DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.

Tad vienu rītu, kad biju kaut kādā vajadzībā iegrie­zies rāpuļu mītnē un gāju garām scinku ķirzaku krā­tiņam, ielūkojos lajā. Krātiņš kā parasti izskatījās tukšs, jo vecās ķirzakas lielu daļu laika pavada, iera­kušās smiltīs uz krātiņa grīdas. Gribēju jau doties tā­lāk, kad manu uzmanību piesaistīja acumirklīga kus­tība sausajās lapās un sūnās. Ieskatījos ciešāk, lai re­dzētu, kas tur kust, un pēkšņi ieraudzīju pār kādas lapas malu spīdam sīciņu, sārtmelnu galviņu. Negribēju sa­vām acīm ticēt un stāvēju kā sastindzis, raudzīdamies, kā vecāku sīciņā kopija izlīda no slēpņa aiz lapas. Ķir- zaciņa bija apmēram pusotras collas gara, krāsās tik­pat krāšņa kā vecāki, taču tik smalka un mirdzoša, ka atgādināja ornamentētu saktiņu, kādas sievietes mēdz spraust pie mēteļu atlokiem. Nospriedu — ja jau izšķī­lies viens mazulis, tad var izšķilties arī citi, un tādēļ gribēju tos iespējami drīz aizvākt no krātiņa: lai gan līdz šim vecā ķirzaka bija bijusi priekšzīmīga māte, pastāvēja tomēr iespēja, ka tagad viņa vai tēvs var mazuļus aprīt.

Sagatavojām mazu akvāriju, ļoti piesardzīgi notvē­rām mazulīti un ielikām to tur. Pēc tam pārmeklējām visu scinku krātiņu. Tā bija ilga noņemšanās, jo vai­

rākkārt vajadzēja pārbaudīt katru lapu, katru koka skaidiņu un zāles kumšķīti, lai redzētu, vai tur nav ieritinājies mazulis. Kad pēdējā lapa bija pārcilāta, mūsu jaunajā akvārijā tekalēja četri Fernanda scinku ķirzaku mazuļi. Ja apsver vispārējās izperēšanas iespē­jas, tad četri mazuļi no divpadsmit olām, manuprāt, nebija slikts rezultāts. Mūsu prieku aptumšoja vienīgi tas, ka mazās ķirzaciņas bija izraudzījušās ļoti nepie­mērotu izšķilšanās laiku — tieši ziemas sākumu —, un, tā kā tās ēda tikai ļoti sīciņas būtnes, tad sapratām, ka barības sagāde būs gaužām grūta. Zināmā mērā mūs gan paglāba mazie miltu tārpiņi, talkā nāca arī visi draugi, kam bija dārzi: viņi tos uzraka un vienreiz vai divreiz nedēļā nesa uz zooloģisko dārzu skārda biskvītu kārbas ar maziem gliemezīšiem, mitrenēm, spīļ- astēm un citiem sīkiem kukainīšiem, lai mūsu mazuļiem būtu ēdienu kartē nepieciešamā dažādība. Mazie rāpu­līši barojās un auga. Tagad, kad par to rakstu, tie jau ir apmēram sešas collas gari un tikpat skaisti kā ve­cāki. Ceru, ka drīz arī viņi sāks dēt olas, tā ka mēs varam cerēt izaudzēt nebrīvē otru paaudzi.

Protams, ir arī tādi dzīvnieki, kurus tikai ar lielām pūlēm var atturēt no vairošanās nebrīvē; pie tādiem, piemēram, pieskaitāmi degunsuņi. Sie nelielie Dienvid­amerikas dzīvnieciņi ir maza suņa augumā ar garām, gredzenā sagrieztām astēm, kuras parasti nēsā stāvu gaisā. Tiem ir īsas, ielīkas kājeles, tādēļ to gaita atgā­dina lāča čāpošanu; bez tam degunsuņiem ir gari, elas­tīgi šņukuri ar strupu, uz augšu paslietu galiņu; de­guns pastāvīgi kust, izokšķerē pēdējo kaktiņu un sprau- dziņu, meklējot barību. Dzīvnieki ir divējās krāsās — vai nu zaļganbrūni, svītroti, vai ari košā kastaņbrū- numā. Marta un Matiass, pārītis, ko biju atvedis no Dienvidamerikas, bija svītroti.

Iejutušies savā jaunajā krātiņā, viņi nekavējoties un dedzīgi sāka rūpēties par pēcnācējiem. Sajā sakarā no­vērojām šo to ļoti interesantu, ko būtu vērts pastāstīt. Parasti noteicējs ģimenē bija Matiass. Laiku pa laikam viņš apstaigāja krātiņu, «iezīmēdams» to ar savu smarždziedzeru izdalījumiem, lai ikvienam būtu skaidrs, ka tā ir viņa teritorija. Martai pie viņa bija suņa dzīve, jo vīrs nočiepa visus gardākos kumosus, tā ka pēdīgi

bijām spiesti viņus barot atsevišķi. Taču šī Viktorijas laiku vīriešu hegemonija pastāvēja tikai tad, kad Marta nebija grūsna. Tiklīdz viņa kļuva grūsna, viss pārvēr­tās. Tad virsroku ņēma viņa un padarīja nabaga Ma- tiasam dzīvi par īstu elli, uzbruka viņam bez jebkāda iemesla, grūda viņu nost no barības un vispār izturējās ļoti nekrietni. Vajadzēja tikai pavērot, kurš patlaban mājās ir kungs, lai jau pašā sākuma stadijā noteiktu, vai Marta gaida ģimenes pieaugumu vai ne.

Pirmajā metienā Martai piedzima četri mazuļi, viņa ar tiem gauži lepojās un tiešām bija ļoti laba māte. Nejutāmies īsti droši par to, kā Matiass izturēsies pret mazuļiem, tādēļ bijām izbūvējuši viņam īpašu sprostu, no kura viņš varēja mazuļus redzēt un saost, bet ne­tika klāt tiem iekost, ja viņam kaut kas tamlīdzīgs būtu ienācis prātā. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka Matiass le­pojas ar mazuļiem tikpat stipri kā Marta, taču sākumā baidījāmies riskēt. Pienāca laiks, kad Marta nolēma, ka mazuļi jau pietiekami lieli, lai tos parādītu pasaulei, tādēļ viņa tos ik dienu uz dažām stundām izlaida no migas krātiņa ārējā daļā. Degunsuņu mazuļi daudzē­jādā ziņā ir vieni no burvīgākajiem jaunuļicm. Liekas, ka viņiem ir tikai galva un deguns, augstas, izliektas intelektuāļu pieres un šņukuri, kas, ja vien tas iespē­jams, ir divkārt elastīgāki un ziņkārīgāki nekā vecā­kiem. Mazie ir dzimuši klauni, ja pavēro, kā tie nemi­tīgi kūleņo vai arī gluži cilvēciskā manierē apsēžas, roķeles pret ceļgaliem atbalstījuši. Tas viss kopā ar smieklīgo, lācīgo čāpošanu uz plakanajām pēdiņām pa­dara tos neatvairāmus. Zosu gājienā tie visi cits aiz cita rāpjas augšup pa zaru savā krātiņā; kad vadonis sasniedzis zara galu, tas pēkšņi pāriet atpakaļgaitā, pagrūž pirmo sekotāju, tas savukārt uztriecas virsū nākamajam un tā joprojām, līdz visi atpakaļiski rāpjas pa zaru lejup, melodiski savā starpā tērgādami un čivi­nādami. Tie mēdz arī uzrāpties zaros, lai demonstrētu pārdrošus vingrojumus uz trapeces, iekaras zarā ar pakaļkājām vai vienu priekškāju, šūpojas šurp un turp un par varītēm cenšas cits citu nogrūst zemē. Kaut arī mazuļiem bieži gadās novelties no krietna augstuma uz cementa klona, viņi ir atsperīgi, kā no kaučuka, un vēl nekad nav sadauzījušies.

Kad mazuļi paaugās un konstatēja, ka var izsprauk­ties pa stiepļu pinuma caurumiem, viņi to labprāt da­rīja un rotaļājās telpā starp. krātiņu un barjeru. So ekskursiju laikā Marta bailīgi viņus vēroja, un, tiklīdz šķita draudam iedomātas vai īstas briesmas, mazuļi, izdzirduši mātes trauksmes saucienu, ļepatoja atpakaļ un pūzdami un elsdami spraucās ar resnajiem rumpī- šiem cauri stiepļu režģim drošībā.

Vēlāk tie kļuva pārgalvīgāki un izraudzījās rotaļām aizvien tālākas vietas. Ja zooloģiskajā dārzā nebija daudz apmeklētāju, tie rīkoja cīkstoņu sacensības gal­venajā ejā, kas veda garām viņu krātiņam. Tas daudz­kārt kļuva par apgrūtinājumu, jo vismaz reizes div­desmit dienā kāds labu domājošs apmeklētājs aizelsies atskrēja pie mums, pavēstīdams, ka vairāki mūsu dzīv­nieki pasprukuši brīvē, un mums vajadzēja viņiem iz­stāstīt visu par degunsuņu dzīves veidu.

Kādu dienu mazuļi, rotaļādamies sānceļā, tik bries­mīgi pārbijās, ka guva no tā labu mācību. Pakāpeniski viņi bija sākuši aizklīst aizvien tālāk no drošā krā­tiņa, un māte arvien vairāk viņu dēļ baiļojās. Taču mazuļi tikko bija apguvuši kūleņu mešanas mākslu un ir nedomāja klausīties mātes brīdinājumos. Viņi bija aizceļojuši krietni patālu no krātiņa sānejā, kad Dže- remijam gadījās tieši tur braukt ar mūsu mazo kravas mašīnu. Marta brīdinoši iebrēcās, un mazuļi, spēji pār­traukdami rotaļu, piepeši ieraudzīja, ka viņiem tuvojas milzīgs, rēcošs briesmonis, kas nu jau atrodas starp viņiem un drošajām, mīļajām mājām. Trakā izbīlī tie metās apkārt un sāka skriet. Ar līkajām kājelēm tie aizauļoja garām babuīnu krātiņam, šimpanžu krātiņam, lāču krātiņam, bet neatrada vietiņu, kur paglābties no briesmekļa, kas sekoja tiem pa pēdām. Pēkšņi viņi ieraudzīja miera ostu un visi četri drāzās turp. Tā bija laimīga sagadīšanās, ka dāmu tualetes telpā neviena nebija. Nolādēdams visus degunsuņus, Džeremijs no­bremzēja un izkāpa no mašīnas. Aizdomīgi paskatījies visapkārt, lai pārliecinātos, vai tuvumā patiesi nav nevienas sievietes, viņš metās iekšā tualetē pakaļ ma­zuļiem. Taču tualetes telpā tos nekur nemanīja, un viņš jau sāka brīnīties, kur tie varējuši pagaist, kad izdzirda neskaidru pīkstoņu vienā no kabīnēm. Viņš saprata, ka visi četri mazuļi pa durvju apakšu iesprukuši kabīnē. Visvairāk Džeremiju aizvainoja tas, ka viņam vaja­dzēja iemest automāta spraugā peniju, lai dabūtu ma­zos laukā.