DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.

Kā jau teicu, mēs ļoti lepojāmies ar savu možo pārīti, tādēļ viegli iedomāties mūsu uztraukumu, kad pama­nījām, ka mātīte ir grūsna:- tas tiešām bija notikums, jo, cik man zināms, tas būtu pirmais gadījums, kad tievajiem lori nebrīvē piedzimtu mazulis. Bet nu mums atkal, kā vienmēr, bija jāatrisina tēva problēma; un mēs, kā vienmēr, minstinājāmies. Ņemt prom vai at­stāt? Beidzot, pēc garas spriešanas, tomēr nolēmām tēviņu atstāt, jo lori bija ļoti pieķērušies viens otram.

Pienāca lielā diena, un piedzima jauks, veselīgs mazu­lis. Aplikām krātiņam apkārt aizsegus, lai apmeklētāji netraucē vecākus, barojām lori ar īpašiem gardumiem un uzmanīgi vērojām, kā uzvedīsies tēvs. Trīs dienas viss gāja labi, pārītis turējās cieši kopā, kā parasti, mazulis bija ieķēries mātei kažokā ar tādu izmisīgu spēku, kā slīcējs turas pie salmiņa. Bet tad ceturtās dienas rītā visas mūsu cerības sašķīda kā ziepju bur­bulis. Mazulis gulēja zemē beigts, un māte no neganta kodiena vaigā bija kļuvusi ar vienu aci akla. Vēl šo­baltdien nezinām, kas īsti tur noticis, es varu vienīgi pie­ņemt, ka tēviņš gribējis pāroties, bet māte ar mazuli, kas bija ieķēries viņai vilnā, neļāvusies, un tad tēviņš uzbrucis. Tas bija smags trieciens, bet reizē arī mācība: ja mums vēl kādreiz laimēsies piedzīvot tievo lori vai­rošanos, tēvs tiks aizvākts no krātiņa tūliņ pēc mazuļa piedzimšanas.

»

Taču ir ari tādi gadījumi, kad tēva aizvākšana būtu ļaunākais, ko. dzīvniekiem varētu nodarīt. Piemēram,

marmoseti. Tēviņš sāk rūpēties par mazuļiem, tikko tie piedzimuši, aptīra tos, auklē un izsniedz mātei vienīgi barošanas reizēs. Jau sen biju vēlējies novērot šo inte­resanto procesu un tādēļ ļoti nopriecājos, kad viena no mūsu baltausaino marmosetu mātītēm kļuva grūsna. Baidījos vienīgi, ka mazulis varētu piedzimt tādā brīdī, kad manis nebūs klāt, taču tas, par laimi, nenotika. Kādu rītu ļoti agri Džeremijs iedrāzās manā guļam­istabā ar ziņu, ka, pēc viņa domām, marmosetu mātītei tuvojoties dzemdības; es aši uzrāvu mugurā dažus ap­ģērba gabalus un skriešus devos uz zīdītājdzīvnieku mītni. Tur ieraudzīju abus vecākus mierīgi karājamies krātiņa režģos un priecīgi tērgājam ar katru cilvēku, kas parādījās tuvumā. Pēc mātītes izskata bija re-

dzams, ka dzemdības var notikt ļoti drīz, taču viņa šķita par šo svarīgo notikumu uztraucamies daudz ma­zāk nekā es. Atnesis krēslu, apsēdos un sāku gaidīt. Es skatījos uz marmosetu māti, viņa vērās manī, bet pa to laiku vīrs ar vīriešiem raksturīgo bezsirdību tu­pēja krātiņa kaktā, pilniem vaigiem sukāja ēst vīno­gas un miltu tārpus un nelikās gar sievu ne zinis.

Pēc trim stundām vēl nekādu pārmaiņu nejuta, vie­nīgi marmosetu tēvs bija notiesājis visas vīnogas un miltu tārpus. Atnāca mana sekretāre, un, tā kā man bija jāatbild uz daudzām vēstulēm, palūdzu, lai viņa atnes arī sev krēslu un apsēžas man līdzās pie marmo­setu krātiņa, kamēr es viņai diktēšu. Man šķiet, ka zooloģiskā dārza apmeklētājiem tas likās visai ekscen­trisks skats: cilvēks sēž un diktē vēstules, bet acis kā hipnotizētājs visu laiku pievērsis marmosetu krātiņam. Ap pusdienlaiku ieradās kāds cilvēks, kuru man vajadzēja sastapt. Aizgāju tikai uz minūtēm desmit, bet, kad atgriezos, marmosetu tēvs patlaban centīgi apkopa di­vus pūkainus kamoliņus, kas bija viņam pielipuši kā dadži. Man uznāca vēlēšanās marmosetu mātīti no­žņaugt: biju tik pacietīgi gaidījis, bet viņai vajadzēja dzemdēt mazuļus tieši tai brītiņā, kad manis nebija klāt.

Nu man vairs tikai atlika noskatīties, kā tēvs aprūpē mazos, un bija jāpietiek ar to pašu. Tēvs kopa dvīnī­šus ar lielu mīlestību un pieķērību, parasti nēsādams tos katru uz sava gurna kā ēzelis divas nastas. Vilna viņam bija tik bieza un abi mazuļi tik sīki, ka tos gan­drīz nekad nedabūja redzēt: tikai reizēm pēkšņi kaut kur kažokā parādījās mazs ģīmītis krietna rieksta lie­lumā un pretī vērās divas spožas ačeles. Barošanas laikā tēvs karājās mātei līdzās pie režģiem, un mazuļi ceļoja no viena pie otra. Slāpes veldzējuši, tie tūlīt rā­pās atpakaļ pie tēva. Tēvs ārkārtīgi lepojās ar saviem mazuļiem un neprātīgi raizējās par viņu labklājību. Jo lielāki dvīņi auga, jo pārgalvīgāki kļuva un reizēm pameta drošo patvērumu tēva kažokā, lai dotos eks­kursijās uz tuvākajiem zariem, bet vecāki, kaut arī ar zināmām bailēm, lepni viņos noraudzījās. Ja jūs tuvo­jāties krātiņam tādā brīdī, kad dvīņi patlaban bija de­vušies izpētes gājienā, tēvs drausmīgi uztraucās, bū­

dams pārliecināts, ka jums pret viņa dārgajām atva­sēm ir |auni nodomi. Sacēlis spalvu kā saniknots ka­ķis, viņš skaļā, spalgā balsi sauca dvīņiem komandas, gar kurām tie, lielāki paaugušies, nelikās ne zinis. Tas tēti sakaitināja vēl vairāk, un, aiz niknuma un bailēm skaļi spiegdams, viņš metās zaros, sagrāba dvīņus un notupināja tos vietā — katru uz sava gurna; pēc tam, savā nodabā kaut ko neapmierināti murkšķēdams — droši vien par mūsdienu jauniešu nepaklausību —, viņš aizčāpoja mazliet uzkost, lai nomierinātu satrauktos nervus, visu laiku sirdīgi pār plecu blenzdams uz jums. Bija apburoši vērot marmosetu ģimeni, jo likās, ka tie drīzāk ir svešādas spalvainas lauminas nekā pēr­tiķi.

Visinteresantāk, protams, ir gūt panākumus tādu dzīvnieku pavairošanā, par kuriem jau no paša sākuma zināms, ka tos ieaudzēt ir sevišķi grūti. Uzturoties Rie­tumāfrikā, man izdevās iegādāties dažas Fernanda scinku ķirzakas, kas laikam gan ir vienas no skaistā­kajām ķirzaku dzimtas pārstāvēm, jo to lielos, masīvos ķermeņus mozaīkas veidā klāj spožas citrondzeltenas, melnas, baltas un koši ķiršsarkanas zvīņas. Ap to laiku, kad tika dibināts zooloģiskais dārzs Džersijā, mums bija palikuši vairs tikai divi šie krāšņie dzīvnieki, bet tie abi bija skaisti, veselīgi eksemplāri, kas ļoti labi iejutās rāpuļu mītnē. Lielākajai daļai rāpuļu noteikt dzimumu ir gandrīz neiespējami, tādēļ es nezināju, vai šie scinki ir īsts pāris vai ne, taču vienu zināju noteikti: ja arī tas ir īsts pāris, tad vairošanās iespējas ir viens pret miljonu. Rāpuļu olas izperēt nebrīvē ir tikpat kā neiespējami. Piemēram, bruņurupuči dēj olas ar cietām čaulām un aprok tās zemē vai smiltīs. Ja būrī netiek uzturēta tieši vajadzīgā temperatūra un gaisa mitruma pakāpe, olas saturs vai nu sapelē, vai arī izkalst. Dau­dzas ķirzakas turpretim dēj olas ar mīkstu, pergamen­tam līdzīgu čaulu, kas stāvokli sarežģī vēl vairāk, jo šīs olas ir vēl jutīgākas pret mitrumu un temperatūru.

To visu zinādams, es nemaz pārāk nepriecājos, ierau­dzījis, ka scinku ķirzaka vienu dienu iedējusi krātiņa smiltīs duci olu. Olas bija baltas, ovālas, katra no tām apcukurotas mandeles lielumā, un ķirzaku māte (kā tas dažās scinku ķirzaku sugās mēdz būt) apsargāja olas un bezbailīgi metās uzbrukumā jūsu rokai, tiklīdz tā tuvojās. Parasti ķirzakas, izdējušas olas, aiziet un pil­nīgi aizmirst dējumu; taču dažās scinku ķirzaku sugās mātīte paliek sargāt ligzdu un, gulēdama smiltīs tajā vietā, kur apraktas olas, zināmās laika atstarpēs turpat urinē, lai uzturētu vienmērīgu mitruma režīmu un kar­stumā pasargātu maigo čaumalu no sakalšanas. Mūsu ķirzaka acīmredzot labi zināja, kas tai darāms, un mums atlika vienīgi gaidīt, kas notiks tālāk, kaut gan nekādu lielo cerību uz izperēšanu nebija. Ar katru aiz­vadītu nedēļu cerības kļuva niecīgākas, līdz beidzot es atraku ligzdu, domādams, ka atradīšu tur tikai iz­kaltušas olas. Taču biju visai pārsteigts, kad ieraudzīju, ka izkaltušas tikai četras olas; pārējās bija apaļas un mīkstas, kaut gan, protams, vairs nebija baltas. Pie­vācu četras izkaltušās olas un vienu rūpīgi ar skalpeli atgriezu vaļā. Iekšā atradu beigtu, bet labi attīstītu embriju. Tas modināja jaunas cerības, jo vismaz pierā­dīja, ka olas ir apaugļotas. Un mēs atkal sākām gaidīt.