DŽERALDS DARELS - NOSLĒPUMAINO TROKŠŅU ZEME

Vai zināt, Džerij, — viņš nopietni teica, — tā ir pati draņķīgākā viesnīca, kādu vien var vēlēties.

Ceru, jūs nevēlēsieties vēl ko draņķīgāku, — es atteicu.

Pēc brīža mēs atgriezāmies bārā, lai kaut ko iedzertu un sagaidītu kapteini Hiri, par kuru mums bija stāstīts, ka viņš labi pazīstot Puerto Deseado pingvīnu koloniju.

Mēs apsēdāmies pie galdiņa un sūcām dzērienus, ar interesi vērodami pārējos bāra apmeklētājus. Tie pa lielākai daļai bija ļoti veci vīri garām, nokarenām ūsām, viņu brūnās sejas bija vēju ārdētas un grumbu izvagotas. Viņi sēdēja nelielos pulciņos, it kā būtu šai netīrajā bārā ieradušies tikai tāpēc, lai nosistu laiku, un, noliekušies pār mazām konjaka vai vīna glāzītēm, stīvi blenza tajās, gaidīdami, kad beidzot nostās vējš, zinādami, ka tas nenostās.

Dikijs, galanti smēķēdams cigareti, apskatīja apkvē­pušās sienas, noputējušo pudeļu rindas un piemīdīto grīdu, uz kuras bija vismaz divdesmit gadu veca netī­rumu kārta.

Tas tik ir bārs! — viņš man sacīja.

— Ne pārāk omulīgs, ko?

Vecs-… tas izskatās ļoti vecs, — Dikijs turpināja,- raudzīdamies apkārt. — Zināt, Džerij, bārs ir tik vecs, ka, jādomā, pat mušām te jau uzaugušas bārdas.

Piepeši atvērās durvis, telpā ievirmoja auksta gaisa plūsma, vecie vīri pavērsa augšup trulos reptiļu ska­tienus — ienāca kapteinis Hiri. Tas bija liela auguma plecīgs vīrs gaišiem matiem, glītu, diezgan pareizi vei­dotu seju un tik izteiksmīgām, zilām acīm, kādas es ne­kad nebiju redzējis. Nosaucis savu vārdu, sasveicinājies viņš apsēdās pie mūsu galda, bērnišķīgi laipnās acis raudzījās uz mums tik jautri, ka acumirklī izzuda no­spiedošā atmosfēra, kas valdīja bārā, un mēs jutām,

ka atgriežas prieks un enerģija. Vispirms mazliet iedzē­rām, tad kapteinis Hiri sadabūja lielu karšu rulli, iz­klāja kartes uz galda, un mēs sākām tās pētīt.

Pingvīni, kapteinis sacīja, domīgi vilkdams ar pirkstu pa karti. »— Te, lūk, ir vislabākā kolonija… pati labakā un lielākā, bet man šķiet, ka tas nu gan jums būs mazliet par tālu, vai ne?

Tā patālāk ir, — es piekritu. — Mēs negribētu doties tik tālu uz dienvidiem. Tas prasītu pārāk daudz laika. Cerēju, ka mēs atradīsim kādu koloniju Deseado tuvumā.

Tāda kolonija ir, — kapteinis sacīja, kā burvis jaukdams kartes, un izvilka vienu no kaudzes. — Lūk, skatieties šeit, šajā punktā… tas būs apmēram četru stundu braucienā no Deseado… visgarām līča pie­krastei.

Lieliski! — es priecīgi iesaucos. — Tas ir īstais attālums.

Par vienu gan neesmu pilnīgi drošs, — kapteinis turpināja, pievērsdams man norūpējušos zilo acu ska­tienu. — Vai tur būs diezgan putnu jūsu vajadzībām… nu, fotografēšanai.

Jā, jā, — es domīgi sacīju, — man vajag krietni daudz. Cik pingvīnu ir šajā kolonijā?

Aptuveni rēķinot, kāds miljons būs, — kapteinis Hiri atbildēja. — Pietiks?

Es lūkojos viņā vaļēju muti. Nē, šis vīrs nejokoja. Viņš nudien domāja, ka miljons pingvīnu man būs par maz!

Liekas — ar miljonu pietiks, — es teicu. — Tādā pulkā ceru atrast dažus fotogēniskus eksemplārus. Sa­kiet — vai viņi visi ir vienuviet vai izkaisīti?

Liekas — apmēram puse vai trīs ceturtdaļas kon­centrētas šeit, — viņš sacīja, bakstīdams ar pirkstu kartē. — Pārējie izkaisīti gar visu piekrasti, lūk, šeit.

Tas nu būtu lieliski. Bet vai tur var ierīkot no­metni?

Ak tā! — kapteinis Hiri atsaucās. — Tas nav tik vienkārši. Bet, pag, te ir mana drauga senjora Uiči estansija. Pašlaik viņš tur neuzturas. Bet, ja mēs pie viņa aizietu un aprunātos, var gadīties, ka viņš atļaus jums apmesties savā estansijā. Redziet, tas ir apmēram

divi kilometri no galvenās kolonijas, tā jums būtu laba apmešanās vieta.

— Tā būtu brīnišķīga vieta! — es sajūsmināts izsau-

cos. —, Kad mēs varam satikties ar senjoru Uiči?

Kapteinis ielūkojās rokas pulkstenī un aplēsa laiku,

— Ja vēlaties, varam iet pie viņa tūlīt, — Hiri teica.

— Labi! — es atbildēju un iztukšoju glāzi. — Iesim!

Uiči māja atradās Deseado nomalē, un pats Uiči, kad

kapteinis Hiri bija mūs iepazīstinājis, man tūlīt iepati-

kās. Viņš bija maza auguma, drukns, ar vēja nobrūni-

nātu seju, ļoti melniem matiem, biezām, melnām uz acīm un tādām pašām ūsām, acis tumšbrūnas, jautras un labsirdīgas, ar sīkām krunciņām kaktiņos. Uiči kustības un runa pauda mieru un nosvērtību, kas iedvesa

uzticēšanos. Viņš stāvēja klusēdams, kamēr Hiri skaidroja mūsu vajadzību, un brīžiem it kā vērtēdams paraudzījās manī. Tad viņš šo to pajautāja un beidzot, man par bezgalīgu atvieglojumu, pastiepa pretī roku un vēlīgi pasmaidīja.

Senjors Uiči atļauj jums apmesties viņa estan- sijā, — Hiri sacīja, — un viņš pats jūs uz turieni pa­vadīs, lai parādītu labākās pingvīnu vietas.

Tiešām laipni no senjora Uiči… esam viņam ļoti pateicīgi, — es bildu. — Vai mēs varētu doties ceļā rīt pēcpusdienā, kad būšu aizvadījis uz lidmašīnu savu draugu?

Si, si, i como no?1 — Uiči atbildēja, kad viņam pārtulkoja. Mēs vienojāmies satikties nākamajā dienā pēc otrajām brokastīm, pēc tam kad būšu pavadījis Dikiju uz lidmašīnu, kas viņu nogādās Buenosairesā.

Tovakar visi kopā sēdējām mūsu viesnīcas nožēlo­jamā bārā pie dzērienu glāzēm un ar skumjām domā­jām par to, ka nākamajā dienā Dikijs mūs atstās. Viņš patiešām izrādījās interesants, jautrs ceļabiedrs, kas bez kurnēšanas bija pacietis visas neērtības un visā brauciena laikā centies uzturēt mums možu garastā­vokli gan ar jokiem, asprātīgām replikām, gan ar jaut­rajām argentīniešu dziesmiņām. Mēs zinājām, ka mums viņa pietrūks, un arī viņš pats izskatījās bēdīgs, ka spiests mūs atstāt tieši tad, kad ceļojums sāk kļūt inte­resants.

Negaidītā joie de vivre [7] uzplūdā viesnīcnieks bija ieslēdzis mazu radiouztvērēju, kas ar gudru ziņu bija novietots uz plaukta starp divām konjaka pudelēm. Radio skaļi gaudoja kādu bezgala garu, sērīgu tango, īstu kakafonijas paraugu. Klusēdami mēs to klausījā­mies, līdz bija izskanējuši pēdējie izmisīgie kaucieni.

Par ko īsti dzied šai jaukajā gabaliņā, vai varat man pārtulkot? — es jautāju Marijai.

Tur dzied par kādu vīru, kas atklājis, ka viņa sieva ir slima ar tbc, — Marija skaidroja. — Viņš zau­dējis darbu, un bērni cieš badu. Sieva ir pie miršanas. Viņš ļoti nobēdājies un jautā, kāda ir dzīves jēga.

Radio rāva vaļā jaunu gaudu dziesmu, kas skanēja gandrīz tāpat kā iepriekšējā. Kad tā bija beigusies, es jautājoši pacēlu acis uz Mariju.

Sī dziesma ir par vīru, kas tikko atklājis, ka sieva viņam neuzticīga, — Marija īgni tulkoja. — Viņš to ir nodūris. Viņu pakārs, un bērni paliks bez tēva un mā­tes. Arī šis vīrs ir satriekts un jautā, kāda bijusi dzīves jēga.

Gaisu satricinaja trešais refrens. Es lūkojos uz Ma­riju. Brīdi uzmanīgi klausījusies, viņa paraustīja plecus.

Tas pats.

Mēs visi reizē piecēlāmies no galda un gājām gulēt.

Otrā rītā agri Marija un es aizvedām Dikiju uz lid­lauku, Sofija un Džekija pa to laiku apstaigāja visus trīs Deseado veikalus, lai sagādātu nepieciešamos pār­tikas krājumus mūsu braucienam uz Uiči estansiju.

Lidlauks bija ierīkots uz samērā līdzena zemes ga­bala pilsētas nomalē, tā centrā pacēlās angārs, kas iz­skatījās kā kožu saēsts, jo daudzās vietās tam bija vaļēji dēļi, kas vējā šūpojās un grabēja. Vienīgās dzī­vās būtnes šai lidlaukā bija trīs poniji, kas vientuļi plūca zāli.