DŽERALDS DARELS - NOSLĒPUMAINO TROKŠŅU ZEME

Es sāku pret viņu iesilt.

— Ja es jums nederu, varu nebraukt, tomēr ieteicu manu priekšlikumu pie'ņemt, jo es pazīstu ceļus. Vai jums ir karte? A, tas labi, un tagad atļaujiet jums šo to paskaidrot.

Abi kopā mēs noliecāmies pār karti, un pēc pusstun­das Dikijs bija pilnīgi iekarojis manu sirdi. Viņš ne tikai lieliski pārzināja apvidu, kuram mums jādodas caur, — man iepatikās arī viņa īpatnējā lauzītā angļu valoda, personības šarms un nepārspējamais humors.

Labi, — es sacīju, salocīdams kartes, —> ja jūs varētu atlicināt laiku, mēs ļoti priecātos.

Graujoši! — Dikijs iesaucās, pastiepdams man pretī roku.

Ar šo mazliet nepiedienīgo izsaucienu darījums bija noslēgts.

Patagonijas līdzenumi ir bezgalīgi, jo iie grūti pārejami un tāpēc maz izpētīti; šodien iie šķiet tādi paši kā sensenos laikos un droši vien tādi saglabāsies ari tālā nākotnē. Čārlzs Darvins, Ceļojums ar kuģi «BJgls»

Ceļojumu uz dienvidiem mēs uzsākām pienaini blāvā ausmā, kas solīja brīnišķīgu dienu. Ielas bija tukšas un skanīgas, rasoto parku un skvēru malās pacēlās ziedu kupenas — veselas kaudzes zilu, dzeltenu un rožainu ziedlapiņu, nobirušas no palo borracho un jakarandas kokiem.

Priekšpilsētā iegriezušies kādā sānielā, ieraudzījām kopš izbraukšanas pirmo rosību — bariņš ielas tīrītāju izpildīja savu rīta baletu. Tas bija tik neparasts skats, ka mēs labu brīdi lēnā gaitā braucām viņiem nopaka­ļus, lai pavērotu.

Pa ielas vidu ar pieci kilometri ātrumu stundā dārdē­dama brauca mēslu mašīna, tās pakaļgalā līdz ceļiem atkritumos stāvēja mēslu savācējs. Četri vīri kā vilki rikšoja mašīnai līdzās, brīžiem pazuzdami kādos tum­šos vārtos, lai atkal parādītos ar pilniem atkritumu spaiņiem uz pleciem. Viņi joņoja blakus mašīnai un katrs bez pūlēm pasvieda gaisā savu pilno spaini, bet vīrs, kas stāvēja uz vezuma, to saķēra, iztukšoja un aizmeta atpakaļ, visu paveikdams ar vienu pašu plūs­tošu kustību. Darba veikšanai nepieciešamais laiks te bija aprēķināts līdz pēdējam sīkumam: mirklī, kad tuk­šais atkritumu spainis traucās lejā, pilnais jau lidoja augšup. Pusceļā abi spaiņi pašāvās viens otram garām un pilnais tika saķerts un iztukšots. Dažubrīd gaisā vienlaicīgi atradās četri spaiņi. Darbs norisa klusu cie­šot un neticamā ātrumā.

Pilsēta, kas tikko modās, drīz vien palika mums aiz

muguras; mēs braucām pa klaju lauku, ko zeltīja uz­lecošā saule. Agrais rīts bija vēss, un Dikijs, to pare­dzēdams, bija silti saģērbies. Viņš bija apvilcis garu tvīda mēteli un baltus cimdus, tumšās, mīlīgās acis un labi koptās «tauriņa» ūsas lūkojās ārā no jocīgas briežu mednieka cepures apakšas, kuru, kā viņš pats paskaid­roja, valkājot, «lai ausis vienmēr būtu siltas».

Sofija un Marija sakņupušas tupēja mašīnas pakaļ­galā uz mantu kalna, kuru lielākā daļa, kā viņas apgal­voja, esot iepakotas kastēs ar asām kā naži malām. Džekija un es sēdējām priekšējā sēdeklī blakus Dikijam, uz ceļiem mums bija izklāta karte, un mēs, noliekušies pār to, pūlējāmies nospraust maršrutu.

Dažām apdzīvotām vietām, kurām vajadzēja braukt cauri, bija nepārspējami nosaukumi: Caskomusa, Do- loresa, Nekočea, Tres Arroijosa un vēl citi līdzīgi vārdi, kurus izrunāt bija tīrais baudījums. Mūsu ceļš Veda cauri diviem ciemiem, kas atradās dažu jūdžu attālumā viens no otra un saucās «Mirušais Kristietis» un «Ba­gātais Indiānis». Marija paskaidroja, kā šie dīvainie nosaukumi radušies: indiānis kļuvis bagāts tāpēc, ka nonāvējis kristieti un nozadzis viņa naudu; lai cik inte­resants šāds izskaidrojums, manuprāt, tas tomēr neva­rēja būt īstais.

Divas dienas mēs traucāmies pa tipisku pampu ap­vidu — zeltainu līdzenumu, kur līdz ceļiem zālē ganījās lopi; retumis pazibēja eikaliptu puduri, to bālie stumbri

ar atlupušo mizu Izskatījās kā lepras slimnieka locekļi; mazas, glītas estansijas balti vizēja lielu ombu koku ēnā, drūmās zarotnes balstīja masīvi, bemberaini stumbri.

Kārtīgos žogus, kas stiepās gar ceļu, vietumis bieza kārtā nosedza vīteņaugi, kuros karājās zilganbāli ziedi apakštases lielumā, un katrs trešais ceturtais žoga stabs auklēja dīvaino, futbolbumbai līdzīgo mūrniekputna ligzdu.

Tā bija krāšņa, ziedoša, savā vienveidīgajā košumā gandrīz apnicīga ainava.

Trešajā dienā pret vakaru mēs nomaldījāmies; no­braukuši ceļa malā, atkal noliecāmies pār kartēm un de­dzīgi strīdējāmies.

Mūsu tuvākais ceļamērķis bija kāda pilsēta ar no­saukumu Karmen de Patagonesa, tā atradās Rionegro ziemeļu krastā. Es ļoti vēlējos pārnakšņot šai pilsētā, jo Karmen de Patagonesā savā ceļojumā ar kuģi «Bīgls» kādu laiku bija uzturējies Darvins; es gribēju redzēt, kādas pārmaiņas pilsēta piedzīvojusi simt gadu laikā.

Un tā, par spīti pārējo ekspedīcijas dalībnieku pro­testiem, kurii gribēja apmesties pirmajā piemērotajā miteklī, kas gadītos ceļā, mēs braucām tālāk. Tomēr izrādījās, ka Karmen de Patagonesa bija vienīgā iespē­jamā nakšņošanas vieta, jo ceļā negadījās neviena māja; beidzot ieraudzījām sev priekšā blāzmojam sīku bālas gaismas kūlīti. Pēc desmit minūtēm mūsu apvidus mašīna jau piesardzīgi brauca pa Karmen de Patago- nesas bruģētajām ielām, uz kurām laternas meta ne­spodras, trīcošas gaismas strēles.

Pulkstenis rādīja otro rīta stundu; ik māja vienal­dzīgi vērās mums pretī ar cieši aizslēģotiem logiem. Vājas cerības, ka izdosies sastapt kādu cilvēku, kurš varētu pateikt, kur atrodas viesnīca, bet mums tas bija vajadzīgs, jo visas mājas abās ielas pusēs izskatījās pil­nīgi vienādas, tā ka nebija iespējams atšķirt viesnīcu no privātas dzīvojamās ēkas.

Mēs apstājāmies pilsētas centra laukumā un nogu­ruši un aizkaitināti spriedām, ko darīt, kad negaidot zem vienas no ielas laternām parādījās glābējs eņģelis liela, slaidi noauguša polismeņa izskatā; viņš bija ģēr­bies tīrā, kārtīgā uniformā ar spožu siksnu un spodros

zābakos. Polismenis mūs pieklājīgi sveicināja, paklanī­jās pret sieviešu dzimumu un ar vecmodīgu galantumu norādīja uz kādu sānielu, kur, viņš apgalvoja, mēs at­radīšot viesnīcu.

Mēs piebraucām pie lielas, drūmas mājas ar cieši aizslēģotiem logiem un tik masīvām durvīm, kādas pie­derētos katedrālei. Skaļi padauzījuši pa varenajām, no­deldētajām durvīm, sākām pacietīgi gaidīt. Pagāja des­mit minūtes, joprojām vēl neviens neatsaucās, tad Di­kijs metās uz durvīm ar tādu sparu, ka šim triecienam, ja vien tas būtu izdevies, vajadzēja atmodināt pat mi­rušos. Bet, tikko viņš iegāzās durvīs, tās neizprotamā kārtā piepeši atsprāga vaļā un pavēra skatienam garu, vāji apgaismotu gaiteni ar durvīm katrā pusē un mar­mora kāpnēm, kas veda uz augšējiem stāviem.

Līdz nāvei nogurušiem un briesmīgi izsalkušiem mums nebija vēlēšanās cienīt citu cilvēku īpašuma tie­sības, un mēs kā iekarotāja armija iesoļojām viesnīcas skanīgajā vestibilā. Tur mēs stāvējām un saucām «hallo!», līdz visa viesnīca drebēja no mūsu kliedzie­niem, bet atbildes nebija.

Zini ko, Džerij, var taču gadīties, ka viņi visi ir miruši, — Dikijs nopietni teica.

Pieņemsim, ka tā, bet tādā gadījumā ieteicu izklīst un pašiem uz savu roku sameklēt guļvietas, — es at­bildēju.

Mēs uzkāpām augšā pa marmora kāpnēm un, pavē­ruši pēc kārtas visas durvis, atradām trīs guļamistabas ar uzklātām gultām. Guļvietas mums nu bija, tagad abi ar Dikiju kāpām atkal lejā, lai izpētītu, vai viesnīcā ir arī kādas labierīcības. Pirmās durvis, ko šajos meklē­jumos atrāvām vaļā, ieveda mūs pustumšā guļamistabā, kurā stāvēja milzīga divguļamā gulta ar senlaicīgu bal­dahīnu. Pirms vēl paguvām izbēgt ārā gaitenī, no segu apakšas kā valis no dzelmes iznira kāds milzīgs stāvs un gāzelēdamies nāca mums pretī. Tā bija kolosālu apmēru sieviete vaļīgā flaneļa naktskreklā; viņa droši vien svēra savus piecpadsmit stounus [3] . Sieviete iznāca gaitenī, blisinādama acis, ģērbdama mugurā plīvojošu, spilgti zaļu kimono ar lielām rozā rozēm, un efekts bija pārsteidzošs: es neviļus iedomājos, ka viens no Celsi