Džeralds Darels - SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM

Kad rīts jau sliecās uz pusdienlaiku, tēviņš riņķoja mātītei ap­kārt, zemodamies un uz vēdera līzdams, bet uz viņa deguna vīdēja vairākas dziļas, asiņojošas brūces no mātītes pakaļkāju cirtieniem. Katru reizi, kad tēviņš aizmirsās un pienāca pārāk tuvu, viņš saņēma vēl vienu pakaļkājas zvēlienu pa galvu. Ja mīlnieks izrādīja jebkādu aizvainojumu par šādu apiešanos un nogūlās zem krūma, mātīte skaļi murrādama tuvojās un trinās gar viņu, kamēr tēviņš no jauna bija kājās un sekoja viņai, lavī- damies tuvāk un tuvāk, līdz par saviem pūliņiem no jauna sa­ņēma zvēlienu pa degunu.

Galu galā mātīte ievilināja tēviņu nelielā ieplakā, kurā auga gara zāle, nogūlās tur, murrādama un zaļās acis pievērusi. Viņas astes gals zālē raustījās šurpu turpu kā liela, melnbalta kamene, un nabaga apmātais tēviņš ķerstīja to kā kaķēns, maigi pliķēdams ar savām lielajām ķepām. Visbeidzot mātīte no kārdināšanas nogura, pieplaka zālē zemāk un ziņkāri, mur­rājoši ieņurdējās. Tēviņa rīklē skanēja dārdi; viņš tuvojās mā­tītei. Viņa ieņurdējās vēlreiz un pacēla galvu; tēviņš viegli iekoda viņas izslietajā kaklā, maigi kņudinādams ar lielajiem zobiem. Tad mātīte vēlreiz apmierināti nomurrājās - un divi lielie, svītrainie ķermeņi šķita sakūstam kopā zaļajā zālē.

Ne visi zīdītāji ir tik dekoratīvi un izcili koši kā tīģeri, bet parasti tie kompensē šo trūkumu ar muskuļu spēku. Tādējādi tiem pāra iegūšanai jāpārņem alu cilvēku taktika. Piemēram, aplūkosim nīlzirgus. Redzot vienu no šiem lielajiem, tuklajiem radījumiem guļam ūdenī, blenžam uz jums ar tādu kā lab­vēlīgu nevainību izvalbītajās acīs un laiku pa laikam pašapmie­rināti, letarģiski nopūšamies, gandrīz negribas ticēt, ka tas spēj uzbudināties līdz šaušalīgas mežonības uzplūdiem, kad sāk izvēlēties mātīti. Ja kaut reizi esat redzējis nīlzirgu žāvājamies un demonstrējam katrā mutes pusē pa četriem izliektiem ilkņiem, kas ir asi kā bārdasnaži un starp kuriem paslēpti divi smailāki ārējie zobi kā ziloņa ilkņi, jūs sapratīsiet, kādu postu tas spēj nodarīt.

Reiz, kad es vācu dzīvniekus Rietumāfrikā, mūsu nometne bija ierīkota kādas upes krastos, kurā dzīvoja vidēji liels nīl­zirgu bars. Tā šķita esam rāma un laimīga saime, un katru reizi, kad mēs ar kanoe īrāmies augšup vai lejup pa straumi, nīlzirgi mēdza mums sekot nelielā attālumā, piepeldēdami tuvāk un tuvāk, viņi ar interesi mūs vēroja, vicinādami ausis un ik pa brīdim uzsprauslādami ūdens pilieniņu mākoņus. Ciktāl varēju spriest, bars sastāvēja no četrām mātītēm, viena liela, paveca tēviņa un viena jaunuļa. Kādai no mātītēm bija pusaugu mazulis, kurš, kaut arī jau bija liels un resns, jopro­jām palaikam vizinājās mātei uz muguras. Kā jau teicu, viņu ģimene likās laimīga. Bet kādu vakaru, tiklīdz sāka tumst, nīl­zirgi uzsāka veselas sērijas rēcienu un brēcienu, kas izklausījās kā vājprātīgu ēzeļu koris. Šo koncertu pārtrauca klusuma brīži, kuru laikā bija dzirdama tikai sprauslāšana un šļakstināšanās, bet, tumsai sabiezējot, trokšņi kļuva aizvien trakāki, kamēr es beigu beigās sapratu, ka aizmigt diez vai izdosies, un nolēmu aiziet paskatīties, kas tur notiek. Paņēmu kanoe un aizīros pār- simt jardu tālāk līdz upes līkumam, kur brūnais ūdens bija krastā izgrauzis dziļu baseinu un sanesis lielu pusmēnesi mir­dzoši baltu smilšu. Es zināju, ka nīlzirgiem patika tur pavadīt dienu, un no turienes arī skanēja trokšņi. Man bija skaidrs - kaut kas nav kārtībā, jo parasti ap šo vakara laiku viņi jau bija izvilkuši savus resnos ķermeņus no ūdens un izvietojušies gar krastu, lai uzbruktu kāda nelaimīga vietējā plantācijai, bet šo­reiz nīlzirgi ilgi pēc parastā vakariņu laika joprojām atradās baseinā. Es atstāju kanoe smilšainajā krastā un devos uz priekšu līdz vietai, no kuras pavērās ērts skats. Man nebija iemesla raizēties, ka sacelšu troksni: šaušalīgie rēcieni, bauri un ūdens šļaksti, kas plūda no baseina, bija pietiekami skaļi, lai pārmāktu manus solus.

Vispirms es neredzēju neko citu, kā vien atsevišķus baltus uzliesmojumus tajās vietās, kur nīlzirgu ķermeņi pērās pa ūdeni un sakūla putas, bet drīz vien uzlēca mēness un tā spo­žajā gaismā es saskatīju mātītes un mazuli sapulcējušos vienā baseina malā ciešā barā; viņu ķermeņi spīdēja virs ūdens, ausis plīkšķinājās. Ik pa brīdim tās atvēra mutes un brēca gluži kā grieķu traģēdijas koris. Mātītes ar interesi vēroja veco tēviņu un jaunuli seklumā, baseina vidū. Ūdens sniedzās nīlzirgiem tikai līdz vēderam, un viņu lielie, mucveidīgie ķermeņi un tauku rievas zem zoda spīdēja kā ieeļļotas. Abi vēroja viens otru nokārtām galvām un šņāca kā divi tvaika dampji. Pēkšņi jaunulis pacēla galvu, atvēra muti tā, ka zobi iezibējās mēness­gaismā, un izgrūda garu, asinis stindzinošu baurojienu, un, tiklīdz viņš bija beidzis, vecais tēviņš atplestu muti metās tam virsū tādā ātrumā, kas šķita neticams tik tuklam dzīvniekam. Jaunulis tikpat veikli parāvās sāņus. Vecais tēviņš kustējās tik ātri, ka nespēja nobremzēt un ieplunkšķēja putu jūklī kā bez­veidīgs karakuģis. Kamēr viņš šāvās garām, jaunulis ar savu milzīgo žokļu šaušalīgu sāņus sacirtienu iekodās vecajam plecā. Vecais nīlzirgs apsviedās riņķī un atkal metās virsū; taču tikko viņš bija sasniedzis pretinieku, mēness paslēpās aiz mākoņa. Kad tas atkal parādījās, abi no jauna stāvēja tādā pašā pozīcijā, kā es tos ieraudzīju sākumā - viens otram pretī, nokārtām galvām un sprauslodami.

Es nosēdēju kāpā divas stundas, vērodams kā šie lielie dzīv­nieki kūla ūdeni un smiltis, pūloties seklumā duelēties. Ciktāl varēju spriest, vecajam tēviņam neveicās, un man bija viņa žēl. Viņš izskatījās pēc kādreiz slavena boksera, kas, tagad kļuvis stīvs un ļengans, metas cīņā, kaut arī saprot, ka zaudēs. Viņa pretinieks, būdams jaunāks un veiklāks, ikreiz izvairījās, un viņa zobi vienmēr pamanījās iecirsties vecā tēviņa plecā. Mātī­tes dibenplānā vēroja visu notiekošo, ausis saslējušas, un laiku pa laikam apvienojās skaļā, skumīgā korī, kas varēja paust gan sēras par vecā tēviņa nožēlojamo stāvokli, gan sajūsmu par jaunā panākumiem, bet visticamāk tā bija tikai kaujas radītā uzbudinājuma izpausme. Tā kā izskatījās - kauja var turpinā­ties vēl stundām ilgi, es galu galā airējos atpakaļ uz ciematu un devos gulēt.

Pamodos, tiklīdz rītausma izbalināja horizontu. Nīlzirgi bija apklusuši - acīmredzot kauja bija galā. Cerēju, ka vecais tēviņš būs guvis uzvaru, tomēr par to ļoti šaubījos. Atbildi man vēlāk tajā rītā atnesa viens no maniem medniekiem - viņš teica, ka vecā nīlzirga līķis atrodoties apmēram divas jūdzes lejāk pa straumi, kur upes plūdums bija to ienesis kāpas līkumā. Es aizgāju ziņu pārbaudīt un biju satriekts par postažu, kādā jaunā tēviņa zobi bija pārvērtuši masīvo ķermeni. Pleci, kakls, lielās krokas pakaklē, sāni un vēders - viss bija saplosīts dris- kās, un seklais ūdens apkārt ķermenim joprojām asiņu piesār- tināts. Mani pavadīja viss ciemats, jo tik negaidīti liels gaļas daudzums ciematniekiem bija īsti svētki. Viņi klusi un ieinte­resēti stāvēja un skatījās, kamēr es izpētīju vecā tēviņa atliekas, un, kad biju beidzis un devos prom, ciematnieki metās līķim virsū kā skudru bars, sajūsmā spiegdami, grūstīdamies un spa­rīgi darbodamies ar nažiem un mačetēm. Es vēroju, kā izsalkušo cilvēku pūlis sadala nīlzirga milzīgo rumpi un nodomāju - šī bijusi smaga maksa par mīlu.