DŽERALDS DARELS - NOSLĒPUMAINO TROKŠŅU ZEME

Nolādējis visus dzīvniekus un jo sevišķi tapirus, es ielēcu taksometrā un drāzos uz Marijas māju, ceļā ap­stādamies, lai nopirktu četrpadsmit podiņus pašu skais­tāko begoniju, kādas vien bija dabūjamas.

Klaudiju es atradu ogļu putekļiem klātu domīgi zelē­jam kādu lapu. Es viņu krietni sabāru, piestiprināju viņam jauno, stipro saiti (pietiekami izturīgu, lai notu­rētu dinozauru), uzrakstīju misis Rodrigesai dažus at­vainošanās vārdus un, saņēmis no Marijas solījumu tūlīt sazināties ar mani, ja rastos jauni sarežģījumi, aizgāju.

Otrā rītā viņa man atkal piezvanīja.

Džerij? Labrīt!

Labrīt! Viss kārtībā?

Nē, — Marija drūmi sacīja, — viņš atkal izdarīja to pašu. Nu māmiņai vairs nav nevienas begonijas, un viss dārzs izskatās tā, it kā tajā būtu strādājis buldo­zers. Man liekas, viņam vajadzīga ķēde.

Ak vai, — es nostenējos, — aduana un šis saso­dītais tapirs mani novedīs tiktāl, ka es sākšu aiz bēdām dzert. Nu labi, atbraukšu un atvedīšu ķēdi.

Un vēlreiz es ierados Rodrigesu mājā, paņēmis līdzi ķēdi, ar kuru varētu noenkurot okeāna laineri «Queen Mary», un lielu daudzumu puķpodu. Klaudijs bija sa­jūsmā par ķēdi. Viņš to kodīja un zelēja, jo tai bija pa­tīkama garša, bet vēl vairāk viņam patika tās varenā, skanīgā graboņa, kad papurināja galvu; šis troksnis vedināja domāt, ka Rodrigesu dārzā darbojas metāl- lietuve.

Es manījos projām, iekams misis Rodrigesa pagūst nonākt lejā, lai noskaidrotu trokšņa cēloni.

No rīta Marija man atkal piezvanīja.

«— Džerij? Labrīt!

Labrīt! — es atsaucos, un man bija spēcīga priekš­nojauta, ka šis rīts nekāds labais vis nebūs.

Man ļoti žēl, bet māmiņa saka, ka Klaudijs jā­ved prom, — Marija paziņoja.

Ko viņš šoreiz izdarīja? — es izmisis vaicāju.

«— Ziniet, — Marija iesāka ar tikko jaušamu humora pieskaņu balsī, — māmiņa vakar rīkoja viesības. Tikko bijām apsēdušies pie galda, dārzā izcēlās briesmīgs troksnis. Klaudijam bija izdevies atraut ķēdi no kāpņu margām, es pat nevaru iedomāties, kā tas bija iespē­jams. Lai nu kā, bet, pirms mēs paguvām kaut ko pa­sākt, Klaudijs iebruka pa verandas durvīm istabā, vilk­dams aiz sevis ķēdi.

Vai dieniņ! — es pārbijies iesaucos.

Jā, jā, — Marija turpināja, mulsi iesmiedamās, — tas bija tik jocīgi. Viesi izbailēs pielēca kājās un spruka uz visām pusēm, bet Klaudijs kā spoks, žvadzi­nādams ķēdi, skrēja apkārt galdam. Tad, nobijies no visa šī trokšņa, viņš kaut ko izdarīja… nu, jūs jau saprotat… «izdekorēja» grīdu.

Ak debess! — es ievaidējos, jo zināju, kā Klaudijs spēj «izdekorēt».

Tā māmiņas viesības izjuka, un viņa lūdza ar jums parunāt, vai tapiru nevarētu vest prom. Viņa domā, ka Klaudijs dārzā nejūtoties labi un vispār viņš neesot simpātisks dzīvnieks.

Vai jūsu māte pašlaik ir augšā guļamistabā un viņai sāp galva?

Man gan liekas, šoreiz būs ne tikai galvas sāpes vien, — Marija gudri piezīmēja.

Okei, — es izdvesu, — vedīšu viņu prom. Gan es kaut ko izdomāšu.

Sī neizdošanās, kā izrādījās, tomēr bija pēdējā mūsu neveiksmju virknē, jo piepeši viss nokārtojās. Muita man izsniedza atpakaļ konfiscēto inventāru, un, kas vēl sva­rīgāk, es negaidot atradu mājokli ne tikai Klaudijam, bet arī pārējiem dzīvniekiem; Buenosairesas nomalē mums atvēlēja mazu mājiņu, kur uz laiku ievietot manu dzīvnieku kolekciju.

Sīs problēmas — vismaz pagaidām — nu bija laimīgi atrisinātas; tagad mēs ņēmām rokā kartes, lai izstrā­dātu maršrutu ceļojumam uz dienvidiem — uz Patago- nijas piekrasti, kur ledainajos ūdeņos plunčājas kotiki un jūras ziloņi.

Sākumā viss šķita pavisam vienkārši. Marija dabūja savā darbavietā atvaļinājumu, un tika nospriests, ka viņa dosies mums līdzi kā tulks.

Ceļojuma maršruts bija sīki izstrādāts, cik nu vispār tas iespējams cilvēkiem, kuri paši nekad nav apmeklē­juši šīs vietas. Nepieciešamais inventārs tika vairākkārt pārbaudīts un rūpīgi iesaiņots. Pēc bezcerībā un garlai­cībā nodzīvotajām nedējām še, Buenosairesā, mēs bei­dzot sajutāmies kā ceļotāji.

Mūsu pēdējā kara padomē (to noturējām mazajā stūra kafejnīcā) Marija nāca klajā ar kādu ierosinā­jumu, kas viņu acīmredzot bija nodarbinājis jau ilgāku laiku.

Džerij, es domāju, mums derētu kāds, kas labi pārzina ceļus, — viņa sacīja, tiesādama lielu rausi, kurā bija iecepta sevišķi liela vērša mēle, — uzkoda, ko Argentīnā dēvē par sviestmaizi.

Kādēļ? — es jautāju. — Mums taču ir kartes.

—<> Jā, bet jūs nekad neesat braucis pa Patagonijas ceļiem, un tie ir tādi kā nekur citur pasaulē.

Kādi tad? — es painteresējos.

Slikti, — Marija atteica, viņa nemēdza velti tērēt vārdus.

Marijai taisnība, — Džekija sacīja. — Par šiem ceļiem visi stāsta briesmu lietas.

Mana dārgā, tu labi zini un ari es zinu, ka šādas briesmu lietas par ceļiem, moskītiem vai mežonīgām ciltīm stāsta vienmēr un it visur, kurp vien tu gribētu doties, un parasti tie ir tukši izdomājumi.

Tomēr man šķiet — Marijas priekšlikums nav pe­ļams. Ja mēs varētu sameklēt kādu cilvēku, kas pazīst ceļus un būtu ar mieru aizvest mūs turp, tad vismaz zinātu, kas mūs gaida atpakaļceļā.

Bet mums nav tāda cilvēka, — es aizkaitināts atbildēju. — Rafaels ir koledžā, Karloss atrodas zieme­ļos, Braiens mācās …

Mums ir Dikijs, — Marija sacīja.

Es nesapratnē raudzījos viņā.

Kas tas par Dikiju? — es beidzot iejautājos.

Mans draugs, — viņa jautri sacīja, — viņš ļoti labi vada mašīnu, pazīst Patagoniju un vispār ir patī­kams cilvēks. Dikijs bieži piedalās medību ekspedīcijās un radis daudz ko paciest.

Vai ar vārdu «paciest» jāsaprot grūtības, vai arī tas ir netiešs mājiens, ka mūsu sabiedrība varētu aiz­vainot viņa maigo raksturu?

Beidz savas asprātības! — Džekija norāja. — Ma- rij, vai šis puisis būtu ar mieru braukt mums līdzi?.

Nu, protams, —> Marija atsaucās. — Viņš teica, ka ļoti gribētu.

Labi, — Džekija sacīja, — kad viņš varētu ar mums tikties?

Es viņam piekodināju, lai viņš būtu apmēram pēc desmit minūtēm šeit, — Marija paskaidroja. — Domāju, ka Džerijs gribēs viņu redzēt, jo var taču gadīties, ka viņš jums nepatīk.

Es pārsteigts lūkojos uz abām sievietēm.

Vai tā nav laba ideja? — Džekija jautāja.

Jūs gribat dzirdēt manas domas? — es savukārt vaicāju. — Man šķiet — jūs jau visu esat norunājušas.

Es domāju — Dikijs jums patiks… — Marija iesāka, un tai pašā brīdī Dikijs ienāca.

Pirmajā mirklī es nospriedu, ka Dikijs man nepavi­sam nepatīk. Viņš neizskatījās pēc tāda, kuram kādreiz būtu nācies kaut ko paciest, un es šaubījos, vai viņš vispār spējīgs ciest.

Dikijs bija izmeklēti labi ģērbies, pārāk izmeklēti. Viņam bija apaļa, tukla seja, acis kā pogas, virslūpu greznoja paplānas ūsiņas kā brūna naktstauriņa spārni, bet tumšie mati bija tik rūpīgi ieziesti un pieglausti, ka izskatījās kā uzgleznoti.

Dikijs de Sola, — Marija mazliet satraukta iepa­zīstināja.

Dikijs man uzsmaidīja, un šis smaids pārvērta viņa seju.

—- Vai Marija jums jau stāstīja? — viņš vaicāja, rūpīgi ar mutautiņu noslaucīdams krēslu un tikai tad apsēzdamies pie galda. — Ar lielāko prieku es brauktu jums līdzi, ja vien jūs to vēlētos. Ar lielāko prieku do­tos uz Patagoniju, kuru es ļoti mīlu.