DŽERALDS DARELS: NOSLĒPUMAINO TROKŠŅU ZEME

Hosefina, lūdzu, brīdiniet mūs laikus, kad nākošo reizi izdarīsiet pagriezienu! — es sacīju.

Hosefina apveltīja mani ar savu apburošo smaidu.

—< Kāpēc? — viņa vientiesīgi jautāja.

—- Nu tā, drošības pēc. Mums būs iespēja sagatavo­ties, pirms stājamies sava radītāja priekšā.

Bet jūs taču nekad neesat piedzīvojis avāriju, kad es esmu pie stūres, vai nav tiesa? — viņa sacīja.

Tiesa gan, bet, manuprāt, tas ir tikai laika jau­tājums.

Ar četrdesmit jūdžu ātrumu stundā mēs cēlā gaitā šķērsojām ielu krustojumu, un taksometram, kas joņoja šurp no pretējās puses, bija jālaiž darbā bremzes, lai neietriektos mums sānos.

Sasodītais kretīns! — Hosefina klusu nolamājās.

Hosefina! Nelietojiet šādus izteicienus! — es dus­mīgi aizrādīju.

Kāpēc ne? — viņa nevainīgi vaicāja. — Jūs arī tā runājat.

— Tas nav attaisnojums, — es bargi atbildēju.

— Bet kas šim teicieniņam vainas? — viņa irgājās. — Es zinu vēl citus .., sasodītais kretīns un …

Pietiek, pietiek, — es viņu nepacietīgi pārtraucu. — Ticu jau. Bet dieva dēļ tā nerunājiet, kad dzird jūsu māte, citādi viņa jums aizliegs vadīt manu mašīnu.

Ja darbā jāizmanto jaunu, skaistu sieviešu palīdzība, tam, izrādās, ir arī savas ēnas puses — es sevī nodo­māju.

Ir jau tiesa, skaistules tev noburs pat putnu no zara, bet, kā redzams, viņas arī lieliski iegaumē īsākos pipa­rotos anglosakšu lamu vārdus, ar kuriem reizēm esmu bijis spiests izlīdzēties dusmu brīžos.

Roku … roku! — Hosefina atkal iesaucās, un mēs šķērsojām ielu, atstādami aiz sevis satracinātu automa­šīnu jūkli, un apstājāmies pie aduanas drūmās fasādes.

Pēc trim stundām apdulluši, sāpošām kājām mēs at- kaMznacam uz ielas un krišus iekritām apvidus ma­šīna.

Kur tagad brauksim? — Hosefina gurdi jautāja.

Uz bāru, — es atteicu, — vienalga, uz kuru, gribu iedzert glāzi konjaka un dažas tabletes aspirīna.

Okei! — Hosefina atsaucās un iedarbināja motoru.

Rīt droši vien mums izdosies, — Mersedesa mun­dri teica, cenzdamās pacelt mūsu nošļukušo garastā­vokli.

Klausieties, — es dzedri atbildēju, — no senjora Garsijas — lai svētīts viņa zilganais, skūtais smakrs un ar odekolonu slacītā pierei — bija tikpat daudz la­buma, cik mironim no kompreses. Un jūs to zināt.

Nē, nē, Džerij! Garsija apsolīja mani rīt aizvest pie kāda augsti stāvoša aduanas ierēdņa.

Un kā to sauc? … Garsija?

Nē, tas ir kāds senjors Dante.

Cik piemērots vārds! Tikai cilvēks ar Dantes vārdu spēj palikt dzīvs šai Garsiju ellē.

Un jūs gandrīz visu sabojājāt, — Mersedesa pār­metoši piebilda, — vaicādams Garsijam, vai tas ir viņa tēva portrets. Jūs taču zinājāt, ka tas ir svētais Mār­tiņš.

Nu jā, bet es jutu, ka jāpasaka kāda muļķība vai arī mana galva pārsprāgs kā ķirbis.

Hosefina apturēja apvidus mašīnu pie kāda bāra, un mēs, apsēdušies pie galdiņa ielas malā, drūmi klusē­dami, sūcām savus dzērienus. Pamazām man izdevās atbrīvoties no dulnuma sajūtas, kāda mani vienmēr pārņēma aduanā, un es atkal spēju domāt par ko citu.

Vai varat man aizdot piecdesmit centus? — es ievaicājos Mersedesai. — Man jāpiezvana Marijai.

Kāpēc? — Mersedesa gribēja zināt.

Nu, ja jūs tas interesē — viņa apsolīja sameklēt kādu vietu, kur turēt tapiru. Uz viesnīcas jumta man to neatļauj.

Kas ir tapirs? — Hosefina ieinteresēta iejaucās.

Tas ir dzīvnieks, apmēram tik liels kā ponijs, ar garu degunu. Tapirs izskatās kā mazs, nepareizi izvei­dojies zilonītis.

Es nemaz nebrīnos, ka jums neļauj viņu turēt uz viesnīcas jumta, — Mersedesa piezīmēja.

Bet viņš jau vēl ir mazs… ne lielāks par cūku.

Te bus piecdesmit centi.

Es atradu telefonu, pārvarēju Argentīnas telefonu sis­tēmas grūtības un uzgriezu Marijas numuru.

Marij? Te Džerijs. Kā veicās ar tapiru?

Redziet, mani draugi izbraukuši, tā ka jūs nevarat tapiru vest pie viņiem. Bet māmiņa domā, ka viņu gluži labi varētu atvest pie mums un turēt dārzā.

Patiešām?

— Jā, tā viņa teica.

— Nu jā, bet vai viņa maz zina, kas ir tapirs?

Jā, es viņai pastāstīju, ka tapirs ir tāds mazs zvēriņš ar biezu spalvu.

Tas nu gan nav gluži precīzs zooloģisks apraksts. Ko viņa teiks, kad es pie jums ieradīšos ar kaut ko gan­drīz pavisam kailu labas cūkas lielumā?

— Atvests ir atvests, — Marija loģiski secināja.

Es nopūtos.

Labs ir. Atvedīšu tapiru šovakar. Okei?

— Okei, un neaizmirstiet paķert līdzi tam mazliet ēdamā.

Es atgriezos pie Hosefinas un Mersedesas, kuras mani sagaidīja ar slēptu ziņkāri.

Nu, ko viņa teica? — Mersedesa beidzot iejau­tājās.

Šodien pulksten četros sākam operāciju «Tapirs».

Uz kurieni tad mēs viņu vedīsim?

Uz Marijas māju. Viņas māte atļāva tapiru turēt dārzā.

Dievs žēlīgais, ko vēl ne! — Mersedesa izbīlī iesaucās.

Kāpēc ne? — es vaicāju.

Tur viņu nevar vest, Džerij. Dārziņš ir ļoti mazs. Turklāt misis Rodrigesa ļoti mīl savas puķes.

Kāds tam sakars ar tapiru? Viņš būs piesiets. Galu galā kaut kur taču viņam jāpaliek, un pagaidām tā ir vienīgā iespēja.

Nu tad manis pēc vediet ar, — Mersedesa, apzinā­damās savu taisnību, pašapmierināti sacīja, — bet vē­lāk nesakiet, ka neesmu jūs brīdinājusil

Labi jau, labi. Tagad iesim pabrokastot, jo pulk­sten divos man jāpiebrauc pie Džekijas, jāuzzina par kuģa biļetēm atpakaļbraucienam. Pēc tam varam pa­ņemt Klaudiju.

Kas tas Klaudijs tāds?

Tapirs. Es viņu tā iesaucu, jo ar savu garo, ro­miešu degunam līdzīgo purnu viņš atgādina vienu no senaj iem imperatoriem.

Klaudijs! — Hosefina ķiķināja. — Tas ir nāvīgi jocīgi.

Četros pēcpusdiena mes paņemam tapiru, kurš maz­liet stīvējās pretī, un braucām uz Marijas māju; pa ceļam nopirkām garu suņa saiti un kaklasiksnu, piemē­rotu lielam angļu dogam.

Dārziņš, kā Mersedesa bija sacījusi, patiešām izrā­dījās ļoti mazs. Tā platība nepārsniedza piecdesmit reiz piecdesmit pēdas, īstenībā dārziņš bija tikai tāda kvad­rātveida ieplaka, kuru no trim pusēm ieslēdza kaimiņ­māju melnās sienas, bet no ceturtās — maza verandiņa ar divviru durvīm, kas veda uz Rodrigesu istabām. Ap­kārtējās augstās mājas dārziņu vērta krēslainu un mitru, tomēr misis Rodrigesa bija paveikusi brīnumu, iedēstīdama tajā tādas puķes un krūmus, kas vislabāk aug tieši noēnotās vietās.

Klaudiju, kas tagad nežēlīgi spārdījās, mēs iznesām cauri visai mājai pa verandas durvīm dārzā un tur piesējām saitē pie verandas kāpnītēm.

Ar savu romiešu snuķi Klaudijs atzinīgi paošņāja mitrās zemes un puķu smaržas, kas dvesmoja viņam pretī, un tad izgrūda dziļu, apmierinātu nopūtu. Es no­liku viņam blakus bļodiņu ar ūdeni, veselu kaudzi sa­smalcinātu dārzeņu un augļu un gāju projām. Marija apsolīja tūlīt no paša rīta piezvanīt man uz viesnīcu un pastāstīt, kā Klaudijs jūtas. To viņa arī tiešām iz­darīja.

Džerij? Labrīt!

Labrīt! Kā klājas Klaudijam?

— Ziniet, labāk būtu, ja jūs atbrauktu, — viņa sacīja tā, it kā vēlētos sliktu vēsti pateikt pēc iespējas sau- dzīgāk.

Kāpēc? Kas noticis? Vai viņš saslimis? — es sa­traukts taujāju.

Ak nē! Slims viņš nav, — Marija svešādā balsī turpināja. — Bet naktī viņš pārrāva saiti, un, kad mēs viņu atradām, viņš jau bija apēdis pusi māmiņas bego­niju. Es Klaudiju ieslodzīju ogļu pagrabā, bet māmiņa augšā guļamistabā mokās ar galvas sāpēm. Labi būtu, ja jūs atbrauktu un paņemtu līdzi jaunu saiti.