Džeralds Darels - SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM

Mūrniekputns ir meistarīgs celtnieks, un viņa ligzda ir tik cieta, ka tās sagraušanai vajadzīgi vairāki āmura zvēlieni, toties baložu dzimtas pārstāvji metas pretējā galējībā. Tiem nav ne­kādas nojausmas par pareizu ligzdas būvēšanu. Četri vai pieci uz koka zara sakrustoti žagariņi - tāds ir vidusmēra baloža priekšstats par izcili sarežģītu konstrukciju. Šajā trauslajā plat­formā tiek dētas olas, parasti divas. Katru reizi, kad zars sašū­pojas vējā, šī smieklīgā ligzda raustās un tricinās, un olas gan­drīz veļas ārā. Kā jel viens balodis spēj sasniegt pilngadību, tas man joprojām ir noslēpums.

Es zināju, ka baloži ir dumji un nemākulīgi celtnieki, bet nekad nebiju iedomājies, ka to ligzdas varētu izrādīties par tik kaitinošu traucēkli dabas pētniekam. Argentīnā es par to pār­liecinājos. Kādas upes krastos ārpus Buenosairesas es atradu mazu mežiņu. Kokus, kas bija tikai pēdas trīsdesmit augsti, bija aizņēmusi tāda kā baložu kolonija. Katrā kokā vīdēja trīs­desmit vai četrdesmit ligzdas. Pastaigājoties zem kokiem, cauri nevīžīgi savītajiem žagariem varēju saredzēt spīguļojam olas un rēgojamies jaunuļu resnos vēderus. Ligzdas izskatījās tik nedrošas, ka es bezmaz staigāju uz pirkstgaliem, baidīdamies ar soļu dipoņu izjaukt trauslo līdzsvaru.

Meža vidū es atradu koku, kas bija pilns ar ligzdām, bet kāda savāda iemesla dēļ tās izrādījās tukšas. Pašā koka galotnē ievē­roju žagaru un lapu murskuli, kas nepārprotami bija ligzda un tikpat nepārprotami nepiederēja balodim. Iedomājos, ka šī diezgan nevīžīgā žagaru pinuma īpašnieks varētu būt tas, kurš licis visiem baložiem kokā pamest ligzdas. Es nolēmu uzkāpt kokā un paskatīties, vai saimnieks ir runājams. Diemžēl tikai tad, kad jau biju sācis kāpt, es aptvēru savu kļūdu, jo gandrīz katrā pamestajā ligzdā atradās olas, un mans lēnais kāpiens aug­šup izraisīja īstu olu kritumu; olas atsitās pret mani un plīsa, nosmērējot jaku un bikses ar dzeltenumu un čaumalu gabali­ņiem. Mani tas īpaši nesatrauktu, taču ikviena ola izrādījās pil­nīgi un neglābjami sapuvusi, un līdz tam brīdim, kamēr es sa­karsis un nosvīdis sasniedzu koka galotni, es smirdēju kā kaut kas vidējs starp ādu miecētavu un notekūdeņu krātuvi. Lai pa­darītu visu vēl ļaunāku, ligzda, kuras dēļ biju rāpies kokā, izrā­dījās tukša, tā ka mans vienīgais ieguvums bija bieza olu masas kārta un smaka, kuras dēļ mani apskaustu jebkurš skunkss. Nomocījies trausos lejā un ilgojos pēc mirkļa, kad būšu ticis zemē un varēšu aizdegt cigareti, lai izdabūtu puvušo olu spē­cīgo smaku no deguna. Zeme zem koka nu bija nobārstīta ar olu čaumalām un gaumīgi izraibināta ar vairākiem balodēnu ķer­meņiem dažādās sadalīšanās stadijās. Cik ātri vien spēdams, me­tos laukā no meža. Ar atvieglojuma nopūtu apsēdies, es iebāzu roku kabatā pēc cigaretēm. Izvilku tās pilošas no olu dzeltenu­ma. Kādā mana kāpiena brīdī ola bija mistiskā veidā iekritusi kabatā un sašķīdusi. Man nācās soļot uz mājām divas jūdzes bez smēķa, ostot olu spēcīgo aromātu un izskatoties pēc kāda diezgan neveiksmīga omlešu gatavošanas sacensību dalībnieka. Kopš tā laika man baloži nekad vairs nav īpaši patikuši.

Zīdītāji parasti nav tik labi celtnieki kā putni, kaut arī daži, protams, ir eksperti. Piemēram, āpsis būvē ļoti komplicētu alu, kuru nākamās paaudzes reizēm papildina, līdz tā kļūst par juceklīgu pazemes labirintu ar ejām, strupceļiem, guļamista­bām, bērnistabām un ēdamistabām. Arī bebrs ir meistarīgs

celtnieks, kas būvē savu namu pa pusei virs ūdens, pa pusei zem tā: biezas sienas no baļķiem un dūņām ar pazemes ieeju, lai viņš spētu tikt iekšā un ārā arī tad, kad ezeru klāj ledus. Bebri rok arī kanālus, lai tad, kad tiem labu gabalu tālāk uz sauszemes jāgāž koks pārtikai vai būvmateriāliem, viņi to pa kanālu varētu aizpludināt līdz galvenajai ūdenskrātuvei. Viņu dambji, protams, ir meistardarbi - masīvas, kopā sastiprinātas baļķu un dūņu konstrukcijas, kas reizēm stiepjas daudzu simtu jardu attālumā. Vismazāko tajā radušos caurumu bebri tūlīt drudžainā steigā aizlāpa, jo baidās, ka ūdens aizplūdīs un at­stās viņu māju bez aizsega - par vieglu laupījumu garāmejo­šiem ienaidniekiem. No bebru mājām, kanāliem un dambjiem varētu izdarīt secinājumu, ka tie droši vien ir izcili inteliģenti dzīvnieki. Diemžēl šajā gadījumā tā nav. Izrādās - kaislība bū­vēt dambi ir dzinulis, kuru neviens sevi cienošs bebrs nespēj pārvarēt pat tad, ja nav nekādas vajadzības kaut ko celt; ja beb­rus iemitina lielā cementa baseinā, viņi svinīgi un metodiski veido tam pāri dambi, lai ūdens neaizplūstu.

Bet visīstākie arhitektūras meistari dzīvnieku pasaulē, pro­tams, ir kukaiņi. Paskatieties vien, ar kādu matemātisku pre­cizitāti ir veidotas parastās dārza bišu meduskāres. Izskatās, ka kukaiņi ir spējīgi uzbūvēt visapbrīnojamākās mājas no plaša materiālu klāsta - koka, papīra, vaska, dūņām, zīda un smiltīm - un to dizains ir tieši tikpat daudzveidīgs. Zēna gados Grieķijā es mēdzu stundām ilgi pārlūkot sūnainos pakalnus, meklē­dams zemes zirnekļu ligzdas. Tās ir vienas no brīnišķīgākajām un apbrīnojamākajām celtnēm dzīvnieku arhitektūras pasaulē. Pats zirneklis ar visām kājām varētu ērti nosegt divšiliņu mo­nētu un izskatās kā darināts no spoži nopulētas šokolādes. Tam ir tukls, uzkumpis ķermenis un diezgan īsas kājas, un viņš nepavisam neizskatās pēc radījuma, kurš varētu būt saistīts ar smalkiem celtniecības darbiem. Tomēr šie, pēc izskata neveik­lie zirnekļi izrok zemē apmēram sešas collas dziļu eju šiliņa diametrā. Eja tiek rūpīgi izoderēta, tā ka pabeigta izskatās pēc zīda caurulītes. Un tad parādās vissvarīgākā detaļa - slazda durvis. Tās ir apaļas un tik glīti nostrādātas, ka precīzi nosedz tuneļa ieeju. Pēc tam tās tiek nofiksētas ar zīda eņģi un nomas­kētas ar sūnām un ķērpjiem; aizvērtas šīs durvis no ārpuses gandrīz nav pamanāmas. Ja atverat durvis, kamēr īpašnieka nav mājās, uz to zīdainās iekšpuses var redzēt lielu daudzumu mazu, glītu, melnu caurumiņu kā adatas dūrienu. Tie ir rok­turi, ja tos tā var nosaukt, kuros zirneklis ieķeras ar taustek­ļiem un notur durvis cieši aizvērtas, sargādamies pret iebrucē­jiem. Domāju, ka vienīgais radījums, kas neapbrīno zemes zirnekļa ligzdas daiļumu, ir zemes zirnekļa tēviņš. Kad tas at­ver slazda durvis un ielien alā, viņš nokļūst vienlaikus gan mīlas, gan nāves tunelī. Pēc tam, kad tēviņš ielīdis alā un sapārojies ar mātīti, viņš tiek nekavējoties nogalināts un apēsts.

Viena no manām pirmajām saskarsmēm ar dzīvniekiem arhitektiem notika, apmēram desmit gadu vecumā. Tajā laikā es ārkārtīgi interesējos par saldūdens bioloģiju un mēdzu pa­vadīt lielāko daļu sava brīvā laika, bagarēdams dīķus un strau­tus; es gūstīju tur mītošo miniatūro faunu un turēju to ievā­rījuma burkās savā guļamistabā. Visu citu eksponātu vidū man bija viena burka, pilna ar makstenes kūniņām. Šie dīvai­nie, kāpuriem līdzīgie radījumi iesaiņo sevi tādā kā zīda ko­konā, kam viens gals vaļā, un tad izrotā kokona ārpusi ar visiem materiāliem, kas, pēc viņu domām, nodrošinās tiem vislabāko slēptuvi. Tās kūniņas, kuras piederēja man, izskatījās diezgan neglītas, jo es tās biju sagūstījis aizaugušā dīķī. Tās bija izrotājušas savu kokonu ārpusi vienīgi ar maziem sairušu ūdens­augu gabaliņiem.

Tomēr man bija stāstīts - ja makstenes kūniņu izvilks no kokona un ieliks burkā ar tīru ūdeni, tā noaudīs sev jaunu kokonu un izrotās ar jebkuru materiālu, kādu vien būsiet pa­pūlējies sagādāt. Es pret šo apgalvojumu izturējos mazliet skep­tiski, tomēr nolēmu pamēģināt. Izvēlējos četras no savām makstenēm un ļoti uzmanīgi noņēmu tām kokonus, kaut arī kāpuri sašutuši locījās un gorījās. Tad es viņas ieliku burkā ar tīru ūdeni un izklāju burkas dibenu ar sauju sīku, izbalojušu gliemežvāku. Man par prieku un pārsteigumu, radījumi rīko­jās tieši tā, kā mans draugs bija apgalvojis, un jaunie kokoni pabeigti izskatījās pēc filigrāniem veidojumiem.