DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.

Tā ieradās Nendija — iespiesta sprostā, kas man būtu licies pārāk mazs pat vāverei. Viņa, tāpat kā N'Pongo, izskatījās ļoti labi: spoža spalva, pati apaļa, un ādai zīda mirdzums, taču visdziļāko iespaidu uz mani jau pašā pirmajā mirklī atstāja viņas acis. N'Pongo, kā jau sacīju, bija mazas, dziļas ačeles, kurās vienmēr dzirkstīja viltība un jautrība. Nendijas acis bija lielas un mirdzošas, un, kad viņa tās pagrieza sānis, kļuva redzams baltums, taču tās bija iebiedētas acis, kas ne­kad neraudzījās uz cilvēku tieši. Tās bija tāda dzīv­nieka acis, kuram nav bijusi liela pieredze ar cilvēkiem, bet arī tā paša mazumiņa pieticis, lai cilvēkiem neuz­ticētos un tos necienītu. Kad izlaidām Nendiju no sprosta, man atklājās cēlonis: šķērsām pāri galvvidum stiepās collas septiņas gara rēta. Acīmredzot, gorillu gūstot, kāds drosmīgs entuziasts būs belzis viņai ar mačeti un kā ar bārdas naža asmeni pāršķēlis pakausi. Droši vien asmens paslīdējis, citādi galva būtu pār­šķelta vidū pušu. Ja Nendija šādā kārtā bija iepazinu­sies ar cilvēku dzimumu, tad nedrīkstēja ņemt viņai ļaunā naidīgumu. Cirtiens bija jau pilnīgi sadzijis, un zem spalvas bija redzama vienīgi garā, baltā rēta, kas man neviļus atgādināja nekam nevajadzīgo dekoratīvo griezienu, ko tik daudzi afrikāņi ar bārdas nazi izdara paši savai galvai.

Veselu diennakti noturējām Nendiju īpašā krātiņā, lai viņa pierod. Krātiņš atradās blakus N'Pongo miteklim, lai viņa varētu redzēt savu nākamo vīru, taču viņa pret to izturējās tikpat vienaldzīgi kā pret mums. Ja sākāt ar Nendiju runāt un raudzījāties viņai cieši sejā, viņas skatiens slīdēja no vienas puses uz otru, sastopoties ar jūsu acīm tikai uz mirkli, lai novērtētu, kas no jums gaidāms. Beidzot, nospriedusi, ka stiepļu režģis, kas atrodas vidū, padara cilvēku mazāk bīstamu, viņa, jums vairs skatienu neuzmetusi, pagrieza muguru. Nendijai bija tik nelaimīga un pārbiedēta seja, ka modās vēlē­šanās piekļaut viņu pie krūtīm un apmīļot, taču viņa bija pārāk dziļi ievainota un nemūžam nebūtu to pieļā­vusi. Aprēķināju, ka paies vismaz pusgads, līdz iegū­sim viņas uzticību, kaut arī turpat blakus būs N'Pongo, kas tik labi satiek ar cilvēkiem.

Tas rīts, kad ielaidām viņu N'Pongo krātiņā, būtu kalendārā bijis jāatzīmē kā svētku diena, un tomēr mēs baidījāmies. N'Pongo bija ļoti labi iekārtojies, un viņš ar savu sabiedrisko raksturu droši vien uzskatīja sevi par vienīgo gorillu pasaulē un visus cilvēkus par sa­viem draugiem. Nezinājām, kā viņš uzņems Nendijas īdzību un pret cilvēkiem naidīgo attieksmi. Kaut arī N'Pongo no sava krātiņa bija veselas divdesmit četras stundas varējis vērot Nendiju blakus krātiņā, viņš to­mēr nebija par to izrādījis ne mazāko interesi. Kad tuvojās lielais iepazīstināšanas brīdis, mēs bijām ap­bruņojušies ar ūdens spaiņiem, slotām, tīkliem un ga­riem mietiem, gadījumam, ja varbūt saderināšanās cere­monija nenorisētu tik romantiski, kā to parasti mēdz aprakstīt sieviešu žurnālos. Kad viss bija sagatavots,

atbīdījām durvis, un Nendija, neuzticīgi visapkārt ska­tīdamās, ieslīdēja no šaurā sprosta N'Pongo samērā greznajā mājoklī. Tur viņa aptupās, atspiedusi muguru pret sienu un ar aizdomu pilnu, tomēr kareivisku iz­teiksmi sejā ziņkārīgi šaudīja skatienus uz visām pu­sēm. Nu viņa tiešām atradās vienā krātiņā ar N'Pongo, kas sēdēja zarā, vērodams viņu ar to pašu vienaldzīgo neuzticību, ar kādu viņš mēdza noskatīties uz katru jaunu, nepazīstamu ēdienu, un mēs redzējām, ka Nen­dija ir daudz mazāka par viņu — gandrīz uz pusi. Viņi vairākas minūtes neatņēmušies vēroja viens otru, ka­mēr mēs režģa otrā pusē aši pārbaudījām, vai mūsu ūdens spaiņi, tīkli, mieti utt. ir pa ķērienam.

Bija pienācis kritiskais mirklis: tiklab abi gorillas, kā arī mēs bijām pilnīgi sastinguši. Ikvieņs cilvēks no malas, kurš nezināja apstākļus, būtu mūs noturējis par ērmīgākajiem Tiso kundzes vaska figūru muzeja eksponātiem. Tad N'Pongo izstiepa melno roku ar pirk­stiem krietnu cīsiņu resnumā un garumā, ieķērās stiepļu režģī un uzmanīgi noslīdēja lejā. Tur viņš no­stājās un tik pamatīgi ņēmās pētīt zāģskaidu kaudzīti, it kā pirmoreiz mūžā būtu kaut ko tamlīdzīgu ierau­dzījis. Tad nevērīgā, grīļīgā gaitā apmeta pusloku, pie­iedams Nendijai pavisam tuvu, un, nepametis uz viņu ne acī, zibenīgā ātrumā izšāva uz priekšu garo, spē­cīgo roku, sagrāba pilnu sauju viņas spalvu, no visa spēka paplēsa un žigli aizbēga uz krātiņa otru kaktu, izlikdamies neko nezinām. Nendija, kurai pēc dabas bija — un, bīstos, vienmēr arī būs — visai gausa uz­tveres spēja, atjēdzās tikai tad, kad N'Pongo jau bija pēdas sešas atstatu. Viņas niknais rūciens un zobu at- ņirgšana vairs neradīja nekādu efektu. Pirmajā raundā tātad bija uzvarējis N'Pongo, taču, lai viņam nesakāptu galvā vīrieša pārākuma apziņa, mēs nolēmām laist darbā rezerves. Aizvācām spaiņus un tīklus un atnesām divas lielas bļodas sulīgu, gardu augļu. Vienu nolikām priekšā N'Pongo, otru — Nendijai. Bija tikai viens sa­spīlējuma mirklis, kad N'Pongo, pārbaudījis savu šķīvi, nosprieda, ka Nendijas traukā varbūt ir īpaši gardumi, kādu viņam nav, un devās to pārbaudīt. Taču Nendija joprojām turēja ļaunu prātu par izplūkto spalvu un uz N'Pongo tuvošanos viņas šķīvim atbildēja tik karei-

18 - 1224

viski, ka N'Pongo, īstenībā būdams labsirdīgs un pa­gļēvs radījums, tūliņ devās atpakaļ pats pie sava ēdiena trauka. Nākamo pusstundu abi mierīgi mielojās katrs savā krātiņa kaktā. Tonakt N'Pongo kā parasts nogu­lēja uz savas koka lāviņas, bet Nendija kā ietiepīga sufražiste pavadīja nakti, saritinājusies uz grīdas. Visu

nākamo dienu viņu starpa notika īsi' turnīri, par to, kādu pozīciju kuram ieņemt. Viņi izstrādaja paši savu etiķeti: vai Nendija drīkst šūpoties trosē, ja N'Pongo sēž uz sijas? Vai N'Pongo drīkst čiept Nendijas bur­kānus, pat ja tie ir mazāki par viņa paša burkāniem? Sī cīņa bija tikpat bērnišķīga kā vispārējās vēlēšanas, tikai trīskārt interesantāka. Taču līdz vakaram Nendija bija izcīnījusi, tā teikt, vēlēšanu tiesības gorillu sievie­tēm, un viņi abi kopā nolikās gulēt uz koka lāviņas. Spriežot pēc tā, cik mīlīgi N'Pongo ieritinājās Nendijas līkumā, varēja redzēt, ka viņam nav nekādu iebildumu pret invāziju viņa guļamistabā.

Jau no paša sākuma bija skaidri redzams, ka mūsu gorillu laulības būs laimīgas. Kaut arī ļoti dažāda rak­stura, viņi nepārprotami dievināja viens otru. N'Pongo bija ģimenes jokdaris un āksts, turpretim Nendija bija daudz rāmāka, apcerīgāka un aizdomīgāka. N'Pongo viņu kaitināja un nerroja bez kāda ļaunuma, tīrā joka pēc, un Nendija, šķiet, to saprata. Reizēm tomēr viņai labsirdīgā kaitēšanās apnika: tā laikam jūtas katra profesionāla jokdara sieva. Kad pacietības mērs bija pilns, viņa apskaitās un zibošām acīm un atžņiebtiem zobiem sāka trenkāt N'Pongo pa krātiņu, bet viņš joza pa priekšu, histēriski ķiķinādams. Ja izdevās N'Pongo noķert, Nendija sāka viņu apstrādāt ar dūrēm, bet viņš gulēja zemē, kamolā sarāvies. Nendija, par spīti savam milzu spēkam, būtu varējusi izmēģināt dūres arī pie cementa bluķa, jo N'Pongo mierīgi čurnēja kamolā, savā nodabā smējās, un acīs viņam visu laiku spīdēja lab­sirdīgas dzirkstītes. Kad Nendija piekusa apstrādāt N'Pongo muskuļaino augumu, viņa aizsoļoja uz krā­tiņa otru galu, bet N'Pongo piecēlās sēdus, izpurināja zāģskaidas no kažoka, aši nobungoja triumfa maršu pa krūtīm vai vēderu un palika sēžam sakrustotām rokām, spulgām acīm, domādams, kādu jaunu triku viņam izgudrot, lai pakaitinātu sievu.