DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.

Tās ir vienas no lielākajām grūtībām savvaļas

dzīvnieku ārstēšanā. Daudzi dzīvnieki it kā slēpj savu slimību, un pirmās pazīmes parādās tikai tad, kad jau ir par vēlu vai gandrīz par vēlu kaut ko efektīvu uzsākt. Reiz redzēju, kā mazs putniņš labi paēda brokastis, līk­smi dziedāja visu rīta cēlienu un pulksten trijos pēc­pusdienā bija beigts, līdz pēdējam nelikdams ne ma­nīt, ka būtu sasirdzis. Daži dzīvnieki, ko nomoka visbriesmīgākās iekšķīgās slimības, izskatās pilnīgi ve­seli, dūšīgi ēd un ir labā omā, un jūs pieviļaties, domā­dams, ka tie vai plīst aiz veselības. Tad kādu rītu pirmoreiz pamanāt, ka dzīvnieks izskatās savārdzis, un, pirms paspējat kaut ko nopietnāku uzsākt, tas ir jau beigts. Protams, viegli nav arī tad, ja slimības sim­ptomi skaidri redzami, jo jānoskaidro cēloņi. Ieskato­ties jebkurā veterinārajā enciklopēdijā, jums radīsies iespēja izvēlēties kādu no pārsimt slimībām, pie kam katra ir ārstējama citādi. Tas viss ir gaužām mokoši.

īstenībā, lai atrastu pareizo ārstēšanas veidu, ikreiz ir jāeksperimentē. Reizēm ar šādiem eksperimentiem iegūst apbrīnojamus rezultātus. Piemēram, gadījumā ar tā saukto lienošo paralīzi, drausmīgu slimību, kas piemeklē galvenokārt Jaunās Pasaules pērtiķus. Savā laikā pret to nebija nekādu zāļu un šī slimība bija sērga, kas varēja iznīcināt visu jūsu pērtiķu kolekciju. Pirmās pazīmes ir ļoti niecīgas: var redzēt, ka dzīv­niekam gurnos iemeties viegls stīvums. Taču jau pēc dažām dienām dzīvnieks nepārprotami izrāda nevēlēša­nos kāpelēt un kvern uz vietas. Sajā stadijā abas pa­kaļkājas jau ir paralizētas, bet vēl saglabā jutību. Pa­kāpeniski paralīze izplatās pa visu ķermeni. Senāk ne­bija citas izejas kā dzīvnieku nogalināt, kad slimība sasniegusi šo pakāpi.

Mums bijuši vairāki šās paralīzes gadījumi, un esam zaudējuši dažu labu skaistu un vērtīgu pērtiķi. Izmē­ģinājos visu, ko vien varēju iedomāties, lai panāktu po­zitīvu efektu. Mēs dzīvniekus masējām, mainījām pār­tikas režīmu, injicējām vitamīnus, tomēr viss velti. Mani pārlieku nomocīja doma, ka neprotu atrast ārstē­šanas metodi šai kaitei, jo nebūt nebija patīkami no­skatīties, kā dzīvnieks pamazām, ar katru dienu vairāk, zaudē kustības spējas.

Reiz ieminējos par to savam draugam veterinārār- statu, piebilzdams, ka, manuprāt, slimības cēlonim ir kāds sakars ar barību, taču esmu izmēģinājis visu iespējamo, bet rezultātu kā nav, tā nav. Mazliet pado­mājis, mans draugs ieteicās, ka varbūt pērtiķiem ba­rībā trūkstot fosfora vai arī dzīvnieka organisms nezi­nāmu iemeslu dē] nespēj barībā esošo fosforu asimilēt. Ja vaina būtu meklējama šajā apstāklī, tad īstais līdzeklis būtu D3 vitamīna injekcijas. Tādēļ nākamo pēr­tiķi, kam konstatēja pirmās paralīzes pazīmes, bez ceremonijām izcēlām no krātiņa (kaut arī viņš pret šādu apiešanos skaļi protestēja) un iešļircinājām viņam D3. Pēc tam es dzīvnieku veselu nedēļu uzmanīgi vē­roju, un, man par lielu prieku, tas nepārprotami atlaba. Nedēļas beigās pērtiķis saņēma vēl vienu injekciju un pēc divām nedēļām bija pilnīgi vesels. Tad pievērsos skaistam, rudam Rietumāfrikas patas pērtiķim, kas bija paralizēts jau krietnu laiku. Nabaga dzīvniekam pil­nīgi bija laupītas kustības spējas, tā ka pat barojot mums vajadzēja pacelt un pieturēt tā galvu. Nodomāju: ja D3 palīdzēs arī šajā gadījumā, tad vairs nav nekādu šaubu, ka tas ir īstais ārstniecības līdzeklis. Divkār­šoju parasto devu un iešļircināju to slimajam dzīvnie­kam; trīs dienas vēlāk injicēju nākamo trieciendevu. Pēc nedēļas mūsu pacients varēja pacelt galvu, lai paēstu, un pēc mēneša bija pilnīgi izārstēts. Tas nu bija patiesi pārsteidzošs rezultāts, kas mani pilnīgi pār­liecināja, ka D3 ir īstais līdzeklis pret paralīzi. Ja tagad kāds no mūsu pērtiķiem kļūst pastīvs, mums vairs nav nomācošās sajūtas, ka tas ir pirmais solis pretī nāvei; mēs slimniekam izdarām vajadzīgo injek­ciju, un drīz vien dzīvnieks ir atkal sveiks un vesels.

Otra injekcija, ko lietojam ar neapšaubāmiem panā­kumiem, ir vitamīns B12. Tas galvenokārt tonizē orga­nismu, bet vēl labāk izmantojams par stimulatoru ēst­gribas uzlabošanai. Ja kāds dzīvnieks izskatās savār­dzis un zaudē interesi par ēdienu, viena B12 deva visu atkal vērš par labu. Biju šo līdzekli izmēģinājis vie­nīgi ar zīdītājiem un putniem, bet nekad ar rāpuļiem. Rāpuļu organisms ir tik atšķirīgs no putnu un zīdītāju organisma, ka jābūt ļoti uzmanīgam ar ārstniecības līdzekļiem: kas labi derēs vāverei vai pērtiķim, var būt nāvējošs čūskai vai bruņurupucim. Mūsu rāpuļu mītnē bija jauna boa, kuru pirms apmēram sešiem mēnešiem bijām iegādājušies no kāda tirgotāja. Kopš pašas pir­mās dienas tā likās apbrīnojami rāma, taču mani vis­vairāk satrauca tās konsekventā atteikšanās uzņemt barību. Tādēļ mēs bijām spiesti reizi nedēļā vilkt čūsku ārā no krātiņa, ar varu atvērt tai muti un iestumt rīklē beigtas žurkas vai peles; čūskai šis process nebūt nepa­tika, tomēr tā savā parastajā apātijā ļāva mums rīko­ties. Barot čūsku ar varu allaž ir riskanti, jo, lai cik piesardzīgi jūs rīkotos, vienmēr var gadīties, ka ievai­nojat maigo mutes gļotādu un tādējādi izraisāt infek­ciju, no kuras ļoti drīz var attīstīties mutes čūla, sli­mība, pret kuru čūskas ir ļoti jutīgas un kuru ir ārkār­tīgi grūti izārstēt. Mazliet vilcinājies un šaubījies, tomēr nolēmu injicēt savai boa Bi2 un vērot, kas no­tiks. Vitamīnu iešļircināju čūskas rumpja vidusdaļā, biezajā muskuļu slāni, kas klāj mugurkaulu. Boa, šķiet, to nemaz nemanīja, jo palika mierīgi guļam, man ap roku apvijusies. Novietoju čūsku atpakaļ krātiņā un aizgāju. Tajā dienā nekas ļauns netika novērots, un es ieteicu Džonam vakarā ielikt čūskai krātiņā barību. Džons ielika tur divas žurkas un otrā dienā priecīgi ziņoja, ka boa ne tikai aprijusi žurkas, bet arī ener­ģiski uzbrukusi viņam, kad viņš pavēris krātiņa durvis. Kopš tā laika mūsu boa vairs nekad nevārguļoja. Tā kā B12 bija tik labvēlīgi iedarbojies uz čūsku, izmēģināju šo vitamīnu arī citiem rāpuļiem. Tiklab ķirzakām, kā bruņurupučiem lieti noderēja šad tad pa injekcijai, īpaši vēsākā laikā; bija pat gadījumi, kad rāpulis noteikti būtu aizgājis bojā, ja nebūtu saņēmis vitamīnu injek­cijas.

Savvaļas dzīvnieki, protams, ir vissliktākie pacienti, kādus vien var iedomāties. Ikvienai slimnieku kopējai, kas sūdzas, ka esot grūti kopt cilvēkus, vajadzētu izmē­ģināt roku slimu savvaļas dzīvnieku kopšanā. Dzīvnieki ļoti reti izrāda pateicību par jūsu pūlēm, bet jūs jau arī to nemaz negaidāt. Vienīgais, uz ko jūs cerat (to­mēr nekad vai gandrīz nekad nesagaidāt), ir mazliet aktīvas kooperācijas, kad jāieņem zāles, jāsaglabā ap- saitējums vai tamlīdzīgi. Pēc pirmajiem pārsimt rūg­tiem piedzīvojumiem jūs samierināties ar faktu, ka ik­viena medicīniskās palīdzības sniegšana dzīvniekam ir īsta laušanās sacensība, pēc kuras vairāk medikamentu jāpatērē jūsu ārējo ievainojumu apkopšanai, nekā vaja­dzējis pacienta iekšējo kaišu dziedināšanai. Ļoti drīz jūs atsakāties no cerībām saglabāt slimnieka brūces apsaitējumu, jo, vienīgi ieģipsējot pacientu no galvas līdz kājām, varat aizkavēt apsaitējuma noplēšanu jau pirmajās trīsdesmit sekundēs pēc uzlikšanas. Pērtiķi, protams, ir visneciešamākie pacienti. Pirmām kārtām, Ciņiem ir četras rokas, ar ko cīnīties pret jums vai no­raut apsējus. Viņi visi ir asprātīgi un gaužām viegli satraucami, un katru medicīniskās palīdzības veidu viņi uzskata par rafinētu mocību, kaut arī jūs skaidri zināt, ka tas ir gluži nesāpīgs. Tā kā pērtiķi ir ļoti nervozi radījumi, tie izturas kā īsti hipohondriķi, un pavisam viegli izārstējama slimība spēj tos nogalināt, jo tie kļūst dziļi melanholiski un pilnīgi apātiski. Kopjot tādu sērībā iegrimušu pērtiķi, kurš ir pārliecināts, ka viņa gaitām šai pasaulē pienācis gals, jums jāprot būt allaž sirsnī­gam un jautram (gluži kā to dara Hārlijstrīta speciā­listi).