DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.

līgi parāpās luvāk, pastiepa roku lidz šķīvim un pa­ņēma vienu vīnogu, kuru steigšus iegrūda mutē gadī­jumam, ja Čārlzs atkal uzbruktu. Viņš, aši caur pieri uzmetis Sjū īsu skatienu, izlikās pilnīgi vienaldzīgs; saņēmusi dūšu, Sjū vēlreiz pasniedzās uz priekšu un pagrāba veselu sauju vīnogu. Pēc īsa brītiņa viņi abi draudzīgi ēda jau no viena trauka, un mēs atviegloti nopūtāmies. Stundu vēlāk, garām iedams, redzēju, ka Čārlzs ar svētlaimīgu izteiksmi sejā, acis aizmiedzis, guļ augšpēdu, bet Sjū dziļā nopietnībā rūpīgi šķirsta viņa spalvu. Laikam ar pirmo uzbrukumu Čārlzs bija vienīgi gribējis Sjū darīt zināmu, ka tas ir viņa krā­tiņš un ka viņai, ja gribēs tur mājot, jārespektē viņa autoritāte.

Dažkārt partnerus saviem dzīvniekiem esam ieguvuši visai interesantā veidā. Sevišķi oriģinālā kārtā atradām vīru Flauerai. Flauera bija ļoti skaista Ziemeļamerikas skunksa mātīte un, ka.d ieradās pie mums, bija slaida un gaužām rāma. Taču nelaimīgā kārtā Flauerai likās, ka dzīvē ir tikai divas vērtīgas nodarbības: ēšana un gulēšana. No šāda nogurdinoša dzīves veida viņa beigu beigās tā nobarojās, ka kļuva burtiski apaļa kā bumba. Mēģinājām samazināt pārtikas devu, taču bez panāku­miem. Sākām uztraukties, jo aptaukošanās var dzīvnie­kam nest nāvi tāpat kā badošanās. Skaidrs, ka Flauerai nepieciešamas kustības, bet tikpat skaidrs bija arī tas, ka viņa uz to nejuta ne mazākās patikas. Nolēmām, ka jāsagādā Flauerai vīrs, tomēr tieši tajā laikā skunksu piegāde bija apsīkusi un nevarējām nevienu sadabūt; Flauera turpināja vienā mierā ēst un gulēt. Tad kādu dienu mums ar Džekiju gadījās darīšanās būt Londonā; tā kā mums vēl bija laiks, gājām uz norunāto vietu kā­jām. Iegriezušies kādā šķērsielā, pēkšņi ieraudzījām pretī nākam maza auguma vīriņu zaļā livrejā ar vara pogām, un uz rokas viņš nesa — tavu brīnumu! — mazu šimpanzīti. Pirmajā mirklī apstulbām, ieraudzī­juši dīvaino kombināciju — livreju un šimpanzi —, bet, kad vīriņš bija pienācis klāt, es attapos un viņu ap­turēju.

— Dieva dēļ, ko jūs te darāt ar šimpanzi? — es jau­tāju, kaut gan pats lāgā nesapratu, kādēļ viņam nebūtu tiesību pastaigāties pa ielu ar šimpanzi.

Es strādāju pie vikonta Cērčila, — viņš paskaid­roja, — viņam pieder daudz jocīgu dzīvnieku. Mums ir arī skunkss, bet no tā jātiek vaļā, jo šimpanzei šis nav pa prātam.

Skunkss? — es ieinteresēts noprasīju. — Vai jūs skaidri zināt, ka tas ir skunkss?

Jā, — mazais vīriņš atbildēja, — to es zinu no­teikti.

Tad esat saticis īsto, — es sacīju. — Vai jūs būtu ar mieru nodot manu vizītkarti vikontam Cērčilam un pateikt, ka es ar prieku ņemtu šo skunksu, ja viņš grib no tā šķirties?

Skaidrs, — mazais vīriņš atteica, — man liekas, viņš jums to atdos labprāt.

Atgriezāmies Džersijā, priecīgi cerēdami, ka būsim varbūt atraduši Flauerai ja ne vīru, tad vismaz biedru. Pēc dažām dienām saņēmām laipnu vēstuli no vikonta Cērčila, kurā viņš rakstīja, ka ļoti labprāt nodošot mums savu skunksu un atsūtīšot to, tiklīdz būšot pagatavots būris ceļojumam. Nebija ilgi jāgaida, kad pienāca tele­gramma. Tās saturs bija vienkāršs un lietišķs, un tomēr man šķiet, tā radīja izbrīnu pasta ierēdņos. Telegramma skanēja šādi:

dzeraldam darelam zooloģiskajā darza lezogra dzersija gledstons izlido ar be 112 plkst 19 šodien ceturtdiena saga­tavojiet krātiņu cercils

Kad atvērām krātiņu, redzējām, ka Gledstons ir jauns, skaists skunksu tēviņš, un tas bija uztraukuma pilns brīdis, kad mēs viņu ielaidām Flaueras krātiņā un vērojām, kas nu notiks. Flauera kā parasti gulēja savā salmu migā un izskatījās pēc melnbaltas spal­vainas futbola bumbas. Gledstons ar mazliet tuvredzī­gām acīm noskatījās uz dīvaino priekšmetu un tad piečāpoja tuvāk, lai aplūkotu to pamatīgāk. Sajā brīdī Flauerai gadījās viens no nedaudzajiem nomoda mir­kļiem. Pa visu dienu viņa dažas reizes pamodās, ikreiz apmēram uz trīsdesmit sekundēm, tieši tik ilgi, cik va­jadzīgs, lai pamestu ašu skatienu visapkārt un pārlie­cinātos, vai kāds nav nolicis trauku ar ēdamo, kamēr viņa gulējusi. Gledstons, negaidot ieraudzījis, ka futbola bumbai ir galva, izbrīnā sacēla spalvu. Esmu pārlie­cināts, ka šajā mirklī viņš nesaprata, kas Flauera ir, un viņu par to nevar vainot, jo, pamodusies no dzija miega, viņa parasti izskatījās visai nožēlojama. Gled- stons nenolaida no viņas acu, bet asti bija izslējis gaisā kā izsaukuma zīmi; Flauera stulbi blenza uz viņu, un, tā kā Gledstons stāvēja nekustīgi, bet Flauerai bija vienvirziena domāšana, viņa droši vien nosprieda, ka tas ir kāds jauns, eksotisks ēdiens, kas nolikts, lai viņu iepriecinātu. Viņa izrausās no migas un lāčoja pāri krātiņam uz Gledstona pusi.

Staigājoša Flauera izskatījās, ja vien tas bija iespē­jams, vēl ērmīgāk nekā guloša Flauera. Kājas nere­dzēja nemaz, tādē] palika tāds iespaids, ka liela, meln­balta, spalvaina bumba noslēpumainā veidā vejas uz priekšu. Gledstons mirkli skatījās, bet tad viņa nervi neizturēja un viņš aizdrāza, lai paslēptos kaktā. Flau­era, konstatējusi, ka tas bijis tikai skunkss, tātad ne­kas ēdams, atgriezās migā un turpināja pārtraukto gu­lēšanu. Gledstons visu atlikušo dienas daju blenza uz Flaueru, bet vakara pusē saņēma dūšu un piegāja pie gulētājas apostīt, kas šī tāda ir, taču pret atklājumu iz­turējās tikpat vienaldzīgi kā Flauera. Tomēr vēlāk, kad bija pagājušas jau vairākas dienas, viņi viens otram Joti iepatikās, un tad pienāca lielā nakts, kad es, spožā mēness gaismā ejot garām viņu krātiņam, pats savām acīm neticēdams, ieraudzīju, ka Gledstons trenkā Flau­eru apkārt pa krātiņu un ka viņai (kaut arī viņa elsa un pūta) tas varen patika. Kad Gledstons beidzot bija viņu notvēris, abi pa jokam uzsāka cīniņu un valstījās kūleņu kūleņiem, kamēr Flauera tā aizkusa, ka viņai vajadzēja likties migā, lai mazliet atpūstos. Taču tas bija tikai sākumā, jo, pavadījusi pāris mēnešu Gled­stona sabiedrībā, Flauera atguva savu meitenīgo slai­dumu un drīz vien gan skriešanā, gan cīkstēšanās sa­censībās pat pieveica Gledstonu.

Tātad laulības zooloģiskajā dārzā var būt gan laimīgas, gan nelaimīgas, bet, ja tās ir laimīgas, tad parasti jāgaida pēcnācēji, un tas atkal rada jaunas problēmas. Galvenais uzdevums ir pēc iespējas agri uzzināt, vai priecīgais notikums tiešām gaidāms, lai topošajai mātei varētu jau laikus sākt dot īpašu barību, vitamīnus un tā joprojām. Otrs svarīgs uzdevums ir iz­lemt, ko darīt ar nākamo tēvu: vai viņu atstāt kopā ar māti vai ne? Tēvi dažkārt sagādā lielākas grūtības nekā mātes. Ja jūs laikus neaizvācat viņus no krātiņa, viņi var apgrūtināt mātīti un izraisīt priekšlaicīgas dzem­dības; no otras puses, ja aizved tēviņu projām, mātīte var tik gauži pēc viņa ilgoties, ka atkal iespējamas priekšlaicīgas dzemdības. Ja tēvs atstāts krātiņā, viņš var kjūt greizsirdīgs un mazujus apēst; no otras puses, viņš var sievai daudz palīdzēt mazo aprūpēšanā: tos nomazgāt un izklaidēt. Tādēļ, tikko esat uzzinājis, ka mātīte kļuvusi grūsna, viena no galvenajām problēmām ir — ko darīt ar tēvu, un dažkārt var notikt traģēdija, ja nerīkojas pietiekami ātri.

Mums bija pāris tievo lori, ar kuriem ļoti lepojā­mies. Sie dzīvnieki izskatās pēc iesīkstējušiem narkoti- ķiem, kas reiz pieredzējuši labākas dienas. Tiem ir gaiši pelēks kažoks un ārkārtīgi gari, tievi locekļi un rumpis, dīvainas rokas — gandrīz kā cilvēkam —, lie­las, mirdzošas, brūnas acis, ap katru aci apaugusi tumša spalva, tādēļ dzīvnieki izskatās tā, it kā vēl nebūtu atžirbuši no briesmīgas plītēšanas vai arī būtu cietuši smagu neveiksmi boksa ringā. Valda uzskats, ka esot ārkārtīgi grūti un sarežģīti turēt tievos lori nebrīvē, un šķiet, ka visumā tas arī atbilst patiesībai. Tieši tādēļ mēs tik ļoti lepojāmies ar savu pārīti, jo lori dzīvoja pie mums jau četrus gadus, un tas uzska­tāms par īstu rekordu. Pēc daudziem eksperimentiem un ilgiem novērojumiem bijām izstrādājuši tiem diētu, kas likās ļoti piemērota. Sāda diēta nebūtu apmierinājusi nevienu citu dzīvnieku kā vien tievos lori, jo sastāvēja no banāniem, miltu tārpiem un piena; lori no šīs vien­muļās barības pārtika lieliski.