DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.

Ja cilvēkam pieder zooloģiskais dārzs, tad kā uz burvja mājienu ir atrisināts Ziemsvētku, dzimšanas dienu un kāzu dienu atceres dāvanu jautājums: vīrs un sieva dāvina viens otram dzīvniekus. Ikvienam nomāk­tam laulātam vīram, kas pavada garas bezmiega nak­tis, nevarēdams izprātot, ko dāvināt sievai minētajos gadījumos, varu no sirds ieteikt ierīkot zooloģisko dārzu, jo tad visas šīs problēmas ir atrisinātas. Piemē­ram, kad māte, sekretāre un vēl trīs cilvēki no personāla man bija atgādinājuši, ka pie apvāršņa tumši un drau­doši rēgojas mana divpadsmitā kāzu dienas atcere, sē­dos pie katalogu kaudzes meklēt, kādus dzīvniekus va­rētu iegādāties, lai guvums būtu divkāršs — lai ieprie­cinātu Džekiju un padarītu bagātāku zooloģisko dārzu. Sai akcijai bija vēl viena priekšrocība: šādā veidā es drīkstēju izdot daudz vairāk naudas, nekā pērkot citu dāvanu, kad mani vēl labu laiku grauztu par izšķēr­dību. Tā, septiņas stundas ar lielu iekāri šķirstījis kata­logus, beidzot paliku pie diviem pāriem vainagba- ložu; es zināju, ka Džekija jau sen vēlas tādus putnus. Tie ir lielākie un arī vieni no skaistākajiem pārstāvjiem baložu dzimtā: zilganpelēku spalvu, koši sarkanām acīm un lieliem, grezniem cekuliem. Neviens nezina, kā tiem klājas savvajas dzīvē, jo tos izšauj bez žēlastības tik­lab gaJas, kā skaisto spalvu dēļ, un ir loti iespējams, ka jau pēc dažiem gadiem nelaimīgie putni atradīsies ap­draudēto dzīvnieku sarakstā. Konstatēju, ka pašreiz visā tirgū lētākos vainagbaložus piedāvā kāds holan­diešu tirgonis. Tā kā man ļoti patīk Holande un tās iedzīvotāji, es nodomāju, ka vislabāk būs, ja aizbraukšu un izraudzīšos putnus pats, jo — vismaz centos pats sev tā iestāstīt — es pratīšu izvēlēties visskaistākos eksemplārus (kāzu dienas atcerei taču jāizraugās vis­labākais!), turklāt vienlaikus man būs iespēja apmeklēt dažus Holandes zooloģiskos dārzus, kuri, manuprāt, pieder pie skaistākajiem pasaulē. Tā nomierinājis savu sirdsapziņu, devos uz Holandi.

Nelaimīgi sagadījās, ka tieši tajā rītā, kad aizgāju pie tirgotāja izraudzīties vainagbaložus, bija pienā­cis orangutanu sūtījums. Nokļuvu gaužām neapskau­žamā situācijā. Pirmkārt, vienmēr esmu ļoti kārojis orangutanu, otrkārt, zināju, ka man tie nav pa kabatai. Treškārt, vairāku iemeslu dēļ, no kuriem viens ir lielais tirgus pieprasījums, šo smalko un piemīlīgo pērtiķu skaits savvaļā tik strauji sarūk, ka tuvāko desmit gadu laikā tie var pilnīgi iznīkt. Kā šajā gadījumā izturēties man — dedzīgajam cīnītājam par sugu saglabāšanu? Nevarēju taču apsūdzēt tirgotāju: ja jau pērtiķi no­kļuvuši līdz Holandei, neviens nevarēja viņam liegt tos iegādāties. Biju strupceļā. Varēju pat nepa­mest skatienu uz pērtiķiem un atstāt tos tirgo­tāja žēlastībai, varēju arī tos glābt, taču tādējādi es atbalstītu tirdzniecības veidu, kuru kategoriski ap­karoju.

Manu prātu tik ļoti nodarbināja doma par dzīvnieku glābšanu, ka pilnīgi aizmirsu darījuma finansiālo pusi. Skaidri zinādams, kas notiks, es piegāju pie būra un palūkojos uz orangutanu mazuļiem; protams, tajā pašā mirklī biju pagalam. Tie abi bija plikiem galvvidiem, ar slīpām austrumnieku acīm: vīriešu kārtas pērtiķītis, kurš bija mazliet lielāks, izskatījās kā negants mongoļu sirotājs, bet mazajai pērtikītei bija jauka, emocionāla, sīka sejiņa. Kā parasti, abiem bija uzpūsti, apaļi vē­deri, pateicoties rīsiem, ar kuriem mednieki un tirgotāji

tos baro un kuri tiem nedara nekā laba, vienīgi izpleš vēderiņus un bojā gremošanas traktu.

Apskāvušies tie kvernēja salmos; viņi viens otram bija vienīgais pazīstamais un saprotamais šai draus­mīgajā, baismu pilnajā pasaulē. Ja neņem vērā uzpūs­tos vēderiņus, abi izskatījās veseli, bet bija tik gaužām maziņi, ka es sapratu — jāšaubās, vai tie paliks dzīvi. Taču aina, kā viņi, izmisīgi apskāvušies, raudzījās manī ar nepārprotamām šausmām, lika man izšķirties, un, skaidri zinādams, kas mani sagaida, es apsēdos un iz­rakstīju čeku.

Vakarā piezvanīju uz mājām, lai pateiktu Džekijai, ka viss kārtībā, ka esmu nopircis ne tikai vainag- baložus, kurus viņa tā vēlējās, bet arī divus pārus ļoti skaistu fazānu. To dzirdēdamas, Kēte un Džekija abas vienā balsī iesaucās, ka mani vienu nekādā ziņā ne­drīkstot laist pie zvēru tirgotājiem, ka man neesot ne­kādas sajēgas par taupību, un kālab es esot pircis fa­zānus, labi zinādams, ka zooloģiskajam dārzam neesot līdzekļu to iegādei; es atbildēju, ka tie ir ļoti reti sa-

stopami fazāni, tā bija mana vienīgā aizbildināšanās, kas varēja cik necik noderēt. Pēc tam es vienaldzīgi piebildu, ka esmu nopircis vēl kaut ko.

Ko — ko es vēl esot nopircis, viņas abas aizdomīgi iejautājās.

Pārīti orangutanu, — es bezrūpīgi atteicu.

Orangutanus? — noprasīja Džekija. — Tu laikam esi traks. Cik tie maksāja? Kur mēs tos turēsim? Tu pa­tiesi esi zaudējis prātu.

Kēte, izdzirdusi jaunumus, viņai pilnīgi piekrita. Es paskaidroju: orangutani ir tik maziņi, ka tos var nēsāt pat kabatā, un es nespēju atstāt tos drošai nāvei zoo­loģiskajā veikalā Holandē.

Tu iemīļosi tos, tiklīdz būsi ieraudzījusi, — es cerību pilnā balsī sacīju, bet Džekija tikai nicinoši no­šņācās.

Labi, — viņa filozofiskā mierā atteica, — ja jau nopirkts, tad nopirkts, tikai es ceru, ka tu atgriezīsies mājās iespējami drīzāk, lai neiztērētu vēl vairāk nau­das.

Atgriezīšos rīt, — es atbildēju.

Nākamajā rītā nosūtīju ar lidmašīnu vainagbalo­žus un fazānus, bet pats ar abiem mazajiem pērtiķīšiem braucu pa jūru. Viņi abi bija aizdomu pilni un ļoti bai­līgi, kaut gan pērtiķīte šķita pēc dabas paļāvīgāka nekā pērtiķēns; taču pēc dažu stundu ilgas pierunāšanas tie jau ņēma kumosiņus no manas rokas. Pēc ilgas svārstī- šanās nolēmu nosaukt pērtiķēnu par Oskaru, bet pēr- tiķīti par Bali, jo tai bija zināma līdzība ar to pasaules daļu, no kuras tā cēlusies.

Ceļojumu pa jūru izvēlējos, pirmkārt, jau tādēļ, ka nekad nemēdzu lidot, ja vien varu no tā izvairīties. Esmu cieši pārliecināts, ka ikviens pilots, kas vada lid­mašīnu, kurā es lidoju, ir tikko izlaists no trakomājas, kur viņam ārstēta akūta angina pectoris. Bez tam man šķita, ka ceļojums pa jūru būs mierīgāks un dos man iespēju tuvāk iepazīties ar mazuļiem. Tā tiešām arī no­tika: kamēr nonācām galā, Bali bija kļuvusi visai at­saucīga un Oskars bija man divreiz iekodis.

Kā jau biju paredzējis, tiklīdz ierados zooloģiskajā dārzā ar abiem plikpaurainajiem, resnvēderainajiem, rūsganajiem pērtiķīšiem, visi no pirmā acu uzmetiena viņos iemīlējās. Tos lutināja un ievietoja krātiņā, kas jau iepriekš bija īpaši viņiem sagatavots, un tikai reto brīdi kāds neaizgāja uz viņiem palūkoties un iedot kādu kārumu. Pagāja apmēram mēnesis, līdz viņi cik necik atguva pašapziņu un sāka atjēgt, ka mēs neesam šausmoņi, par kādiem viņi mūs bija uzskatījuši. Tad tie attīstījās aizvien straujāk un ļoti drīz kļuva bezmaz vai par populārākajiem zooloģiskā dārza iemītniekiem. Man šķiet, tieši pliko galvvidu, slīpo acu un Būdas vēderiņu dēļ bija interesanti vērot, kā viņi cīkstējās vi­siem spēkiem, turklāt tik jocīgi, kā vēl nekad nebiju redzējis darām. Tā kā viņu kājām, liekas, piemīt īpa­šība gurna locītavā, par spīti anatomijas likumiem, brīvi griezties uz visām pusēm, šo cīkstēšanos vajadzēja redzēt pašam savām acīm, lai spētu ticēt, ka tas vispār iespējams. Elsdami un aizsmakušā balsī ķiķinādami, pērtiķēni valstījās pa salmiem, resnie vēdereļi lāgiem atsitās viens pret otru, rokas un kājas bija tik neiedo­mājami sapinušās, ka likās neiespējami tās kādreiz atkal atmudžināt. Reizēm, kad Oskars cīņas laikā kļuva par rupju, Bali sāka protestēt: tikko dzirdami iepīkstē­jās smalkā, smalkā balstiņā, kas izklausījās gaužām smieklīgi tik prāvam dzīvniekam kā Bali.