DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.

Laimīgā kārtā Semjuela kājas lūzums nebija sarež­ģīts — cilvēka kājā tas atbilstu apmēram liela vidum.

Mēs kāju kārtīgi iešinējam, ieģipsējām un, 'kad ģipsis bija sakaltis, ielikām putnu nelielā buri, lai tas nevarētu pārāk daudz kustēties. Nākamajā dienā kāja bija mazliet pietūkuši, tādēļ injicēju penicilīnu, ko Semjuels man varen ņēma ļaunā, tomēr kāja atkal atguva normālu iz­skatu. Kad beidzot noņēmām ģipsi, redzējām, ka kauls saaudzis lieliski, un tagad, redzot Semjuelu svarīgi pa­staigājamies pa putnu mītni, pamatīgi jāieskatās, lai sazīmētu, kura kāja tam īsti bijusi lauzta. Taču, zinā­dams, cik briesmīgs stulbenis ir Semjuels, es nebūt nebrīnītos, ja viņš to visu atkārtotu vēlreiz. . . kādu dienu, kad būšu līdz ausīm iegrimis citā darbā.

Ārstējot dzīvniekus, jūs pamazām pierodat pie tā, ka pacienti jūs sakož, saskrāpē, saspārda un uzdauza jums punus, tā ka bieži vien, kad esat sniedzis pirmo palīdzību slimniekiem, pēc tam esat spiests to darīt arī pats sev. Ne vienmēr bīstamākie ir lielie dzīvnieki. Vā­vere vai maisu žurka, ja vien grib, var nodarīt gan­drīz tādu pašu postu kā bars Bengālijas tīģeru. Reiz man vajadzēja pūkainam bušbēbijam ar aizkustinošām actiņām mazliet ieziest inficēto ādu astes galā, bet ma­zulis man tik neganti iekoda īkšķī, ka radās asins sain­dēšanās un desmit dienu dabūju nonēsāt roku saitē. Bušbēbija aste sadzija četrdesmit astoņās stundās.

Ārsti, kas dziedina cilvēkus, dod Hipokrāta zvērestu. Savvaļas dzīvnieku ārsta zvēresti bieži vien izskan su­līgos un izteiksmīgos lāstos, taču šaubos, vai Britu me­dicīniskā padome šādu zvērestu akceptētu.

Godājamais mister Darel,

esmu septiņus gadus veca, un man tikko

piedzima mazs bruņurupucītis …

To, vai dzīvnieks gūstā jūtas labi, var noteikt da­žādos veidos. Vispirms, par to liecina viņa izskats un ēstgriba, jo dzīvnieks, kam kažoks vai spalvās spīd un kam turklāt ir pienācīga ēstgriba, nenīkuļo. Taču vis- pēdējais pierādījums, kas izdzēš visas šaubas par to, vai dzīvnieks krātiņu uzskata par savām īstajām mā­jām, ir iegūts tad, ja dzīvnieki nebrīvē vairojas.

Bija laiki, kad zooloģiskajos dārzos valdīja užskats: ja dzīvnieki nebrīvē nedzīvo ilgu mūžu un nevairojas, tad ar šiem dzīvniekiem kaut kas nav kārtībā; neviens neiedomājās, ka aplamas būtu dzīvnieku turēšanas me­todes. Par dažiem dzīvniekiem mēdza sacīt, ka neesot iespējams tos turēt nebrīvē, un, pat ja tie kādu laiku izvilktu dzīvību, neesot iespējams tos pavairot. Sīs spār­notās atziņas tika izteiktas aizvainotā tonī, it kā ne­jaukie dzīvnieki būtu ļaunprātīgi sazvērējušies pret cil­vēku, atteikdamies dzīvot un vairoties. Savā laikā eksis­tēja garš to dzīvnieku saraksts, kurus neesot iespējams turēt un pavairot nebrīvē; šajā sarakstā ietļipa cilvēk­veidīgie pērtiķi, ziloņi, degunradži, nīlzirgi un tā jopro­jām. Ar laiku, gadiem ritot, uzradās gaišākas galvas, un, visiem par lielu izbrīnu, tika konstatēts, ka dzīv­nieki zooloģiskajos dārzos iet bojā un nevairojas nevis pašu stūrgalvības dēļ, bet gan tādēļ, ka cilvēkiem, ku­riem tie jāaprūpē, trūkst zināšanu un pieredzes. Esmu pārliecināts, ka ir visai maz dzīvnieku sugu, ko nav iespējams ar labiem panākumiem turēt un pavairot zoo­loģiskajā dārzā, ja vien esat atradis īsto pieeju. Ar īsto pieeju domāju to — ja esat izvēlējies pareizā tipa krā­tiņu, barību, kas dzīvniekam vistīkamāka, un — galve­nais — piemērotu partneri. Sākumā tas šķiet visai vien­kārši, bet var paiet vairāki gadi, iekams jums izdodas to visu apkopot.

Laulības zooloģiskajā dārzā, protams, tiek organizē­tas pēc principa, kāds valdīja astoņpadsmitajā gad­simtā mammu aprindās. Taču astoņpadsmitā gadsimta mammām klājās vieglāk: līdz ar meitu izprecināšanu viss beidzās. Zooloģiskajā dārzā jūs nekad nejūtaties īsti drošs, jo atgadīties var nezin kas. Pirms jūs savu jauno pāri, tā sakot, aizvadāt līdz altārim, var gadīties, ka vienam vai otram rodas nepatika pret izraudzīto partneri, un, ja jūs neesat pietiekami piesardzīgs, līgava vai līgavainis pārvēršas par līķi jau labu laiku pirms medusmēneša. Zooloģiskā dārza prečutēvam jāpatur prātā daudzi apsvērumi, ar daudz ko jāriskē, iekams viņš var, atviegloti nopūzdamies, atlaisties krēslā un justies apmierināts, ka ģimene nodibināta. Par tipisku piemēru uzskatāmas Cārīza precības.

Čārlzs ir Gibraltāra magotpērtiķis, kaut gan tas nav zooloģiski pamatoti. Magoti nepieder pērtiķiem vispār, tie ir makaki. Magotu atrašanās Ziemeļāfrikā rada izbrīnu; acīmredzot tie kādreiz aizvesti uz Gibraltāru un kopš tā laika bauda visai apšaubāmo reputāciju, ka esot vienīgie Eiropā dzīvojošie pērtiķi. Čārlzu mums piedāvāja, kad notika angļu Gibraltāra garnizona kār­tējā samazināšana, un mēs ļoti priecājāmies, ka iegūsim viņu. No Gilbraltāra tas ceļoja šurp varen cēli — uz viena no viņas majestātes kuģiem, un mēs magotu prie­cīgi saņēmām. Tupus viņš bija divas pēdas sešas collas augsts, un spalva viņam bija gara, bieza un ruda. Čārlzs staigāja uz četrām kā suns, bet gaužām cienīgi, kā jau tas pieklājas slavenā Gibraltāra garnizona lo­ceklim. Viņam bija spožas, gudras, brūnas acis un jo­cīga bālsārta, vasaras raibumiem sētin nosēta seja. Čārlzs neapstrīdami bija neglīts, tomēr viņa neglītumā slēpās zināma pievilcība. Interesanti, ka Čārlzs, kaut gan spēcīgs pērtiķis, bija ļoti bailīgs, un mēs neva­rējām viņu turēt krātiņā kopā ar citiem primātiem, jo tie viņu nerroja bez žēlastības. Tādēļ ievietojām Čārlzu atsevišķā krātiņā un aizrakstījām Gibraltāra guberna­toram vēstuli, kurā izmeklētiem vārdiem aizkustinoši attēlojām Čārlza vientulību un netieši norādījām, ka mēs ļoti priecātos, ja būtu iespējams iegūt magotu mā­tīti. Saņēmām atbildi, ka jautājums par Čārlza pie­spiedu celibātu apspriests un nolemts, ņemot vērā šo ārkārtējo gadījumu, atsūtīt mums sieviešu kārtas ma­gotu, vārdā Sjū. Tika ekipēts vēl viens viņas majes­tātes kuģis, un noteiktajā laikā Sjū bija klāt.

Ap šo laiku Čārlzs, protams, bija jau it labi iejuties jaunajā krātiņā un pilnīgi uzskatīja to par savu perso­nisko teritoriju; mums nebija ne jausmas, kā viņš rea­ģēs uz otra magota — kaut arī sieviešu kārtas — iera­šanos viņa vecpuiša dzīvoklī. Atnesām Sjū ar visu ce­ļojuma būri un nolikām zemē pie Čārlza krātiņa, tā ka viņi varēja viens otru redzēt. Sjū, ieraudzīdama Čārlzu, ļoti uztraucās un sāka skaļi tērgāt, turpretī Čārlzs, uzmetis viņai pirmo izbrīna pilno skatienu, ap­sēdās un nolūkojās viņā ar tik dziļu pretīgumu un nici­nāšanu mūsainajā fizionomijā, ka mums galīgi saplaka dūša. Taču nebija citas izejas, vajadzēja vien ielaist Sjū krātiņā. Viņa ļoti priecīgi izlēca no būra un devās iz­pētīt jauno mājokli. Čārlzs, kas līdz šim brīdim bija sēdējis zaros un izlicies, ka viņam gar visu notiekošo nav nekādas daļas, nolēma, ka pienācis laiks parādīt, kurš šajā krātiņā saimnieks. Viņš nolēca no koka un metās virsū Sjū; iekams viņa paspēja atjēgt, kas noliek, un sagatavoties aizsardzībai, Čārlzs bija viņai ielaidis zobus plecā, izpluinījis vilnu, iecirtis vairākas pļaukas un ar pamatīgu belzienu kūleņu kūleņiem ielidinājis viņu krātiņa kaktā. Pēc tam viņš uzlēca atpakaļ uz zara, apsēdās un pašapmierināts raudzījās visapkārt, klusi savā nodabā ņurdēdams. Mēs aizsteidzāmies, at­nesām divus lielus traukus ar augļiem un ielikām tos krātiņā; Čārlzs tūliņ nolēca zemē un kā īsts gardēdis sāka pārbaudīt trauku saturu, bet Sjū tupēja kaktiņā un izsalkusi viņu vēroja. Beidzot, nespēdama vairs noska­tīties, kā Čārlzam vīnogu sula tek gar zodu, viņa bai-