielidoja man klāt un cieši uzlūkoja, nopē­tīdami ar piešķiebtu galvu, bet pēc tam tie saplivināja spārnus, it kā paraustot plecus, un atgriezās būvlaukumā. Ligzda, kā jau teicu, bija puspabeigta: pamatne cieši piebetonēta pie žoga staba, ārsienas un gaiteņa iekšsienas kādas četras vai piecas col­las augstas. Bija atlicis tikai nosegt būvi ar kupolveida jumtu.

Tuvākā dūņu atrašanās vieta bija apmēram pusjūdzes attā­lumā, seklas lagūnas malā. Putni mēdza rosīgi, diezgan manie­rīgi lēkāt pa ūdensmalu, ik pēc pāris pēdām pārbaudīdami dūņas. Tām vajadzēja būt pilnīgi pareizā konsistencē. Atraduši piemērotu vietu, abi sāka aizrautīgi lēkāt tai apkārt, uzlasīdami sīkas saknītes un zāles gabaliņus, kamēr knābji bija pilni un izskatījās, ka abiem pēkšņi izaugušas garas valzirga ūsas. Tad putniņi nesa šos konstrukcijas materiālus uz dūņu pleķi un ar prasmīgām manipulācijām, neizlaižot materiālus no knābjiem, uzņēma tajos arī lielu daudzumu dūņu. Ar īpatnējām knābju kustībām tie salipināja abus materiālus kopā, kamēr valzirga ūsas izskatījās kā piedzītas ar dubļiem. Tad ar apslāpētu trium­fa saucienu mūrnieki laidās atpakaļ uz ligzdu. Tur materiālu saišķis tika novietots pareizajā vietā, ieknābāts un iemīdīts tik ilgi, kamēr stingri pievienojās sienai. Tad putniņi ienira ligzdā un nolīdzināja jaunveidoto sienu, lietojot knābjus, krūtis un pat spārnu malas, lai panāktu vajadzīgo pulējumu.

Kad nepabeigts bija atlicis tikai pavisam mazs laukumiņš pašā ligzdas augšpusē, es aiznesu uz lagūnas malu dažas koši sarkanas vilnas šķieznas un izmētāju tajā vietā, kur mūrniek- putni parasti vāca materiālu. Nākamajā vizītē celtnieki, man par lielu prieku, bija tās uzlasījuši, un rezultāts - mazs, rūsgans putniņš ar spilgti sarkanam ūsām - bija diezgan uzbudinošs. Viņi iemūrēja vilnu ligzdā celtniecības pēdējā posmā, un es biju pārliecināts, ka visā pampā šī bija vienīgā Argentīnas mūr- niekputna ligzda, kas izskatās pēc maza, pusmastā plīvojoša karodziņa.